1933. gada 23. martā Vācijas parlaments (Reihstāgs) pieņēma Likumu par pilnvarošanu (vācu: Ermächtigungsgesetz). Tas bija otrais nozīmīgais solis pēc Reihstāga ugunsgrēka dekrēta, ar kura palīdzību nacisti ieguva diktatoriskas pilnvaras, izmantojot galvenokārt juridiskus līdzekļus. Likums ļāva kancleram Ādolfam Hitleram un viņa kabinetam pieņemt likumus bez Reihstāga līdzdalības.

Oficiālais pilnvarojošā likuma nosaukums bija Gesetz zur Behebung der Not von Volk und Reich ("Likums par tautas un impērijas ciešanu novēršanu").

Fons un pieņemšana

Pilnvaru likums tika pieņemts kontekstā, kurā pirms tam jau bija ierobežota pilsoņu brīvība: pēc 1933. gada 27. februāra Reihstāga ugunsgrēka tika izdots ārkārtas rīkojums, kas samazināja vārda, preses un sanāksmju brīvību un ļāva arestēt politiskos pretiniekus. Šajā situācijā likuma pieņemšanai bija nepieciešama kvalificētā vairākuma atbalsts, jo tas deva valdībai tiesības lauzt vai grozīt konstitūcijas normas. Komunistu deputāti bija būtiski novājināti vai arestēti un nevarēja piedalīties balsojumā; sociāldemokrāti balsoja pret, taču Centrālā partija (Centre Party) deva atbalstu pēc sarunām un solījumiem. Rezultātā likums tika pieņemts un de facto atbrīvoja Hitlera valdību no parlamentāras kontroles.

Satura būtība

Galvenais likuma saturs bija šāds:

  • Valdībai tika piešķirtas tiesības izdot likumus bez Reihstāga piekrišanas.
  • Šie valdības izdoti likumi varēja līdzvērtīgi grozīt vai pagaidu kārtā ignorēt konstitūciju, ieskaitot cilvēktiesību ierobežojumus.
  • Likums tika formulēts uz ierobežotu laiku, bet tas nodrošināja ilgstošu juridisku pamatu valdības rīcībai un tika izmantots, lai ātri īstenotu virkni pasākumu, kas nostiprināja vienas partijas varu.

Sekas un īstenošana

Pēc pilnvaru likuma pieņemšanas valdība izmantoja šīs pilnvaras, lai īstenotu tā saukto Gleichschaltung — politisko, administratīvo un sabiedrisko dzīvi saskaņojošu procesu, kas iznīcināja demokrātiskās institūcijas un pluralitāti. Starp nozīmīgākajiem soļiem bija:

  • Vietējo pašvaldību un Bundesländer (zemju) autonomijas ierobežošana un centralizācija.
  • Politisko partiju darbības ierobežošana un vēlāk faktiska vienas partijas režīma izveide.
  • Neatkarīgo arodbiedrību likvidēšana un to aizstāšana ar kontrolētām organizācijām.
  • Īpašo likumu, dekrētu un regulējumu izdošana, kas apcietināja un vajāja politiskos pretiniekus, kā arī ierobežoja pilsoņu brīvības.

Tiesiskā nozīme un vēsturiskā vērtēšana

Lai gan pilnvaru likums tika pieņemts likumīgā parlamentārā procedūrā, tā radītā sistēma ļāva pārveidot tiesisko kārtību no iekšienes un nodrošināja juridisku pamatu totalitārai valdībai. Vēsturnieki to uzskata par centrālu posmu vācu demokrātijas iznīcināšanā 1933. gadā — tas parādīja, kā demokrātiskas institūcijas var tikt izmantotas, lai tās pašas likvidētu.

Atcerēšanās

Šis likums un tā sekas ir bieži minēti kā brīdinājums par to, cik ātri un viegli var pazust tiesiskas valsts pamati, ja tiek atļautas ārkārtas pilnvaras bez efektīvas kontroles un līdzsvara mehānismiem. Mūsdienās studijas par šo periodu atgādina par nepieciešamību aizsargāt parlamentāro kontroli, tiesu neatkarību un pilsoņu pamattiesības.