Pilnvarojuma akts
1933. gada 23. martā Vācijas parlaments (Reihstāgs) pieņēma Likumu par pilnvarošanu (vācu: Ermächtigungsgesetz). Tas bija otrais nozīmīgais solis pēc Reihstāga ugunsgrēka dekrēta, ar kura palīdzību nacisti ieguva diktatoriskas pilnvaras, izmantojot galvenokārt juridiskus līdzekļus. Likums ļāva kancleram Ādolfam Hitleram un viņa kabinetam pieņemt likumus bez Reihstāga līdzdalības.
Oficiālais pilnvarojošā likuma nosaukums bija Gesetz zur Behebung der Not von Volk und Reich ("Likums par tautas un impērijas ciešanu novēršanu").
Pilnvarojuma akta pieņemšana
Nacisti uzrakstīja Pilnvarojuma aktu, lai iegūtu pilnīgu politisko varu bez Reihstāga vairākuma atbalsta un bez nepieciešamības vienoties ar koalīcijas partneriem.
Propaganda
24 stundu laikā pēc tam, kad 1933. gada 30. janvārī Hitlers tika iecelts par Vācijas kancleru, propagandas ministrs Jozefs Gēbelss prasmīgi ietekmēja vēlēšanu iznākumu:
Tagad būs viegli turpināt cīņu, jo mēs varam izmantot visus valsts resursus. Mūsu rīcībā ir radio un prese. Mēs iestudēsim propagandas šedevru.
Dienu pirms vēlēšanām nacisti organizēja ielu vardarbību, lai iebiedētu opozīciju un radītu bailes no komunisma. Reihstāga nodedzināšana sešas dienas pirms vēlēšanām bija kampaņas centrālais notikums.
Vardarbība
Vēlāk tajā pašā dienā Reihstāgs sanāca iebiedējošos apstākļos, SA vīriem rosoties gan zālē, gan ārpus tās. Hitlera runā tika uzsvērta kristietības nozīme vācu kultūrā. Tā bija īpaši vērsta uz to, lai nomierinātu agrāk sabiedroto katoļu Centra partiju. Tajā daļēji tika iekļautas partijas priekšsēdētāja Ludviga Kaasa pieprasītās garantijas.
Visas partijas, izņemot SPD, balsoja par pilnvarojuma aktu. Pēc komunistu delegātu izslēgšanas un 26 SPD deputātu apcietināšanas vai slēpšanās galīgais balsojums bija 441 balss par Pilnvarojuma aktu pret 94 (visi sociāldemokrāti), kas bija pret.
Sekas
Komunistiskās partijas deputāti - un arī daži sociāldemokrātu deputāti - jau bija ieslodzījumā, un valdība drīz pēc vēlēšanām pasludināja komunistu mandātus par "neaktīviem". Atlikušos brīvos deputātus iebiedēja SA, kas ieskauj parlamenta zāli. Galu galā pret likumprojektu balsoja tikai sociāldemokrāti.
Britu tabloīds "Daily Express" aprakstīja ebreju reakciju uz boikotu pret Vāciju kā "Jūdejas karš pret Vāciju" (1933. gada 25. marts).
Prezidenta sekas
Prezidents fon Hindenburgs šķita apmierināts ar Hitlera stingro roku. Valdības konferencē par Pilnvarojuma aktu fon Hindenburga pārstāvis paziņoja, ka novecojušais prezidents atkāpjas no ikdienas valdības lietām un ka prezidenta sadarbība attiecībā uz Pilnvarojuma akta rezultātā izdotajiem likumiem nebūs nepieciešama.
Saistītās lapas
- Pilnvarojuma akts (vispārīgi)
Jautājumi un atbildes
J: Kā vācu valodā tika nosaukts Pilnvarojuma akts?
A: Pilnvarojuma akta nosaukums vācu valodā bija Ermהchtigungsgesetz.
J: Kad Vācijas parlaments pieņēma Pilnvarojuma aktu?
A: Vācijas parlaments (Reihstāgs) pieņēma Pilnvarojuma aktu 1933. gada 23. martā.
J: Ko pilnvarojuma akts ļāva darīt kancleram Ādolfam Hitleram un viņa kabinetam?
A: Pilnvarojuma akts ļāva kancleram Ādolfam Hitleram un viņa kabinetam pieņemt likumus bez Reihstāga līdzdalības.
J: Kā nacisti ieguva diktatora varu, izmantojot galvenokārt likumīgus līdzekļus?
A: Nacisti ieguva diktatora varu, izmantojot lielākoties likumīgus līdzekļus, veicot divus galvenos soļus, pirmkārt, ar Reihstāga ugunsgrēka dekrētu un, otrkārt, ar Pilnvarojuma akta pieņemšanu.
J: Kā citādi sauc Pilnvarojuma aktu?
A: Vēl viens nosaukums Pilnvarojuma aktam ir Gesetz zur Behebung der Not von Volk und Reich ("Likums par tautas un impērijas ciešanu novēršanu").
J: Kas pieņēma likumus bez Reihstāga līdzdalības, pateicoties šī likuma pieņemšanai?
A: Pateicoties šī likuma pieņemšanai, kanclers Ādolfs Hitlers un viņa kabinets varēja pieņemt likumus bez Reihstāga līdzdalības.
