Ratifikācija: līgumu apstiprināšana, procedūra un valstu piemēri

Ratifikācija: praktisks ceļvedis par līgumu apstiprināšanu, procedūrām un valstu piemēriem — kā dažādas valstis pieņem un īsteno starptautiskos līgumus.

Ratifikācija ir līguma apstiprināšana.

Līgumus paraksta valsts valdības locekļi. Daudzi līgumi liek valstij kaut ko darīt vai maina to valstu tiesību aktus, kuras tiem piekrīt. Tāpēc dažas valstis var ratificēt līgumu tikai tad, ja to apstiprina attiecīgās valsts likumdevējs vai referendumā (tautas balsojumā).

Agrāk līgumus parakstīja delegāti, kurus izvēlējās valsts valdnieks. Lai pārliecinātos, ka līgums ir pieņemams valdniekam, tas stājās spēkā tikai tad, kad to ratificēja valdnieks.

Amerikas Savienotajām Valstīm līgums ir saistošs tikai tad, ja tam piekrīt Senāts. Tāpēc, lai gan prezidents Vudro Vilsons parakstīja Versaļas līgumu, kas izbeidza Pirmo pasaules karu ar Vāciju un izveidoja Nāciju Līgu, šis līgums ASV nekad nav stājies spēkā, jo ASV Senāts nekad nav devis savu "padomu un piekrišanu" (piekritis) šim līgumam. Tāpēc starp Vāciju un ASV tika noslēgts atsevišķs miera līgums.

Apvienotajā Karalistē valdība ratificē līgumus, tai nav nepieciešama Pārstāvju palātas piekrišana. Tomēr, ja ar līgumu paredzēts mainīt tiesību aktus, ir nepieciešams atsevišķs parlamenta akts. Piemēram, pirms Lielbritānijas iestāšanās Eiropas Savienībā 1973. gadā bija jāpieņem Eiropas Kopienu likums, lai veiktu nepieciešamās izmaiņas likumā.

Kas ir parakstīšana un kas ir ratifikācija

Parakstīšana parasti nozīmē, ka valsts pārstāvji apliecina savu vienošanos ar līguma tekstu un nodod to savas valsts institūcijām tālākai izskatīšanai. Ratifikācija ir formāls iekšējs apstiprinājums (bieži — parlamenta balsojums, prezidenta rīkojums vai referendums), kas pauž valsts juridisku piekrišanu tikt saistītai ar līgumu. Pēc ratifikācijas valsts parasti nosūta depozitoram — īpašu dokumentu, ko sauc par ratifikācijas instrumentu (instrument of ratification).

Par procedūru un starptautisko praksi

• Valstu iekšējās prasības: konstitūcijas nosaka, kuri līgumi prasa parlamenta apstiprinājumu, kuri var tikt apstiprināti ar izpildvaras lēmumu un kuri prasa referendumu.
• Divpusēji un daudzpusēji līgumi: bieži divpusējus līgumus var stāties spēkā apmaiņā pret ratifikācijas instrumentiem, savukārt daudzpusējiem līgumiem bieži ir noteikts datums vai nosacījumi, kad tie stājas spēkā pēc noteikta skaita ratifikāciju.
• Rezervācijas un izņēmumi: valsts var pievienot rezervācijas (izņēmumus), pieņemot līgumu, ja starpvalstu līgums to pieļauj.
• Atteikšanās un izstāšanās: daudzi līgumi paredz iespēju tiem atteikties vai izstāties, ievērojot līgumā noteiktos termiņus un nosacījumus.
• Starptautiskā prakse: par to, kā interpretēt līgumus un ratifikāciju, bieži atsaucas uz Vīnes konvenciju par līgumu tiesībām (1969) un praksi starptautiskajos tiesu orgānos.

Valstu piemēri un īsie skaidrojumi

• Amerikas Savienotās Valstis: kā jau minēts, līgumi kļūst saistoši tikai pēc Senāta "padoma un piekrišanas" (parasti nepieciešami senāta balsu vairākums vai divas trešdaļas atkarībā no līguma veida). Prezidentam ir arī iespēja noslēgt izpildvaras nolīgumus, kuriem nav nepieciešama Senāta apstiprināšana, bet tiem ir ierobežotāka juridiskā spēka rakstura ziņā.
• Apvienotā Karaliste: valdība formāli ratificē līgumus (izrādi atbildīgā ministre vai monarhs), taču, ja jāmaina iekšējie likumi, ir nepieciešams parlamenta piekrišana vai likumdošana (piemēram, pievienošanās starptautiskai institūcijai parasti prasa īpašu likumu).
• Francija: ratifikāciju veic prezidents, taču, ja līgums paredz suverenitātes nodošanu vai ietekmē konstitucionālas tiesības, nepieciešama parlamenta piekrišana vai — konkrētos gadījumos — tautas referendums.
• Vācija: parasti ratifikācija prasa Bundestāga (un dažos gadījumos arī Bundesrata — federālo zemju pārstāvju padomes) piekrišanu, īpaši ja līgums iesaista federālās vai zemju kompetences.
• Šveice: Šveicē daudzi starptautiski līgumi, kas būtiski skar konstitucionālas tiesības vai dalību starptautiskās organizācijās (piem., iestāšanos ES), prasa obligātu vai iespējamu tautas referendumu.
• Indija: formāli līgumu paraksta prezidents vai valdība, taču, ja nepieciešamas izmaiņas likumos vai finanšu saistību uzņemšanās, jāiesaista Parlaments.
• Kanāda: federālā sistēma prasa bieži sadarbību ar provincēm — ja līgums skar provincēs regulētas jomas, nepieciešama provincju iesaiste vai likumdošana.
• Krievija un citas prezidentālas sistēmas: parakstus un ratifikāciju nosaka valsts konstitūcija un likumi; parasti līgumus apstiprina federālie likumdevēji vai īpašas institūcijas.
• Ķīna: starptautiskie līgumi parasti slēdz izpildvara, bet svarīgus starptautiskus aktus apstiprina Nacionālais Tautas kongress vai tā pastāvīgā komiteja atkarībā no līguma nozīmes.

Praktiski aspekti un padomi

• Ratifikācijas process var aizņemt mēnešus vai gadus — atkarībā no iekšējās tiesiskās procedūras un politiskās situācijas.
• Ja plānojat pārskatīt vai piemērot starptautisku līgumu iekšzemē, pārbaudiet, vai nepieciešamas papildus izmaiņas likumos, lai nodrošinātu atbilstību.
• Uzmanieties no rezervācijām: tās var mainīt līguma praktisko saturu un starptautiskās saistības, tāpēc ir svarīgi tās dokumentēt un (ja nepieciešams) saskaņot ar citām pusēm.

Ratifikācija ir svarīgs līguma slēgšanas posms, jo tā pārvērš starptautisku vienošanos par valsts apņemšanos, kas juridiski saistoša. Iekšējās procedūras daudzveidība nozīmē, ka pirms līguma parakstīšanas bieži nepieciešama rūpīga juridiskā un politiskā sagatavošanās.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir ratifikācija?

J: Kā valstis ratificē līgumus?

Jautājums: Kas šo jautājumu risināja agrāk?

J: Kā Apvienotā Karaliste ratificē līgumus?

J: Kas bija nepieciešams, lai Lielbritānija 1973. gadā iestātos Eiropas Savienībā?

J: Kas parakstīja Versaļas līgumu, ar kuru tika izbeigts Pirmais pasaules karš ar Vāciju un izveidota Tautu Savienība?

Meklēt pēc burta