Tiesības uz pienācīgu dzīves līmeni — definīcija un starptautiskie standarti

Uzzini tiesības uz pienācīgu dzīves līmeni — definīcija, starptautiskie standarti, ANO un ES normatīvi, praktiski piemēri un sociālās aizsardzības mehānismi.

Tiesības uz pienācīgu dzīves līmeni ir viena no cilvēka pamattiesībām. Tās ir daļa no Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas, ko 1948. gada 10. decembrī pieņēma Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja. Šīs tiesības pauž, ka ikvienam cilvēkam ir jābūt iespējai nodrošināt minimālu dzīves līmeni, kas garantē cieņpilnu eksistenci un pamata vajadzību apmierināšanu.

Katram cilvēkam ir tiesības uz tādu dzīves līmeni, kas ir pietiekams viņa un viņa ģimenes veselībai un labklājībai, ieskaitot pārtiku, apģērbu, mājokli, medicīnisko aprūpi un nepieciešamos sociālos pakalpojumus, kā arī tiesības uz drošību bezdarba, slimības, invaliditātes, atraitnības, vecuma vai cita veida iztikas līdzekļu trūkuma gadījumā no viņa neatkarīgos apstākļos.

- Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 25. panta 1. punkts

Turklāt tas ir ierakstīts arī 11. pantā Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, kas ir arī Apvienoto Nāciju Organizācijas līgums par cilvēktiesībām. Paktā noteikta valstu pienākuma princips nodrošināt pakāpenisku šo tiesību īstenošanu atbilstoši valsts resursiem, vienlaikus aizsargājot pret diskrimināciju un nodrošinot minimālās garantijas.

Šo tiesību priekštecis - brīvība no trūkuma - ir viena no četrām brīvībām, par kurām ASV prezidents Franklins D. Rūzvelts runāja savā 1941. gada 6. janvāra runā par stāvokli Savienībā. Pēc Rūzvelta domām, tās ir tiesības, kas būtu jāiegūst ikvienam cilvēkam visā pasaulē. Savā runā Rūzvelts aprakstīja savas trešās tiesības šādi:

Trešais ir brīvība no trūkuma, kas, pārtulkots pasaules terminos, nozīmē tādu ekonomisko izpratni, kas nodrošinās veselīgu dzīvi miera laikā ikvienas tautas iedzīvotājiem visā pasaulē.

- Prezidents Franklins D. Rūzvelts, 1941. gada 6. janvāris.

Kas ietilpst tiesībās uz pienācīgu dzīves līmeni?

Tiesības uz pienācīgu dzīves līmeni aptver plašu pakalpojumu un iespēju loku. Galvenie komponenti parasti ietver:

• Pārtika: pietiekama, pieejama un uzturvērtīga pārtika, kas nodrošina veselību;
• Apģērbs: piemērota apģērba pieejamība, kas atbilst klimatiskajiem un sociālajiem apstākļiem;
• Mājoklis: drošs, piemērots un pieejams mājoklis bez riskantiem dzīves apstākļiem;
• Medicīniskā aprūpe: pieejama veselības aprūpe un medicīniskie pakalpojumi;
• Sociālie pakalpojumi un sociālā drošība: atbalsts bezdarba, slimības, invaliditātes, vecuma vai citu apstākļu gadījumā;
• Drošības tīkls: instrumenti un pieejas, kas novērš, ka īslaicīgas grūtības pāraug ilgstošā nabadzībā.

Starptautiskie standarti un valstu pienākumi

Starptautiskie līgumi un to interpretācijas nodrošina pamatu, kā šo tiesību saturs un prasības tiek saprasti praksē. Galvenie aspekti:

• Starptautiskie dokumenti: Vispārējā cilvēktiesību deklarācija un Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām nosaka šo tiesību saturu un valstu saistības.
• Valstu pienākumi: valstīm ir pienākums respektēt, aizsargāt un veicināt šīs tiesības — tas nozīmē nepieļaut to pārkāpšanu, aizsargāt pret trešo personu darbībām un veikt pasākumus, lai tiesības pakāpeniski īstenotu.
• Progressīvā īstenošana: Paktā parasti iekļauts princips, ka pilnīga īstenošana var prasīt laiku un resursus, tomēr valstīm jāveic konkrētas, mērķtiecīgas darbības un jānodrošina minimālais "pamats" tiesību īstenošanai.
• Nediskriminācija: pieeja pakalpojumiem un aizsardzība pret nabadzību jānodrošina bez diskriminācijas pēc dzimuma, rases, valodas, reliģijas, sociālā statusa u. c.
• Komiteju interpretācijas: Apvienoto Nāciju Komiteja par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (CESCR) publicē "vispārējos komentārus" (General Comments), kas skaidro, kā piemērot tiesību elementus — piemēram, attiecībā uz pārtiku, mājokli un veselību.

Praktiskie pasākumi un piemēri

Lai īstenotu tiesības uz pienācīgu dzīves līmeni, valstis un vietējās pašvaldības izmanto dažādus instrumentus:

• sociālās aizsardzības shēmas (piem., bezdarba pabalsti, pensijas, pabalsti ģimenēm);
• pieejamas veselības aprūpes programmas un vakcinācijas kampaņas;
• mājokļu politika, īres subsīdijas, piesaistītās būvniecības iniciatīvas;
• pārtikas drošības un uztura programmas, skolu ēdināšana;
• nodokļu un minimālās algas regulējumi, kas samazina ienākumu nevienlīdzību.

Uzraudzība un tiesiskie līdzekļi

Šo tiesību īstenošana tiek uzraudzīta gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī. Galvenie mehānismi:

• nacionālās tiesas un konstitucionālās iestādes var interpretēt konstitucionālās tiesības un pienākumus;
• starptautiskās uzraudzības institūcijas, piemēram, CESCR, izvērtē valstu ziņojumus un sniedz ieteikumus;
• cilvēktiesību institūcijas, nevalstiskās organizācijas un pilsoniskās kustības monitorē praktisko situāciju un vērš uzmanību uz problēmām;
• Apvienoto Nāciju Processi, piemēram, Universal Periodic Review (UPR), sniedz papildus politisku uzraudzību.

Kāpēc šīs tiesības ir svarīgas?

Tiesības uz pienācīgu dzīves līmeni ir būtiskas cilvēka cieņas, veselības un sociālās drošības nodrošināšanai. To īstenošana palīdz mazināt nabadzību, veicina sociālo iekļaušanos un stabilitāti, un dod cilvēkiem iespēju pilnvērtīgi piedalīties sabiedrības dzīvē.

Praktiska tiesību īstenošana prasa politisku gribu, pietiekamus resursus un mērķtiecīgu plānošanu, vienlaikus nodrošinot, ka pasākumi ir pieejami, pieņemami un kvalitatīvi visiem bez diskriminācijas.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir tiesības uz pienācīgu dzīves līmeni?

Q: Kad Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju pieņēma Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja?

J: Kurā dokumentā ir minētas šīs tiesības?

J: Kas pirmais runāja par šīm tiesībām?

J: Kā Rūzvelts raksturoja šo brīvību?

J: Kādas vēl brīvības bija iekļautas Rūzvelta runā?

Meklēt pēc burta