Streiks: definīcija, mērķi, veidi un arodbiedrību loma
Streiks: skaidra definīcija, mērķi, veidi un arodbiedrību loma — praktiski piemēri, tiesiskais regulējums un stratēģijas efektīvai darba cīņai.
Streiks (vai vienkārši streiks) ir protesta akcija, kad daudzi darbinieki pārtrauc darbu. Streikus parasti rīko arodbiedrība, lai panāktu labāku atalgojumu, darba laiku vai darba apstākļus. Streiki kļuva svarīgi industriālās revolūcijas laikā, kad daudzi strādāja rūpnīcās un raktuvēs. Daudzās valstīs streikot ir aizliegts. Citās valstīs cilvēki, kas streiko, ir aizsargāti ar zināmiem nosacījumiem.
Mērķi
Streiku mērķi var būt dažādi, bet visbiežāk tie ir:
- Algas un atlīdzība — prasības paaugstināt atalgojumu vai uzlabot prēmiju sistēmas;
- Darba apstākļi un drošība — uzlabot darba vidi, samazināt bīstamus apstākļus vai nodrošināt veselības aizsardzību;
- Darba laiks — cīnīties par darbadienas un brīvdienu nosacījumiem, maiņu grafikiem vai pārmaiņu kompensācijām;
- Darba vietu saglabāšana — pret atlaišanām, aizslēgšanu vai pārvietošanu;
- Politiskas prasības — ietekmēt plašākas politikas lēmumus vai likumdošanu.
Veidi
Pastāv vairāki streiku veidi:
- Vispārējais streiks — liela mēroga protesti, kas aptver daudzas nozares vai reģionus;
- Solidaritātes (sympathy) streiks — darbinieki atbalsta cita uzņēmuma vai grupas streiku;
- Neoficiālais (wildcat) streiks — streiks bez arodbiedrības atļaujas vai bez juridiskām formalitātēm;
- Darba izpildes ierobežošana (work-to-rule, go-slow) — darbinieki strādā pēc stingriem noteikumiem vai ievērojami palēnina darbu;
- Sēdstreiks (sit-in) — darbinieki pārtrauc darbu, bet paliek iekšpusē, lai bloķētu ražošanu;
- Badastreiks — streikotāji atteicas no ēdiena, lai pievērstu uzmanību prasībām vai spiedienam.
Arodbiedrību loma
Arodbiedrības spēlē centrālu lomu:
- Organizē streika balsojumus un kampaņas;
- Sagatavo juridisko pamatu un sarunas stratēģiju;
- Nodrošina streika fondu vai citus atbalsta mehānismus, lai palīdzētu dalībniekiem, kuri zaudē ienākumus;
- Koordinē piketus, mediju komunikāciju un solidaritātes akcijas;
- Nepieciešamības gadījumā sadarbojas ar mediatoriem, arodbiedrību konfederācijām vai valsts institūcijām, lai panāktu kompromisu.
Taktikas un piketēšana
Streiki parasti notiek piketu veidā. Darbinieki stāv pie darba vietas, skandējot un turot rokās uzrakstus. Piketētāji var izplatīt bukletus, runāt ar sabiedrību, organizēt ziedojumu vākšanu vai bloķēt izejas, ja tas ir atļauts. Lielākā daļa streikojošo grupu cenšas nepieļaut vardarbību un neaizskar pretstreikotājus (t.s. "scab" vai "blackleg").
Tiesiska regulācija un sekas
Streiku regulējums atšķiras pēc valsts:
- Dažās valstīs streiki ir pilnībā legāli, bet tiem jāiziet caur noteiktu procedūru (piem., brīdinājumi, mediācijas mēģinājumi, balsojumi);
- Ir valstis, kur noteiktas nozares (veselība, policija, ugunsdzēsēji, transporta pakalpojumi) nedrīkst rīkot pilnīgus streikus atbilstoši sabiedriskās drošības apsvērumiem;
- Neoficiāli streiki vai streiki bez noteiktām formālībām var novest pie disciplinārām sankcijām, atlaišanas vai finansiālām soda sankcijām;
- Dažkārt tiek izmantota mediācija, arbitrāža vai tiesu rīkojumi, lai apturētu streiku vai panāktu risinājumu.
Sabiedrība un uzņēmumi
Sabiedrības attieksme pret streikiem var būt dažāda — atkarībā no iemesla un no tā, kā streiks ietekmē cilvēku ikdienu. Atbalsts bieži aug, ja prasības saistītas ar drošību vai netaisnīgu izturēšanos pret darbiniekiem. Uzņēmumi var mēģināt mazināt streiku ietekmi, piesaistot pagaidu darbiniekus, pārvietojot ražošanu vai izmantojot tiesiskas procedūras. Dažas organizācijas īsteno arī sarunu stratēģijas un krīzes komunikāciju, lai saglabātu reputāciju.
Vēsturiski piemēri un nozīme
Streiki ir bijuši svarīgs darba tiesību attīstības instruments: tie palīdzējuši panākt īsāku darba laiku, drošības standartus un kolektīvo bargošanos. No industriālās revolūcijas laikiem līdz mūsdienām streiki bieži bijuši katalizators sociālām pārmaiņām. Lai gan tie rada spriedzi, streiki arī bieži kļūst par līdzekli, ar kuru darbinieki aizstāv savas intereses un cīnās par taisnīgākiem darba apstākļiem.
Streiki var būt spēcīgs kolektīvs instruments, taču to efektivitāte daudzreiz atkarīga no organizācijas, sabiedriskā atbalsta, juridiskā ietvara un arodbiedrību koordinācijas.
Tīrītāji streiko pie MTV ēkas Santa Monikā, Kalifornijā.
Vēsture
Pirmais zināmais trieciens notika 12. gadsimtā pirms mūsu ēras Ēģiptē. Ramzesa III laikā strādnieki pārtrauca darbu Nekropolē, līdz pret viņiem sāka izturēties labāk. Vārds savu nosaukumu ieguvis mūsdienās: 1768. gadā jūrnieki Londonā "streikoja" jeb novilka tirdzniecības kuģu buras ostā.
1917. gadā Meksikas konstitūcija bija pirmā, kas noteica, ka strādniekiem ir tiesības streikot.
Streiku veidi
Wildcat streiks
"wildcdat" streiks ir streiks, ko arodbiedrība nav apstiprinājusi. Wildcat streiki ne vienmēr ir aizsargāti tāpat kā arodbiedrības apstiprinātie streiki.
Līdzjūtības streiks
Līdzjūtības streiks ir streiks, kas tiek rīkots, lai atbalstītu citu streikojošo darbinieku grupu.
Palēnināts streiks
Palēnināts streiks ir tad, kad darbinieki joprojām strādā, bet ļoti lēni. To parasti rīko tad, kad darba ņēmējiem nav atļauts rīkot pilnu streiku.
Zaļais aizliegums
Zaļais aizliegums ir streiks, kas tiek veikts, lai piespiestu uzņēmumu pieņemt videi draudzīgāku praksi.
Streiki likumā
Neskatoties uz to, ka Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām nodrošina tiesības streikot, daudzās valstīs darba ņēmējiem vispār nav atļauts streikot, bet dažās valstīs tas ir atļauts ar zināmiem nosacījumiem.
Amerikas Savienotās Valstis
Amerikas Savienotajās Valstīs cilvēkiem, kuri strādā federālajā valdībā, nav atļauts streikot. Dažos štatos, piemēram, Ņujorkā, nav atļauts streikot cilvēkiem, kas strādā štata valdībā (tostarp skolotājiem). Dzelzceļa un aviosabiedrību darbiniekiem nav atļauts streikot, izņemot noteiktos apstākļos.
Streika laušana
Ja tiek izsludināts streiks, valdība var mēģināt to apturēt, iesaistot policiju vai armiju. Ar spēka draudiem dažkārt pietiek, lai panāktu, ka strādnieki pārtrauc streiku. Tā notika 1919. gada Sietlas ģenerālstreikā, kad Sietlas mērs un Vašingtonas ģenerālprokurors pilsētā izsauca vairāk nekā trīs tūkstošus jūras kājnieku, jūrnieku un policistu.
Arī uzņēmuma īpašnieki var nolemt pieņemt darbā jaunus darbiniekus. Tas var izmaksāt lētāk nekā piekāpties darbinieku prasībām. Tas ir vēl viens veids, kā pārtraukt streiku. Uz šiem strādniekiem, kurus streikotāji dēvē par "skabariem", bieži vien kliedz, kad viņi šķērso piketa līniju. Daudzas arodbiedrības apgalvo, ka darbinieki, kas palīdzējuši pārtraukt streiku, šķērsojot piketa līniju, nedrīkst būt arodbiedrībā. Ja uzņēmums ir arodbiedrības veikals (tas nozīmē, ka tajā var strādāt tikai arodbiedrības darbinieki), tas nozīmē, ka par palīdzību streika pārtraukšanā darbinieks var tikt atlaists no šī uzņēmuma uz visiem laikiem.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir streika darbība?
A: Streiks ir protesta akcija, kad daudzi darbinieki pārtrauc darbu.
J: Kāpēc parasti tiek rīkoti streiki?
A: Streikus parasti rīko arodbiedrība, lai panāktu labāku atalgojumu, darba laiku vai darba apstākļus.
J: Kad streiki kļuva svarīgi?
A: Streiki kļuva svarīgi industriālās revolūcijas laikā, kad daudzi strādāja rūpnīcās un raktuvēs.
Vai visās valstīs streiki ir nelikumīgi?
A: Daudzās valstīs streikot ir aizliegts, bet citās valstīs cilvēki, kas streiko, ir aizsargāti ar zināmiem nosacījumiem.
J: Kas ir piketa līnija?
A.: Streiki parasti notiek piketu veidā. Strādājošie staigā darba vietas priekšā, skandējot un turot rokās uzrakstus.
Vai streikojošie darbinieki parasti neļauj cilvēkiem šķērsot piketa līniju?
A.: Strādnieki, kas piedalās streikā, parasti netraucē cilvēkiem šķērsot piketa līniju.
J: Kāpēc daži cilvēki izvēlas nepāriet piketa līniju?
A.: Daži cilvēki izvēlas nepāriet piketa līniju, lai iegādātos kaut ko no uzņēmuma, tādējādi izrādot solidaritāti (vai atbalstu) arodbiedrībai.
Meklēt