Reihstāga ugunsgrēks 1933 Berlīnē definīcija un Hitlera varas nostiprināšana
Reihstāga ugunsgrēks (vācu: Der Reichstagsbrand) bija Reihstāga ēkas - Vācijas parlamenta sanāksmju vietas - dedzināšana Berlīnē 1933. gada 27. februārī. Ugunsgrēks notika neilgi pēc tam, kad Ādolfs Hitlers, kurš pirms četrām nedēļām bija kļuvis par Vācijas kancleru, bija sācis nostiprināt savu varu.
Notikuma gaita
1933. gada 27. februārī vakarpusē Reihstāga ēkā izcēlās plašas liesmas. Tika izsaukta Berlīnes ugunsdzēsēju depo, un, kamēr ieradās policija un ugunsdzēsēji, lielāko daļu ēkas jau bija pārņēmušas liesmas. Ēkas iekšpusē tika atrasts Marinus van der Lubbe, kurš bija holandiešu komunists. Van der Lubbe paziņoja, ka rīkojies viens pats, taču notikums tūlīt tika politizēts.
Nacistu reakcija un ārkārtas pasākumi
Nacisti apgalvoja, ka ugunsgrēks ir pierādījums par plašu komunistu sazvērestību pret Vācijas valdību. Van der Lubbe un vairāki komunisti drīz pēc tam tika arestēti. Ādolfs Hitlers mudināja prezidentu Paulu fon Hindenburgu pieņemt ārkārtas līdzekļus. Jau 1933. gada 28. februārī fon Hindenburgs, reaģējot uz Reihstāga ugunsgrēku, izdeva tā saukto Reihstāga ugunsgrēka dekrētu (Decree for the Protection of People and State).
Dekrēts apturēja lielāko daļu pilsonisko brīvību Vācijā. Tas atcēla daudzas pamatbrīvības — vārda un preses brīvību, tiesības pulcēties, aizsardzību pret nelikumīgām kratīšanām un arestiem — un deva policijai plašas pilnvaras arestēt un aizturēt bez parasta tiesas procesa. Dekrēts tika izmantots, lai arestētu tūkstošiem režīmam nevēlamu personu, īpaši komunistus.
Politiskais rezultāts — pilnvarojuma akts un diktatūras nostiprināšana
Kā tieša sekas dekrētam un plašajai represijai, tika radīti priekšnosacījumi, lai Hitleram nodrošinātu likumīgu varas paplašināšanu. 1933. gada 23. martā tika pieņemts 1933. gada pilnvarojuma akts (Ermächtigungsgesetz), kas deva valdībai — faktiski Hitleram — tiesības izdot likumus bez parlamenta piekrišanas. Tā rezultātā nacisti ātri izslēdza no politiskās sistēmas opozīciju, pakāpeniski aizliedza citas partijas un īstenoja Gleichschaltung — visu sabiedrības institūciju nosacījumu saskaņošanu ar nacionālsociālistisko ideoloģiju. Tas faktiski pārveidoja Vāciju par vienpartijas diktatūru.
Tiesa un izmeklēšana
Turpinājās izmeklēšana un tiesas process. 1933. gada martā Leipcīgā tika rīkota tiesa, kurā kopā ar Marinus van der Lubbe bija apsūdzēti arī trīs Bulgārijas komunisti — Georgi Dimitrovs, Blagoi Popovs un Vasil Tanevs — kuri tika apsūdzēti par līdzdalību ugunsgrēkā. Van der Lubbe tika atzīts par vainīgu; tiesa deklarēja, ka viņš veicis dedzināšanu, un viņam vēlāk piesprieda nāves sodu (izpildīja 1934. gada 10. janvārī). Trīs Bulgārijas komunisti tika attaisnoti un pēc atbrīvošanas devās uz Padomju Savienību.
Vēsturnieku viedokļi un atbildības jautājums
Vēsturnieki joprojām nav pilnībā vienisprātis par to, kas patiesībā plānoja un izpildīja ugunsgrēku. Pastāv galvenokārt trīs interpretācijas:
- teorija, ka Marinus van der Lubbe darbojās viens, kā individuāls protestētājs vai radikāls aktīvists;
- teorija, ka tā bija Komunistiskās internacionāles (Komintern) organizēta akcija;
- teorija, ka ugunsgrēku organizēja vai izmantotā nacionālsociālistiskā struktūra (SA/SS vai citi) kā ieganstu represijām un varas nostiprināšanai.
Daļa vēsturnieku uzskata, ka nav pietiekami daudz pierādījumu, lai droši pamatotu vienu no šīm versijām, savukārt citi norāda uz to, ka neatkarīgi no tiešās atbildības, nacisti ugunsgrēku izmantoja apzināti politiskai ieguvei.
Nozīme un ilgtermiņa sekas
Reihstāga ugunsgrēks un tam sekojošie dekrēti un likumdošanas pasākumi bija pagrieziena punkts Vācijas demokrātijas sabrukumā. Tie deva tiesisku un administratīvu rīku, ar kura palīdzību tika iznīcināta politiskā opozīcija, ierobežotas pamatbrīvības un īstenota plaša represīva politika, kas iezīmēja nacistu režīma autoritāro dabu. Reihstāga ugunsgrēks ir bieži minēts kā brīdinājuma piemērs tam, kā ārkārtas situācijas var tikt izmantotas, lai likumīgi un ātri iznīcinātu demokrātiskas institūcijas.
Vēsturnieku izpēte un diskusijas par Reihstāga ugunsgrēku turpinās — tas joprojām ir aktuāls un plaši pētīts temats gan Vācijas, gan pasaules vēsturē.
Jautājumi un atbildes
J: Kāds notikums bija Reihstāga ugunsgrēks?
A: Reihstāga ugunsgrēks bija Reihstāga ēkas - Vācijas parlamenta sanāksmju vietas - aizdedzināšana Berlīnē 1933. gada 27. februārī.
J: Kas tika atrasts degošajā ēkā?
A.: Degošajā ēkā tika atrasts Marinus van der Lubbe. Viņš bija holandiešu komunists.
J: Ko pēc ugunsgrēka Hitlers mudināja prezidentu Paulu fon Hindenburgu darīt?
A.: Pēc ugunsgrēka Ādolfs Hitlers mudināja prezidentu Paulu fon Hindenburgu pieņemt ārkārtas likumu, lai cīnītos pret "Vācijas Komunistiskās partijas konfrontāciju". Tā rezultātā tika pieņemts 1933. gada Likums par ārkārtas stāvokli.
Kādu dekrētu Vācijas prezidents fon Hindenburgs izdeva, reaģējot uz ugunsgrēku?
A: Reaģējot uz Reihstāga ugunsgrēku, Vācijas prezidents fon Hindenburgs izdeva Reihstāga ugunsgrēka dekrētu, ar kuru Vācijā tika apturēta lielākā daļa pilsonisko brīvību un arestēti daudzi komunisti, tostarp visi Komunistiskās partijas parlamenta deputāti.
K: Kā tas deva Hitleram lielāku varu?
A: Tas deva Hitleram lielāku varu, jo viņš faktiski kļuva par diktatoru, jo pirms četrām nedēļām viņš bija kļuvis par kancleru un tagad kontrolēja vairākumu parlamentā, jo visi Komunistiskās partijas biedri tika arestēti.
J: Kas drīz pēc tam tika saukti pie atbildības tiesā, lai izmeklētu, kurš to plānoja vai izpildīja?
A: Drīz pēc tam, kad tika izmeklēts, kas to plānoja vai īstenoja, tiesā tika nodoti trīs vīrieši - Bulgārijas Kominternesa augstākā līmeņa aģenti. Viens komunists tika atzīts par vainīgu un sodīts ar nāvi, bet divi citi tika attaisnoti un atgriezās Padomju Savienībā.
J: Vai vēl ir kāda galīga atbilde par to, kas to plānoja vai izpildīja?
A: Nē, vēl nav galīgas atbildes, jo vēsturnieki joprojām nezina, kas to plānoja vai izpildīja, un tas joprojām ir pētījuma temats.
