ASV Konstitūcijas 17. grozījums (1913): senatoru tiešās vēlēšanas
1913. gada 8. aprīlī ratificētais ASV Konstitūcijas septiņpadsmitais grozījums (XVII grozījums) mainīja Amerikas Savienoto Valstu senatoru ievēlēšanas kārtību. Pirmos 125 gadus saskaņā ar Konstitūcijas 1. panta 3. punktu ASV senatorus ievēlēja štatu likumdevēji. Vairākas problēmas ASV Senātā radīja nepieciešamību mainīt senatoru ievēlēšanas veidu no netiešām uz tiešām ASV tautas vēlēšanām.
Vēsturiskais fons un iemesli grozījumam
Grozījums izveidojās Progresīvā laikmeta kontekstā, kad pieauga sabiedrības spiediens par lielāku politisku atbildību un caurspīdīgumu. Galvenie iemesli pārejai uz tiešajām vēlēšanām bija:
- Korupcija un lobēšana: štatu likumdevēji bieži bija pakļauti koruptīvām ietekmēm un biznesa lobijam, kas mazināja iedzīvotāju uzticību senatoru izvēlei.
- Politiskās stalčes un brīvas vietas: likumdevēju iekšējās nesaskaņas reizēm noveda pie garām kavēm vai nespējas ievēlēt senatorus, atstājot štatus nepārstāvētus Senātā.
- Demokrātijas paplašināšana: pieauga uzskats, ka senatoriem jābūt tieši atskaitāmiem vēlētājiem, nevis tikai štatu politiskajām elitei.
Kas grozījums mainīja — būtiskie punkti
- Senatori tagad tiek ievēlēti tieši no vēlētājiem katrā štata, saglabājot katra senatora sešu gadu termiņu un divu senatoru sastāvu no katra štata.
- Grozījums neaizskar štatu vienlīdzīgu pārstāvību Senātā — katram štatam joprojām ir divi senatori.
- Attiecībā uz brīvajām senatoru vietām grozījums paredz, ka štata izpildvara (parasti gubernators) izsludinās ārkārtas vēlēšanas, lai tās aizpildītu; tomēr štata likumdevējs var pilnvarot izpildvaru veikt pagaidu iecelšanu līdz vēlēšanai.
Pieņemšana un ieviešana
Grozījuma tekstu Kongress apstiprināja Progresīvā laikmeta laikā, un tas ātri ieguva nepieciešamo štatu ratifikāciju. Pēc ratifikācijas 1913. gadā jaunā kārtība faktiski sāka darboties, un pirmās vispārējās Senāta vēlēšanas pēc grozījuma norisinājās 1914. gadā, kad vēlētāji daudzviet valsts līmenī pirmoreiz tieši izvēlējās savus senatorus.
Grozījuma ietekme un debates
17. grozījums radīja vairākus būtiskus efektus un izraisīja diskusijas par federālās sistēmas līdzsvaru:
- + Palielināta demokrātiskā leģitimitāte: tiešas vēlēšanas palielināja sabiedrības iesaisti un senatoru tiešāku atbildību vēlētājiem.
- − Štatu likumdevēju lomas samazināšanās: daļa komentatoru uzskata, ka grozījums vāja štatu ietekmi uz federālo lēmumu pieņemšanu, jo likumdevēji vairs tieši neizvēl senatorus.
- Politiska kampaņu profesionalizācija: tiešās vēlēšanas palielināja partiju un kampaņu struktūru nozīmi, kā arī kampaņu finansējuma lomu Senāta vēlēšanās.
Mūsdienu nozīme un apsvērumi
17. grozījums joprojām ir plaši atzīts kā nozīmīgs solis ASV demokrātijas paplašināšanā. Tomēr debates par tā ietekmi uz federālismu un par to, vai štatu lomas būtu jāatjauno citos veidos, laiku pa laikam atgriežas politiskajā diskursā. Praktiskā līmenī būtiska ir arī štatu prakse attiecībā uz pagaidu iecelšanu vietām Senātā, kas var atšķirties atkarībā no štata likumiem.
17. grozījums tādējādi pārvērta ASV Senāta sastāva izvēli par tieši vēlētu institūciju, saglabājot vienlaikus vairākas Konstitūcijas pamatnostādnes par termiņiem un štatu pārstāvību.
Teksts
Amerikas Savienoto Valstu Senātu veido divi senatori no katra štata, kurus ievēl tā iedzīvotāji uz sešiem gadiem, un katram senatoram ir viena balss. Katrā štatā ievēlētajiem vēlētājiem ir kvalifikācija, kas nepieciešama štata likumdevēju vislielākās varas pārstāvju kārtas vēlētājiem.
Ja Senātā atbrīvojas vietas kādas štata valsts pārstāvniecībā, šīs štata izpildvara izsniedz vēlēšanu rakstus, lai aizpildītu šādas vakances: ar noteikumu, ka jebkuras pavalsts likumdevēja vara var pilnvarot izpildvaru izpildinstitūciju veikt pagaidu iecelšanu, līdz tauta aizpilda vakantās vietas vēlēšanās, kā to nosaka likumdevēja vara.
Šo grozījumu nevar interpretēt tā, lai tas ietekmētu jebkura senatora, kas ievēlēts pirms tā stāšanās spēkā kā Konstitūcijas daļa, ievēlēšanu vai pilnvaru termiņu.
Fons
Kad 1788. gadā tika pieņemta Konstitūcija, senatorus ievēlēja štatu likumdevēji. Tas palika spēkā 125 gadus. Līdz 19. gadsimta beigām kļuva skaidrs, ka ar šo procedūru ir daudz problēmu. Papildus tam, ka mēnešiem un pat gadiem ilgi bija vakances, politiskie spēki bija ieguvuši kontroli pār štatu likumdevējiem. Tas kropļoja procesu, un Senāts tika uzskatīts par "miljonāru klubu", kas kalpo privātām, nevis tautas interesēm. Sākot ar 1890. gadu, Pārstāvju palāta pieņēma vairākas rezolūcijas par konstitūcijas grozījumu, kurā ierosināja senatorus ievēlēt tiešās vēlēšanās. Senāts atteicās pat balsot par šiem priekšlikumiem.
Šajā brīdī daudzas valstis mainīja savu stratēģiju. Amerikas Savienoto Valstu konstitūcijas piektais pants piedāvā divas metodes, kā grozīt konstitūciju. Papildus vispārpieņemtajai metodei, kas paredz divu trešdaļu balsojumu abās Kongresa palātās, bija vēl viena metode. Tajā bija noteikts, ka gadījumā, ja divas trešdaļas štatu likumdevēju iesniedz pieteikumu, Kongresam ir jāsasauc konstitucionālais konvents. Šī metode iepriekš nebija izmantota. Kad izrādījās, ka divas trešdaļas štatu vēlas izmaiņas, Kongress rīkojās.
1911. gadā Pārstāvju palāta pieņēma 39. kopīgo rezolūciju, kurā ierosināja konstitūcijas grozījumu par ASV senatoru tiešu ievēlēšanu. Senāts šo rezolūciju pieņēma, bet, tā kā tajā bija iekļautas izmaiņas, tā tika atgriezta atpakaļ Pārstāvju palātai. Grozīto kopīgo rezolūciju pēc gada nosūtīja štatu ratificēšanai. Vajadzīgās trīs ceturtdaļas štatu ratificēja grozījumu, un 1913. gada 8. aprīlī septiņpadsmitais grozījums kļuva oficiāls.
Klauzulas
klauzula 1
Amerikas Savienoto Valstu iedzīvotājiem no katra štata uz sešiem gadiem ir jāievēl divi senatori. Katram senatoram Senātā ir viena balss. Ir 100 senatori un 100 balsis. "Elektoriem katrā štatā jābūt ar kvalifikāciju, kas nepieciešama štata likumdevēju varas skaitliskākās nozares elektoriem" nozīmē, ka ikviens, kurš var balsot štata vēlēšanās savā štatā, var balsot arī par senatoru. Konstitūcijas arhaiskajā valodā tas tika rakstīts tā, lai pieļautu, ka štatiem ir atšķirīga kvalifikācija personām, kas var balsot par savu senatoru.
klauzulas 2. punkts
Klauzula par vakancēm. Agrāk, kad radās vakances, vairāku štatu likumdevēji nespēja vienoties par to, kas ieņems šo amatu. Pirms septiņpadsmitā grozījuma vakances varēja ilgt mēnešiem un dažos gadījumos pat gadiem. Saskaņā ar septiņpadsmito grozījumu, ja senators nomirst vai viņam ir jāatstāj amats, viņa štata gubernators var iecelt pagaidu senatoru, līdz tiek rīkotas ārkārtas vēlēšanas.
3. klauzula
Tas ir vienkāršs papildinājums, lai nepieļautu, ka septiņpadsmitā grozījuma pieņemšana pārtrauc jebkura senatora, kas ievēlēts pirms grozījuma pieņemšanas, ievēlēšanu vai pilnvaru termiņu. Amerikas Savienoto Valstu Senāta vēlēšanas 1914. gadā bija pirmās valsts mēroga tautas vēlēšanas senatoriem.
