Asiņojošā Kanzasa

Kanzasas teritorijas apmešanās

Pirms 1854. gada, kad ar Kanzasas-Nebraskas likumu teritorija tika atvērta apmešanās iespējām, tajā dzīvoja cilvēki. To vidū bija vairākas Amerikas pamatiedzīvotāju ciltis. To vidū bija Kanzasas līdzenumu indiāņu ciltis, Osage un Pawnee. Tās dzīvoja un pārvietojās visā tagadējā Kanzasas štata teritorijā. gadsimta 30. gados aptuveni 20 ciltis, kas dzīvoja uz austrumiem no Misisipi upes, tika pārvietotas uz rietumiem no Misūri. Līdz 1854. gadam lielākā daļa šo cilšu bija spiestas atdot šīs zemes federālajai valdībai un pārcelties uz tagadējo Oklahomas štatu.

Pirms Kanzasas-Nebraskas likuma pieņemšanas interesi par šo teritoriju piesaistīja tautas suverenitātes ideja. Vairākas politiski ieinteresētas grupas veicināja ideju par balto apmešanos. Viena no tām, kas atbalstīja brīvvalsts apmešanos, bija Jaunanglijas Emigrantu atbalsta sabiedrība. Pirmā Jaunanglijas kolonistu grupa nodibināja Lorensas pilsētu Kanzasā, un tā ātri vien kļuva par abolicionistu aktivitāšu centru. Tajā pašā gadā Kanzasas pilsētā Topekā (Topeka, Kansas) dibināja Sairuss K. Holideijs (Cyrus K. Holliday) un citi pret verdzību noskaņoti aktīvisti. Misūri iedzīvotāji uzskatīja, ka abolicionisti ir iecerējuši aplenkt Misūri štatu ar brīvajiem štatiem. Misūri iedzīvotāji, kuri bija ieinteresēti, lai Kanzasa kļūtu par verdzības atbalstītāju, ieplūda šajā teritorijā. Atčisonas un Līvenvorta pilsētas dibināja Misūri iedzīvotāji, kas iestājās par verdzību.

Verdzības jautājums

Verdzība bija viens no galvenajiem jautājumiem, kas noveda pie Pilsoņu kara. ASV dienvidi bija atkarīgi galvenokārt no lauksaimniecības un aptuveni 4 miljoniem vergu un viņu pēcnācēju, kuri veica visu darbu dienvidu plantācijās. Liela daļa dienvidu ekonomikas bija atkarīga no brīvā vergu darba, lai gan tikai nelielai daļai dienvidnieku faktiski piederēja vergi. Vergus varēja tirgot, nomāt, pirkt vai pārdot. Cilvēka sociālo statusu, prestižu un bagātību apliecināja viņam piederošo vergu skaits.

Līdz Pilsoņu kara sākumam Amerikas Savienoto Valstu ziemeļu daļā verdzība bija atcelta. Ziemeļos galvenokārt bija rūpnieciska ražošana, un imigrācija, īpaši no Īrijas un Vācijas, nodrošināja lēta darbaspēka avotu, kas novērsa vajadzību pēc vergiem.

Kopš 1854. gada, kad Kanzasas-Nebraskas likums (The Kansas-Nebraska Act) atvēra teritoriju apmešanās iespējām, Misūri Misūri partijas pārstāvji, kas atbalstīja verdzību, bija iejaukušies Kanzasas lietās. Saskaņā ar Misūri kompromisa likumu Misūri tika atzīta par verdzību atbalstošu štatu. Misūri vergu īpašnieki bija noraizējušies par to, ka pie tās rietumu robežas būs brīva valsts, uz kuru varētu aizbēgt bēgoši vergi. Tāpēc plantāciju īpašnieki Misūri vēlējās darīt visu iespējamo, lai Kanzasa kļūtu par vergu štatu.

Lielākā daļa cilvēku, kas ieradās Kanzasas teritorijā, ieradās zemes un iespēju dēļ. Lielākā daļa bija no tādiem austrumu štatiem kā Ohaio, Kentuki, Pensilvānija un Ņujorka. Viņi gandrīz visi bija baltie. Lai gan viņiem pašiem nebija vergu, lielākā daļa no viņiem bija aizspriedumaini noskaņoti pret melnādainajiem, uzskatot, ka viņi ir zemāki. Šķita, ka lielākā daļa kolonistu vēlas brīvu zemi tikai baltajiem.

Vardarbība Kanzasā

1855. gada oktobrī Džons Brauns ieradās Kanzasas teritorijā, lai cīnītos pret verdzību. 1855. gada 21. novembrī sākās sadursme, ko sauca par "Vakaruzas karu", kad kāds verdzību atbalstošs kolonists nošāva brīvvalstnieku Čārlzu Dau. Karā bija viens bojāgājušais - tika nošauts brīvais stajers Tomass Bārbers (Thomas Barber). 1856. gada 21. maijā misūriieši iebruka Lorensā un nodedzināja brīvvalsts viesnīcu. Viņi iznīcināja divas avīzes redakcijas, izlaupīja mājas un veikalus.

1856. gada maijā republikāņu senators Čārlzs Sumners uzstājās, lai nosodītu verdzības draudus Kanzasā. Viņš bija veltījis milzīgu enerģiju, lai iznīcinātu to, ko republikāņi sauca par "vergu varu". Runā ar nosaukumu "Noziegums pret Kanzasu" Sumners izsmēja gados vecākā Dienvidkarolīnas senatora Endrjū Batlera godu. Viņš salīdzināja Butlera verdzību atbalstošo programmu attiecībā uz Kanzasu ar jaunavas izvarošanu un raksturoja viņa simpātijas pret to seksuāli atklātā un pretīgā veidā. Nākamajā dienā Butlera brālēns, Dienvidkarolīnas kongresmenis Prestons Brūkss (Preston Brooks), gandrīz nogalināja Sūneru Senāta zālē ar smagu nūju. Šī rīcība šokēja nāciju, izraisīja vardarbību Senāta zālē un padziļināja Ziemeļvalstu un Dienvidu šķelšanos.

Vardarbība turpināja pieaugt. Ohaio abolicionists Džons Brauns vadīja savus dēlus un citus sekotājus, lai plānotu to kolonistu slepkavības, kuri atbalstīja verdzību. Naktī uz 24. maiju grupa sagūstīja piecus verdzību atbalstošus vīriešus no viņu mājām Pottawatomie Creek apmetnē un ar zobenmečiem sita viņus līdz nāvei. Brauns un viņa vīri aizbēga un sāka plānot plaša mēroga vergu sacelšanos, kas ar Bostonas abolicionistu finansiālu atbalstu notika Harper's Ferry, Virdžīnijā. Teritoriālā valdība, kas atbalstīja verdzību, bija pārcēlusies uz Lekomptonu.

1856. gada augustā tūkstošiem verdzības atbalstītāju izveidoja armijas un ieradās Kanzāzā. Tajā pašā mēnesī Brauns un vairāki viņa sekotāji iesaistījās "Osawatomie kaujā" ar 400 verdzību atbalstošiem kaujiniekiem. Karadarbība turpinājās vēl divus mēnešus, līdz Brauns pameta Kanzasas teritoriju. Jaunais teritorijas gubernators Džons Gērijs (John W. Geary) stājās amatā un aicināja abas puses noslēgt mieru. Pēc tam vēl divus gadus valdīja trausls miers, ko pārtrauca neregulāri vardarbības uzliesmojumi. Pēdējo lielāko vardarbības uzliesmojumu izraisīja Marais des Cygnes slaktiņš 1858. gadā. Šajā laikā Robežgrupas Ruffians nogalināja piecus brīvvalsts vīrus. Kopumā laikā, ko sauca par "asiņaino Kanzasas štatu", gāja bojā aptuveni 56 cilvēki.

Prestons Brūkss uzbrūk Čārlzam Sumneram ASV Senātā 1856. gadā.

Kanzasas pavalstniecība

Politiskais process, kas noveda pie Kanzasas štata statusa, bija ilgs un darbietilpīgs. Lai Kanzasa kļūtu par štatu, ASV Kongresam bija jāiesniedz pieņemama konstitūcija. Kanzasa četras reizes mēģināja kļūt par štatu, kopumā iesniedzot četras konstitūcijas. Tas bija vairāk nekā jebkurā citā štata teritorijā. Misūri iedzīvotāji, tā kā bija tik tuvu, plūda pāri robežai, lai balsotu par pirmo štata konstitūciju. Tas, ka viņi nebija Kanzasas iedzīvotāji, netraucēja viņiem piepildīt vēlēšanu urnas. Ar viņu palīdzību konstitucionālajā konventā tika ievēlēti verdzību atbalstoši kandidāti. Tā dēvētais "Fiktīvais likumdevējs" sanāca 1855. gada 2. jūlijā. Starp likumiem, ko pieņēma Bogus likumdevēja sapulce, bija arī nāvessods ikvienam, kurš atbrīvotu vergus vai pateiktu vai uzrakstītu kaut ko tādu, kas varētu izraisīt vergu sacelšanos. Kanzasas pilsoņi, kuri bija pauduši pret verdzību vērstas idejas, nedrīkstēja būt zvērinātie. Konvents darīja visu iespējamo, lai izraidītu ikvienu, kas bija noskaņots pret verdzību. Abolicionisti, kas iestājās pret verdzību, 1855. gada 24. jūnijā sanāca kopā un noraidīja Bogus likumdevēja likumus un konstitūciju.

Topeka konstitūcija

Pēc vairākiem konventiem brīvvalsts pārstāvji tikās Topeka, lai izstrādātu konstitūcijas projektu. Tā tika iesniegta ASV Kongresam, un 15. decembrī to nodeva Kanzasas vēlētājiem. Topekas konstitūcija tika ratificēta ar 1731 balsi pret 46. Šī viennozīmīgā uzvara bija tāpēc, ka verdzību atbalstošā puse boikotēja balsojumu. Prezidents Franklins Pīrss 1856. gada 24. janvārī teica runu, kurā atbalstīja tā dēvētās Bogus likumdevēju varas pilnvaras. Viņš nosauca Topekas konstitūciju un abolicionistu konventu par nelikumīgu. Amerikas Savienoto Valstu Pārstāvju palāta pieņēma konstitūciju ar 99 balsīm pret 97. Tā tika nosūtīta Amerikas Savienoto Valstu Senātam, bet likumprojekts tika apturēts komitejā. Pārstāvju palāta un Senāts atkal un atkal apsprieda šo jautājumu, bet nekas netika atrisināts. Tad prezidents Pīrss 4. jūlijā nosūtīja federālo karaspēku, lai izklīdinātu Topekas likumdevēju sapulci. Pagāja gads, bet nekas netika panākts. Gan abolicionisti, gan verdzību atbalstošie pierobežas bandīti sāka partizānu karu uz robežas, lai mēģinātu atrisināt šo jautājumu.

Lecomptonas konstitūcija

Gads pagāja, bet pārmaiņas bija nelielas. Tomēr Džeimsu Bukenanu ievēlēja par ASV prezidentu. Viņš iecēla Robertu J. Vokeru par Kanzasas teritoriālo gubernatoru. Viņa norādījumi Vokeram bija palīdzēt "regulārajam likumdevējam" izveidot jaunu konstitucionālo konventu. Buhanans solīja Kanzai, ka vēlētāji tiks pasargāti no vardarbības vai krāpšanas un ka viņiem nevajadzētu boikotēt konventu. No oktobra vidus līdz novembra sākumam tika izstrādāta Lekomptonas konstitūcija. Kad tā tika iesniegta Kanzasas vēlētājiem, tajā bija divas izvēles iespējas: "Konstitūcija ar verdzību" un "Konstitūcija bez verdzības". Taču tā bija gudri formulēta, jo nepieļāva iespēju balsot pret konstitūciju. Tas izraisīja dusmīgu vēlētāju reakciju, un gubernators Vokers bija spiests atkāpties. Ar 6 226 balsīm pret 569 21. decembrī uzvarēja "Konstitūcija ar verdzību". Taču Lekomptonas konstitūcija kongresā guva nelielu panākumu. Jaunizveidotā Republikāņu partija apvienojās ar Ziemeļu demokrātiem, tostarp senatoru Stīvenu A. Duglasu, kas iebilda pret konstitūciju, jo uzskatīja, ka tā neatspoguļo Kanzasas iedzīvotāju gribu. Demokrātu partija bija sašķelta par šo pasākumu. Duglass un brīvie stāti Kanzasā panāca, ka 1858. gada 4. janvārī tika sarīkots referendums. Šoreiz balsoja abolicionisti, no kuriem daudzi iepriekš bija boikotējuši balsojumu. Vairāk nekā 10 000 vēlētāju pilnībā noraidīja Lekomptonas konstitūciju.

Leavenworth konstitūcija

Trešais konstitūcijas mēģinājums tika nosaukts par Leavenvortas konstitūciju. Tā tika tā nosaukta tāpēc, ka 1858. gada 25. martā delegāti sapulcējās Leavenvortā, Kanzasas štatā. Kad likumprojekts, kas aicināja sasaukt vēl vienu konventu, tika nosūtīts jaunajam teritorijas gubernatoram Džeimsam Denveram apstiprināšanai, viņš to ignorēja. Teritoriālā likumdevēja sapulce pēc tam pieņēma šo pasākumu, bet tā sanāca pēc tam, kad bija paredzēta tās pārtraukšana. Tas izraisīja asas debates vēl pirms konventa sanāksmes. Konventā abolicionistu domas sadalījās vairākos jautājumos, tostarp par to, ko piedāvāt melnādainajiem. Neraugoties uz to, delegāti nobalsoja par jaunu konstitūciju, ko iesniegt vēlētājiem. Tā tika ratificēta 18. maijā, taču balsot par to ieradās ļoti maz kensāniešu. Arī Kongress neuztvēra Leavenvortas konstitūciju nopietni. Tā vietā prezidents Bukenans paziņoja, ka Leikemptonas konstitūcija ir ratificēta un tai jābūt izskatāmajai konstitūcijai. Kamēr Leavenvortas konstitūcija gaidīja ratifikāciju, abas Kongresa palātas nosūtīja Lekomptonas konstitūciju atpakaļ Kanzasas vēlētājiem. Šoreiz tai bija pievienots kukulis. Ja vēlētāji apstiprinās Lekomptonas konstitūciju, viņi saņems 3,5 miljonus akru valsts zemes, ko varēs izmantot skolu, universitātes un sabiedrisko darbu vajadzībām. Ja viņi konstitūciju noraidītu, Kanzasa nedrīkstētu iesniegt citu konstitūciju, kamēr tajā nebūs vairāk iedzīvotāju. Vēlētāji 2. augustā ar 11 812 balsīm pret 1 926 noraidīja Kongresa izvirzītos štata statusa nosacījumus. Gan Lekomptonas, gan Leavenvortas konstitūcijas bija mirušas. Gan verdzību atbalstošās, gan pret verdzību noskaņotās frakcijas saprata, ka ir pienācis laiks Kanzasai izstrādāt jaunu plānu.

Vjandotas Konstitūcija un Kanzasas štata statuss

Lai gan aptaujas liecināja, ka brīvvalsts atcelšanas piekritēju vairākums ir nepārprotams, situācija uz laiku nomierinājās. Daudzi par verdzību noskaņotie Misūri iedzīvotāji zaudēja interesi par Kanzasas politiskajām lietām. Arī daudzi radikālākie abolicionisti to darīja. Teritoriālais likumdevējs turpināja meklēt veidu, kā Kanzasa varētu kļūt par štatu. Likumdevēji 1859. gada 9. februārī pieņēma likumu par vēl vienas konstitucionālās konvencijas izveidošanu. Jaunais gubernators Samuels Medari parakstīja šo likumprojektu. Balsojums, kas notika 28. martā, parādīja, ka par šo pasākumu balsoja 5306 kensāņi, bet 1425 bija pret to. Šajā laikā tika plaši uzskatīts, ka Kanzasa kļūs par brīvu valsti, ja tiks apstiprināta valstiskuma piešķiršana. Taču tika apspriesti arī citi jautājumi. Tie ietvēra štatu robežas, vēlēšanu tiesības un mērenību. Tika ievēlēti konventa delegāti, kas 5. jūlijā tikās Vjandotā, pilsētā, kas vēlāk kļuva par daļu no Kanzassitijas. 29. jūlijā tika pieņemta Vīandotas konstitūcija (bez daudzu demokrātu parakstiem konventā). Ar to iepazīstināja Kanzasas iedzīvotājus 4. oktobrī, un tā tika apstiprināta ar 10 421 balsi pret 5 530 balsīm.

1860. gada februārī ASV Pārstāvju palāta iesniedza likumprojektu par štata statusu, un tas tika pieņemts. Tomēr Senātā šis pasākums iestrēga. Trīs mēnešus tas tika nodots Teritoriju komitejai, bet pēc tam atkal nonāca Senāta sēdē. Komiteja ieteica to nepieņemt. Debates par šo pasākumu turpinājās un turpinājās, bet gaidāmo prezidenta vēlēšanu dēļ nekas netika darīts. Vēlēšanās 1860. gadā Abrahams Linkolns (Abraham Lincoln) uzvarēja prezidenta vēlēšanās. Dienvidu štati izstājās no Savienības. Kad Kongresā vairs nebija to, kas bija pret Kanzasas kļūšanu par brīvu valsti, pasākums tika pieņemts. Prezidents Bukanens vēl bija amatā, bet parakstīja likumprojektu, ar kuru Kanzasa kļuva par 34. štatu. Vīandotas konstitūcija kļuva par Kanzasas štata konstitūciju.

Saistītās lapas

• Kanzasa
• Kanzasa Amerikas pilsoņu karā
• Par verdzību
• Free-Stater
• Abolicionisms