Kas ir ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības? Definīcija un piemēri

Uzzini, kas ir ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības — skaidra definīcija un būtiskākie piemēri: izglītība, darbs, mājoklis, veselība un sociālā nodrošināšana.

Ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības ir daļa no cilvēktiesībām. Nozīmīgā Apvienoto Nāciju Organizācijas līgumā "Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām" ANO valstis vienojās, ka šīs tiesības ir jānodrošina ikvienam cilvēkam pasaulē. Pakts (pieņemts 1966. gadā, stājās spēkā 1976. gadā) nosaka valstīm starptautiskas saistības sekmēt un aizsargāt šīs tiesības, ņemot vērā valstu iespējamo resursu bāzi un principu par pakāpenisku īstenošanu.

• Tiesības uz izglītību (skolu)
• Tiesības strādāt labā un drošā darba vietā ar labu atalgojumu.
• tiesības streikot (kad darbinieki streiko, viņi kopīgi nolemj, ka vairs nestrādās, kamēr viņu priekšnieki neuzlabos darba apstākļus, piemēram, nepiešķirs viņiem pietiekamu atalgojumu, lai iztiktu ar iztikas līdzekļiem, vai nepadarīs darbu drošāku).
• Tiesības uz mājokli
• Tiesības uz sociālo nodrošinājumu
• Tiesības būt veselam
• Tiesības uz pienācīgu dzīves līmeni (tas nozīmē, ka cilvēkam ir viss nepieciešamais izdzīvošanai, tostarp ūdens, pārtika, apģērbs, pietiekami daudz naudas, lai samaksātu par nepieciešamo, un droša dzīvesvieta).

Šīs tiesības jau bija uzskaitītas Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā. Tomēr tās tika iekļautas arī Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, lai nodrošinātu, ka šīs tiesības cilvēkiem būtu likums visā pasaulē.

Atsevišķs pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām tika izstrādāts ne velti. Šīs tiesības nebija iekļautas Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām. Šie divi pakti tika nodalīti, jo tika uzskatīts, ka pilsoniskās tiesības tiek aizsargātas stingrāk nekā ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības. Atsevišķs pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām tika izveidots, lai skaidri parādītu, cik svarīgas ir šīs tiesības.

Kā teikts Vīnes deklarācijā, visas cilvēktiesības ir jāaizsargā vienlīdzīgi, jo "visas cilvēktiesības ir universālas un nav dalāmas". Tas nozīmē, ka ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības nav mazāk svarīgas nekā civiltiesiskās un politiskās tiesības.

Ko tas nozīmē praksē?

Valstu saistības. Valstīm ir pienākums veikt saprātīgus, plānotus pasākumus, lai pakāpeniski īstenotu šīs tiesības visiem iedzīvotājiem. Tomēr pastāv arī nekavējošas saistības — piemēram, aizliegt diskrimināciju un nodrošināt minimālo drošības slieksni (t.s. "minimum core") pamatvajadzību nodrošināšanai.

Pakāpeniskā īstenošana. Dažas tiesības (piem., piekļuve pilnīgai veselības aprūpei vai pienācīgai aizsardzībai pret bezpajumtniecību) var prasīt laiku un resursus, tāpēc ANO doktrīna pieļauj to pakāpenisku īstenošanu, ja vien valstis reāli un mērķtiecīgi strādā, lai sasniegtu mērķi.

Piemēri un papildus skaidrojumi

- Tiesības uz izglītību: nozīmē pieejamu un kvalitatīvu pamata izglītību visiem bērniem, kā arī iespējas turpināt profesionālo vai augstāko izglītību.
- Darba tiesības un tiesības streikot: ietver drošus darba apstākļus, taisnīgu samaksu un iespēju kolektīvi rīkoties, tomēr valsts var noteikt likumīgas ierobežojumu robežas, kas ir proporcionālas un nekavē pamattiesību īstenošanu.
- Tiesības uz mājokli: ne vien tās saistītas ar īpašuma tiesībām, bet arī ar aizsardzību pret nelikumīgu izlikšanu, pieeju lētu mājokļu politiku un dzīvesvietas atbilstošumu drošības un higiēnas prasībām.
- Tiesības uz veselību: ietver piekļuvi veselības aprūpes pakalpojumiem, preventīvajām programmām un tīram ūdenim, bet arī sociālo politiku, kas veicina sabiedrības veselību.
- Tiesības uz sociālo nodrošinājumu un pienācīgu dzīves līmeni: sociālās aizsardzības sistēmas, pabalsti bezdarbniekiem, pensionāriem un atbalsts trūcīgajiem, lai nodrošinātu minimālo iztikas līmeni.

Kā var prasīt šo tiesību ievērošanu?

Ja valsts neievēro šīs tiesības, iedzīvotāji var meklēt aizsardzību vairākos veidos:

• vietējās tiesas un administratīvās sūdzības;
• valsts cilvēktiesību institūcijas vai ombuda kantori;
• biedrības un NVO, kas strādā cilvēktiesību jomā;
• starptautiskie mehānismi — piemēram, ANO Komiteja par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (CESCR), kurai dalībvalstis iesniedz ziņojumus par īstenošanu; turklāt pastāv Īpaša protokola mehānisms (Optional Protocol), kas atļauj individuālas sūdzības noteiktos apstākļos.

Bieži sastopamas problēmas un ierobežojumi

Praksē valstu resursu trūkums, politiskā griba vai diskriminējošas prakses var kavēt tiesību pilnīgu nodrošināšanu. Ierobežojumi (piem., valsts budžeta apsvērumi vai sabiedrības drošība) ir pieļaujami tikai, ja tie ir likumīgi, nepieciešami un proporcionali mērķim.

Kopsavilkumā: ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības aptver plašu lauku — no izglītības, darba un veselības līdz mājoklim un sociālajai drošībai. Tās ir starptautiski atzītas tiesības, kuru īstenošanai valstīm jāvelta uzmanība, nodrošinot piekļuvi pamatvajadzībām, aizsargājot pret diskrimināciju un izstrādājot politikas, kas ilgtermiņā uzlabo cilvēku dzīves kvalitāti.

Jautājumi un atbildes

J: Kā sauc Apvienoto Nāciju Organizācijas līgumu, kas ietver ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības?

J: Kādi ir daži ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību piemēri?

Jautājums: Kur bija uzskaitītas šīs tiesības, pirms tās tika iekļautas šajā līgumā?

Jautājums: Kāpēc tika izstrādāts atsevišķs pakts tieši par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām?

Jautājums: Kas Vīnes deklarācijā teikts par cilvēktiesībām?

Jautājums: Kāpēc valstis vienojas, ka ikvienam cilvēkam ir jābūt šīm ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām?

Meklēt pēc burta