Romas iekarošana Lielbritānijā (43. g.) — Klaudija invāzija un sekas

Romas iekarošana Lielbritānijā sākās imperatora Klaudija vadībā 43. gadā pēc Kristus dzimšanas. Viņa ģenerālis Auls Plucijs kļuva par pirmo romiešu Lielbritānijas (latīņu: Britannia) gubernatoru.

Lielbritānija bija gan Romas Republikas, gan Romas impērijas iebrukumu mērķis. Pēc Jūlija Cēzara ekspedīcijām 55. un 54. gadā p. m. ē. tai bija diplomātiski un tirdzniecības sakari ar romiešiem. Romas ekonomiskā un kultūras ietekme jau bija jūtama vēlajā pirmsromiešu dzelzs laikmetā Lielbritānijas dienvidos.

Laikā no 55. gs. p.m.ē. līdz 40. gs. m.ē. Lielbritānija netika iebrukta. Augusts gatavoja iebrukumus 34., 27. un 25. gadā pirms mūsu ēras. Pirmais un trešais iebrukums tika atcelts, jo citviet impērijā notika sacelšanās, bet otrais — tāpēc, ka briti šķita gatavi vienoties. Šajā laikā sarakstītajā Strabona "Ģeogrāfijā" teikts, ka Britānija maksāja vairāk muitas un nodevu, nekā varētu iekasēt no nodokļiem, ja sala tiktu iekarota.

40. gados mūsu ērā politiskā situācija Lielbritānijā acīmredzot bija diezgan haotiska. Kaligula 40. gadā plānoja kampaņu pret britiem, bet tā tā arī nenotika. Kaligulas sagatavošanās padarīja iespējamu Klaudija iebrukumu trīs gadus vēlāk. Piemēram, Kaligula uzcēla bāku Bononijā (mūsdienu Bulonijā pie Meras), kas kalpoja par paraugu drīz pēc tam uzceltajai bākai Doverā.

Klaudija kampaņas gaita un karaspēks

43. gada invāzijā piedalījās vairākas leģionu vienības un vairāki tūkstoši kājnieku un jūras spēku. Auls Plucijs vadīja operāciju uz vietas; starp komandu vadītājiem bija arī virsnieki, kuriem vēlāk bija liela nozīme Romas politikā un armijā. Romieši veica izkāpšanu Lielbritānijas dienvidaustrumu krastā, nostiprināja bāzes un sāka virzīties uz iekšzemi.

Invāzijas sākumā romieši cīnījās pret spēcīgākajām britu cilšu savienībām, it īpaši pret Catuvellauni vadību, kura bija ietekmīga centrālajā un austrumu Britānijā. Viens no galvenajiem pretestības vadītājiem bija karaļcilts līderis, kuru romiešu avoti sauc par Caratacus (Caractacus); viņš vēlāk turpināja pretošanos un galu galā tika sagūstīts un nogādāts Romā, kur viņa žogs guva plašu publicitāti.

Pilsētu un administratīvo centru iekarošana

Viens no ievērojamākajiem notikumiem bija Camulodunum (mūsdienu Kolčestera) iekarošana un tās pārvēršana par pirmo romiešu provincē nozīmīgo centru. Pēc militāro operāciju pirmajiem panākumiem imperators Klaudijs pats devās uz salu, lai pārņemtu godus par uzvaru un nostiprinātu romiešu varu — tas bija politiski svarīgs žests, kas apliecināja Romas autoritāti.

Provincijas izveide un pārvaldība

Pēc iekarošanas Romas vara sāka ieviest administratīvu struktūru. Auls Plucijs kļuva par pirmo romiešu Lielbritānijas gubernatoru, un tika izveidoti vietējie pārvaldes centri, teju visbiežāk pārvērtot cīņas laikā gūtos fortus un nodrošinot drošību vietējiem ceļiem. Romieši izmantoja arī klientu karaļvalstu sistēmu — daļa vietējo valdnieku saglabāja savu varu kā Romas atbalstītāji pret tiem, kas pretojās.

Ekonomiskās, kultūras un infrastruktūras pārmaiņas

• Romas varas iestādes ieviesa jaunas nodokļu prasības, monētu apgrozību un likumu sistēmu, kas integrēja salu Romas ekonomiskajā tīklā.
• Tika izbūvēti ceļi (piemēram, vēlāk pazīstamie virzieni, kas savienoja dienvidus ar iekšzemi), akmens tilti, akvadukti un militārie forti, kas atviegloti tirdzniecību un karaspēka pārvietošanos.
• Romanizācija — latīņu valodas, dzīves stila, būvniecības (villas), keramikas un reliģisko prakšu ietekme — kļuva jūtama tur, kur visspēcīgāk nostiprinājās Romas vara.

Pretestība un ilgtermiņa sekas

Romiešu iekarošana nebija vienreizējs akts — sekoja atkārtoti pretuzbrukumi, sacelšanās un militāri pārkārtojumi. Vietējie līderi kā Caratacus vadīja ilgstošu pretestību, bet daudzi cilšu vadītāji izvēlējās sadarboties ar romiešiem, iegūstot privilēģijas un vietas kā klientu valdnieki. Pēc iebrukuma sekojošo gadu desmitos Romas kontrole pakāpeniski paplašinājās pāri Lielbritānijas dienvidiem un daļai iekšzemes.

Romanizētā daļa Britānijas kļuva par Romas provinci, kas pastāvēja aptuveni līdz 5. gadsimta sākumam, kad Romas spēki un administrācija salā sāka atkāpties. Romiešu ilgtermiņa ietekme — ceļu tīkls, apmetnes, lauksaimniecības tehnoloģijas un daļēji arī tiesiskās normas — veidoja pamatu vēlākajām viduslaiku un moderno laiku pārveidēm salā.

Arheoloģiskie un vēsturiskie avoti

Mūsu zināšanas par iekarošanu balstās gan uz romiešu rakstiskajiem avotiem (hronikas, imperatoru oficiālie akti), gan uz arheoloģiskiem atradumiem: fortu paliekām, ceļu un apmetņu drupām, monētām un ikdienas lietām. Teksti kā Strabona darbi sniedz vērtīgu kontekstu par agrīnām Romas attiecībām ar salu, bet vietējie atradumi ļauj saprast, kā praksē notika sadzīves un kultūras maiņa.

Nobeigumā: Klaudija invāzija 43. gadā bija pagrieziena punkts Lielbritānijas vēsturē — sākums gadsimtiem ilgai Romas klātbūtnei, plašām pārmaiņām sabiedrībā, ekonomikā un kultūrā, kā arī pamats vēlākajai britu vēsturiskajai attīstībai.

Jautājumi un atbildes

J: Kurā gadā sākās romiešu iekarošana Lielbritānijā?

J: Kas bija pirmais romiešu Lielbritānijas gubernators?

J: Kad notika Jūlija Cēzara ekspedīcijas uz Lielbritāniju?

J: Kā Augusts gatavojās iebrukumiem Lielbritānijā?

J: Kas Strabona "Ģeogrāfijā" bija teikts par nodokļiem, ja sala tiktu iekarota?

J: Kas izraisīja to, ka Kaligulas plānotā kampaņa pret britiem nenotika?

J: Kā Kaligula veicināja to, ka Klaudija iebrukums bija iespējams trīs gadus vēlāk?

Meklēt pēc burta