Pottawatomie slaktiņš notika 1856. gada 24. maija naktī. Džons Brauns un vairāki brīvprātīgie brīvās valsts pārstāvji uzbruka un nogalināja piecus vīriešus nelielā apmetnē pie Pottavatomijas strauta netālu no Manhetenas, Kanzasas štatā. Nogalināšana bija īpaši nežēlīga: viens pēc otra kolonisti tika izvilkti no savām mājām, sadurti līdz nāvei un nošauti. Upuri bija par verdzību, bet paši nebija vergu īpašnieki. Šīs slepkavības notika kā atbilde uz verdzību atbalstošajiem Misūri Robežgrupas Ruffians, kas trīs dienas iepriekš nodedzināja un izlaupīja Lorensu, Kanzasas štatā. Tas notika tikai divas dienas pēc tam, kad Masačūsetsas senators Čārlzs Sūners tika brutāli piekauts ar pīšļiem uz ASV Senāta grīdas. Pottawatomie slaktiņš bija viena no daudzajām asiņainajām epizodēm Kanzasā pirms Amerikas pilsoņu kara un iezīmēja tā sauktā asiņojošās Kanzasas perioda (Bleeding Kansas) saasināšanos.

Vēsturiskais fons

Kanzasas un Nebraskas teritoriju statuss kļuva par strīdīgu jautājumu pēc 1854. gada Kanzasas–Nebraskas akta, kas ļāva vietējiem iedzīvotājiem lemt par verdzības atbalstīšanu — tā dēvēto popular sovereignty. Šī politika izraisīja masu kolonizāciju no abām pusēm: proverdzības piekoptāji (bieži no kaimiņupavalsts Misūri) un pretverdzības aktīvisti sūtīja cilvēkus, lai iekārtotu apmetnes un mēģinātu ietekmēt 1850. gadu vidū plānoto balsošanu par štata statusu. Konflikts drīz pārauga bruņotā vardarbībā, kurā iesaistījās arī tā dēvētie “Border Ruffians” no Misūri un radikāli pretverdzinieki, piemēram, Džons Brauns.

Notikuma gaita

Džons Brauns un viņa sekotāji pretendēja, ka Pottawatomie slepkavības bija atriebība par Lorensas iznīcināšanu un par proslavisko izrēķināšanos Kanzasā. Uzbrukumus organizēja kā precīzas, plānotas darbības — agrā naktī mērķētās mājas tika aplenktas, iedzīvotāji izvilkti ārā un nogalināti. Brutalitāte un mērķtiecība šai darbībai piešķīra tai plašu rezonansi un padarīja to par vienu no spilgtākajiem un pretrunīgākajiem notikumiem šajā periodā.

Reakcija un sekas

  • Vietēja eskalācija: Pottawatomie slaktiņš izraisīja sēriju atriebības aktus un vēl lielāku vardarbību Kanzasā. Gan proslaviskie, gan pretverdzības grupējumi pastiprināja bruņoto darbību.
  • Nacionāla polarizācija: Ziņas par slepkavībām pastiprināja pretrunas starp Ziemeļiem un Dienvidiem; daļa Ziemeļu sabiedrības redzēja Braunu kā radikālu cīnītāju pret ļaunumu, savukārt Dienvidi traktēja viņu kā teroristu.
  • Brauna reputācija: Notikums nostiprināja Džona Brauna kā pretrunīgu figūru. Viņa turpmākā rīcība — ieskaitot 1859. gada uzbrukumu Harpers Ferry — jutīgi ietekmēja sabiedrības noskaņojumu un diskusijas par vardarbīgu pretverdzības stratēģiju lietojamību.
  • Politiskās un juridiskās sekas: Kanzasas teritoriālā pārvaldība un likumdošana palika nestabila, šī epizode veicināja plašāku debatju par to, vai territorijām drīkst ļaut pašām lempt par verdzību.

Vēsturiskā nozīme

Pottawatomie slaktiņš ar savu brutālo raksturu un to, ka tā autori bija pretverdzinieki, skaidri parādīja — vardarbība pretverdzināšanas vārdā var kļūt tikpat nāvējoša un polarizējoša kā proverdzības pasākumi. Kopumā šie notikumi palīdzēja radīt nosacījumus, kas noveda pie plašāka bruņota konflikta visā valstī. “Asiņojošā Kanzasas” pieredze kļuva par priekšspēli un brīdinājumu par to, kā nacionālā politika un lokālie konflikti var savstarpēji pastiprināties un beidzot pāraugt pilsoņu karā.

Piezīme: Pottawatomie incidents ir vēsturiski pretrunīgs — avoti un interpretācijas atšķiras par to, kādas bija motivācijas, par patālu atbildību, un par to, kā to vērtēt mūsdienu skatījumā. Tomēr tā ietekme uz Kanzasas konfliktu un uz ASV ceļu uz pilsoņu karu ir neskaidri nozīmīga.