Streiks (vai vienkārši streiks) ir protesta akcija, kad daudzi darbinieki pārtrauc darbu. Streikus parasti rīko arodbiedrība, lai panāktu labāku atalgojumu, darba laiku vai darba apstākļus. Streiki kļuva svarīgi industriālās revolūcijas laikā, kad daudzi strādāja rūpnīcās un raktuvēs. Daudzās valstīs streikot ir aizliegts. Citās valstīs cilvēki, kas streiko, ir aizsargāti ar zināmiem nosacījumiem.

Mērķi

Streiku mērķi var būt dažādi, bet visbiežāk tie ir:

  • Algas un atlīdzība — prasības paaugstināt atalgojumu vai uzlabot prēmiju sistēmas;
  • Darba apstākļi un drošība — uzlabot darba vidi, samazināt bīstamus apstākļus vai nodrošināt veselības aizsardzību;
  • Darba laiks — cīnīties par darbadienas un brīvdienu nosacījumiem, maiņu grafikiem vai pārmaiņu kompensācijām;
  • Darba vietu saglabāšana — pret atlaišanām, aizslēgšanu vai pārvietošanu;
  • Politiskas prasības — ietekmēt plašākas politikas lēmumus vai likumdošanu.
Mērķi bieži tiek iekļauti kolektīvajās prasībās un izmantoti sarunās ar darba devēju.

Veidi

Pastāv vairāki streiku veidi:

  • Vispārējais streiks — liela mēroga protesti, kas aptver daudzas nozares vai reģionus;
  • Solidaritātes (sympathy) streiks — darbinieki atbalsta cita uzņēmuma vai grupas streiku;
  • Neoficiālais (wildcat) streiks — streiks bez arodbiedrības atļaujas vai bez juridiskām formalitātēm;
  • Darba izpildes ierobežošana (work-to-rule, go-slow) — darbinieki strādā pēc stingriem noteikumiem vai ievērojami palēnina darbu;
  • Sēdstreiks (sit-in) — darbinieki pārtrauc darbu, bet paliek iekšpusē, lai bloķētu ražošanu;
  • Badastreiks — streikotāji atteicas no ēdiena, lai pievērstu uzmanību prasībām vai spiedienam.
Katram streika veidam ir savas taktikas un risku līmenis.

Arodbiedrību loma

Arodbiedrības spēlē centrālu lomu:

  • Organizē streika balsojumus un kampaņas;
  • Sagatavo juridisko pamatu un sarunas stratēģiju;
  • Nodrošina streika fondu vai citus atbalsta mehānismus, lai palīdzētu dalībniekiem, kuri zaudē ienākumus;
  • Koordinē piketus, mediju komunikāciju un solidaritātes akcijas;
  • Nepieciešamības gadījumā sadarbojas ar mediatoriem, arodbiedrību konfederācijām vai valsts institūcijām, lai panāktu kompromisu.
Praksē daudzas arodbiedrības arī nepiekrīt šķērsot citu streiku piketa līnijas un izvairās no darījumiem ar uzņēmumiem, kas atrodas streikā. Piemēram, kravas automašīnu vadītāju arodbiedrības Teamsters biedri nepiegādās preces uzņēmumam, kas streiko.

Taktikas un piketēšana

Streiki parasti notiek piketu veidā. Darbinieki stāv pie darba vietas, skandējot un turot rokās uzrakstus. Piketētāji var izplatīt bukletus, runāt ar sabiedrību, organizēt ziedojumu vākšanu vai bloķēt izejas, ja tas ir atļauts. Lielākā daļa streikojošo grupu cenšas nepieļaut vardarbību un neaizskar pretstreikotājus (t.s. "scab" vai "blackleg").

Tiesiska regulācija un sekas

Streiku regulējums atšķiras pēc valsts:

  • Dažās valstīs streiki ir pilnībā legāli, bet tiem jāiziet caur noteiktu procedūru (piem., brīdinājumi, mediācijas mēģinājumi, balsojumi);
  • Ir valstis, kur noteiktas nozares (veselība, policija, ugunsdzēsēji, transporta pakalpojumi) nedrīkst rīkot pilnīgus streikus atbilstoši sabiedriskās drošības apsvērumiem;
  • Neoficiāli streiki vai streiki bez noteiktām formālībām var novest pie disciplinārām sankcijām, atlaišanas vai finansiālām soda sankcijām;
  • Dažkārt tiek izmantota mediācija, arbitrāža vai tiesu rīkojumi, lai apturētu streiku vai panāktu risinājumu.
Sekas var būt gan īstermiņa (ienākumu zudums, ražošanas traucējumi), gan ilgtermiņa (sarunu iznākums, sabiedriskā atbalsta maiņa).

Sabiedrība un uzņēmumi

Sabiedrības attieksme pret streikiem var būt dažāda — atkarībā no iemesla un no tā, kā streiks ietekmē cilvēku ikdienu. Atbalsts bieži aug, ja prasības saistītas ar drošību vai netaisnīgu izturēšanos pret darbiniekiem. Uzņēmumi var mēģināt mazināt streiku ietekmi, piesaistot pagaidu darbiniekus, pārvietojot ražošanu vai izmantojot tiesiskas procedūras. Dažas organizācijas īsteno arī sarunu stratēģijas un krīzes komunikāciju, lai saglabātu reputāciju.

Vēsturiski piemēri un nozīme

Streiki ir bijuši svarīgs darba tiesību attīstības instruments: tie palīdzējuši panākt īsāku darba laiku, drošības standartus un kolektīvo bargošanos. No industriālās revolūcijas laikiem līdz mūsdienām streiki bieži bijuši katalizators sociālām pārmaiņām. Lai gan tie rada spriedzi, streiki arī bieži kļūst par līdzekli, ar kuru darbinieki aizstāv savas intereses un cīnās par taisnīgākiem darba apstākļiem.

Streiki var būt spēcīgs kolektīvs instruments, taču to efektivitāte daudzreiz atkarīga no organizācijas, sabiedriskā atbalsta, juridiskā ietvara un arodbiedrību koordinācijas.