Konstitucionālā konvencija: definīcija, veidi un vēsturiskie piemēri

Uzzini, kas ir konstitucionālā konvencija — definīcija, veidi un vēsturiskie piemēri (piem., 1787. g. ASV). Skaidrojums, salīdzinājumi un ietekme uz valstu modernizāciju.

Konstitucionālā konvencija ir konvents, kurā var izveidot, pārskatīt vai grozīt organizācijas statūtus. Vispārējo konstitucionālo konventu sasauc, lai izveidotu politiskās vienības pirmo konstitūciju vai pilnībā aizstātu esošo konstitūciju. Neierobežotu konstitucionālo konventu sasauc, lai pārskatītu spēkā esošu konstitūciju. Ierobežota konstitucionālā konventa mērķis ir pārskatīt tikai noteiktu spēkā esošās konstitūcijas daļu. Tomēr šādas konvencijas var nolemt pārsniegt savas sākotnējās pilnvaras. Piemēram, 1787. gada Amerikas Savienoto Valstu Konstitucionālajam konventam bija paredzēts tikai grozīt Konfederācijas statūtus. Tā vietā viņi uzrakstīja pilnīgi jaunu konstitūciju.

Kas ir konstitucionālā konvencija un kāds ir tās mērķis

Konstitucionālā konvencija ir sapulce vai institūcija, kuras uzdevums ir izstrādāt, pārskatīt vai grozīt valsts vai citas politiskas vienības pamatnormas — konstitūciju. Mērķi var būt dažādi: radīt pirmo konstitūciju, veikt plašas reformas, risināt konkrētas institucionālas problēmas vai atjaunot politisko kārtību pēc krīzes vai režīma maiņas. Konvencijas var strādāt ātri vai ilgstoši, tās var pieņemt vienu kopēju tekstu vai sagatavot virkni grozījumu.

Konvenciju veidi

• Vispārējā (plēnā) konstitucionālā konvencija — izstrādā pilnīgi jaunu konstitūciju vai pilnībā aizvieto esošo. Parasti prasa augstu leģitimitāti un plašu pārstāvniecību.
• Neierobežota pārskatīšanas konvencija — īsti nav ierobežojumu reformas apjomā; var tikt mainīta pamatstruktūra un būtiski principi.
• Ierobežota (tematiskā) konvencija — darbojas ar konkrētu uzdevumu, piemēram, grozīt vēlēšanu sistēmu, federālās struktūras noteikumus vai tiesu varu. Tomēr pastāv risks, ka delegāti mēģina paplašināt darba kārtību.

Sastāvs, darbības kārtība un leģitimitāte

Konvenciju sastāvu nosaka to izsaukšanas akts — to var veidot vēlēti delegāti, parlamenta deleģētie pārstāvji, ekspertu grupa vai to kombinācija. Bieži izmanto komiteju sistēmu, publiskas debates un darba grupas konkrētos jautājumos. Lai nodrošinātu leģitimitāti, svarīgi ir:

• kā skaitā tiek izraudzīti dalībnieki (tieši vēlēti pret ieceltiem),
• publiskas konsultācijas un caurspīdīgums,
• skaidrs mandāts — kas tieši ir atļauts izskatīt,
• noteikta lēmumu pieņemšanas kārtība (vienkārša balsu vairākums, kvalificēts vairākums u. c.).

Lēmumu pieņemšana un ratifikācija

Pat ja konvencija sagatavo tekstu vai grozījumus, galīgā ratifikācija bieži notiek atsevišķi. Izplatītas ratifikācijas formas:

• referendums (tieša tautas apstiprināšana),
• parlamenta apstiprinājums vai īpašas ratifikācijas asamblejas balsojums,
• apstiprināšana pa federālajiem vienībām (piem., valsts vai provinces), ja tas nepieciešams starpvalstu vienošanās dēļ.

Ratifikācijas procedūra ir svarīga konstitucionālās reformas leģitimitātei un ilgtspējai.

Vēsturiskie piemēri

Konstitucionālās konvencijas ir bijušas būtiskas daudzās valstīs un laikmetos. Pazīstami piemēri:

• Amerikas Savienotās Valstis (1787) — no paredzētām Konfederācijas statūtu grozīšanām radās pilnīgi jauna konstitūcija.
• Francija (1789–1791) — Nacionālā konstitūcijas sapulce, kura izstrādāja pirmos revolucionāros konstitucionālos aktus.
• Indija (1946–1950) — Konstitucionālā Asambleja izstrādāja un pieņēma neatkarīgās Indijas konstitūciju.
• Itālija (1946–1948) — Konstitucionālā asambleja pēc Otrā pasaules kara pieņēma jaunu konstitūciju.
• Norvēģija (Eidsvoll, 1814) — vienas no Eiropas vecākajām pamatlikumdevēja sapulcēm.
• Dienvidāfrika (1994–1996) — konstitucionālā process pēc apartheida izbeigšanas, kur tika pieņemta jaunā konstitūcija.
• Īrija (2012–2014) — valsts konstitucionālā konvencija, kas iesniedza rekomendācijas par konstitucionālajām reformām un tiesību paplašināšanu.

Priekšrocības un riski

Konstitucionālai konvencijai ir vairākas priekšrocības: tā var nodrošināt plašu politisko pārskatāmību, radīt stabilu leģitimitāti jaunām institūcijām un sniegt iespēju iesaistīt sabiedrību. Tomēr pastāv arī riski:

• mandāta pārsniegšana — delegāti var mēģināt veikt plašākas reformas, nekā bija paredzēts (kā notika 1787. gadā ASV);
• nepietiekama pārstāvniecība — ja pieņem lēmumus neliels vai elitārs delegātu loks, rezultāts var neatspoguļot sabiedrības vairākumu;
• politiska polarizācija — intensīvas debates var pastiprināt konfliktus un kavēt kompromisu;
• legitimitātes jautājumi — ja ratifikācija nav skaidra vai pietiekama, jauna vai pārstrādāta konstitūcija var nebūt stabila.

Padomi valstīm, kas apsver konvencijas sasaukšanu

• noteikt skaidru, rakstisku mandātu un darba kārtību;
• nodrošināt demokrātisku un iekļaujošu delegātu atlasi;
• plānot atklātas diskusijas un sabiedriskās konsultācijas;
• iepriekš akceptēt ratifikācijas mehānismu (referendums, parlaments u. c.);
• paredzēt mehānismus, kas ierobežo iespēju nepamatoti paplašināt mandātu.

Kopumā konstitucionālā konvencija ir spēcīgs instruments valsts pamatnormu veidošanā un reformēšanā. Lai tās rezultāts būtu leģitīms un ilgtspējīgs, svarīga ir pārdomāta procedūra, plaša pārstāvniecība un skaidra ratifikācijas kārtība.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir konstitucionālā konvencija?

J: Kādam nolūkam tiek izmantota vispārējā konstitucionālā konvencija?

J: Kādam nolūkam tiek sasaukta neierobežota konstitucionālā konvencija?

J: Kādos gadījumos var sasaukt ierobežotu konstitucionālo sapulci?

J: Vai ierobežota konstitucionālā konvencija var pārsniegt savas sākotnējās pilnvaras?

J: Kāds ir piemērs konstitucionālajai konvencijai, kas ir pārsniegusi savas sākotnējās pilnvaras?

J: Kas var sasaukt konstitucionālo konventu?

Meklēt pēc burta