Rakstīšana: kas tā ir, vēsture un rakstības sistēmas pārskats

Pastāv divi viedokļi:

• Daļēja rakstīšana: Rakstība ir jebkura grafisku simbolu sistēma, kas izsaka kādu domu.
• Pilna rakstīšana: Pilna rakstība ir jebkura grafiska sistēma, kas var nodot jebkuru un visas domas. ^lpp.

Tāpēc atkarībā no autora rakstīšanas definīcijas šis termins var tikt lietots dažādos veidos. Attiecībā uz daudzām agrīnajām sistēmām mēs nezinām, ko tās izsaka. Galvenā ideja ir tāda, ka pilnvērtīgai rakstības sistēmai jāspēj attēlot jebko, ko varētu pateikt sarunvalodā. ^{7., 217. lpp.} No šī viedokļa rebu izgudrošana ir būtisks solis.

Mēs varam būt pārliecināti, ka zīmju sistēma ir pilnīga rakstība, tikai tad, ja varam simbolus pārtulkot mūsdienu valodā. Dažu seno rakstu gadījumā mēs to nevaram izdarīt.

Rakstīšana tika izgudrota patstāvīgi vairākas reizes. Šumeru, seno ēģiptiešu, ķīniešu un maiju raksti ir izgudroti atsevišķi. ^p85 Visas šīs rakstības sistēmas aizsākās ar piktogrammām, simboliem, kas apzīmēja lietas. Pēc tam tās izstrādāja dažādu metožu kombināciju. Mūsu alfabētiskā sistēma ir atšķirīga. Tās pamatā ir runātās valodas skaņas. Visi alfabēti ir modificētas versijas pirmajam alfabētam, kas radās feniķiešu un sengrieķu laikā.

Sumer

Šumeri dzīvoja Mezopotāmijā, starp Tigra un Eifratas upēm. Pirms 5000 gadiem tas bija auglīgs reģions, kas tagad lielākoties atrodas Irākā. Šumeri izstrādāja rakstības veidu, ko sauca par klinšu rakstību. Trīsstūrveida zīmes tika iespiestas mīkstās māla plāksnītēs. Pēc tam, kad māls bija izžuvis saulē, plāksnītes tika apdedzinātas. Pēc tam tās pārnesa uz citu vietu, lai citi varētu lasīt. Mēs zinām, ka pirmie rakstības veidi tika izmantoti tirdzniecībā, grāmatvedībā un pārvaldē.

Pirmās zīmes lielākoties bija grafiskas, bet drīz tās kļuva par priekšmetu, ideju un skaņu simboliem. Šī rakstības sistēma bija ļoti veiksmīga un pārdzīvoja šumeru impēriju. Pēc tam to izmantoja arī citas Tuvo Austrumu civilizācijas, piemēram, senakadiešu, babiloniešu, asīriešu, elamītu, hetītu, senās persiešu un ugarītu impērijas. Pēdējais klinšu raksts datēts ar 75. gadu pēc Kristus dzimšanas. Tādējādi šī sistēma bija saglabājusies vairāk nekā 3000 gadus. ^{71. lpp.} Katra klinšu raksta versija bija atšifrējama atsevišķi, jo visas valodas bija atšķirīgas. Dokumentos (arī akmens priekšmetos), kas rakstīti vairāk nekā vienā valodā, bija atrodamas norādes.

Senā Ēģipte

Šī ir slavenākā no vecajām rakstības formām jeb skriptu formām. Tas tika izgudrots aptuveni tajā pašā laikā, kad klinšu rakstība, tomēr tā bija diezgan atšķirīga pēc stila un tajā izmantoja atšķirīgus materiālus. Rezultātā ēģiptieši ieguva trīs rakstības sistēmas vienai un tai pašai valodai. Tās bija šādas:

1. Hieroglifi: slavenā attēlu valoda uz akmens pieminekļiem.

2. Hieratiskais rakstvieta: kursa ("tekošais") raksts, ko lietoja priesteri.

3. Demotic: kursa rakstība, ko lietoja tauta.

Rakstīšanai izmantotie rīki atšķīrās atkarībā no materiāla, uz kura tika rakstīts. Abus kursīvos rakstus rakstīja ar niedru pildspalvām un ogļu tinti uz papirusa. Ja materiāls bija audums, tad rakstīja ar otu. Ir saglabājušies daudzi paraugi. Hieroglifi tika iegravēti (izgrebti) akmenī (ar āmuru un kaltu) vai uzrakstīti uz akmens virsmas. Daudzi no tiem ir saglabājušies, daži ar neskartām sākotnējām krāsām. Galvenais notikums hieroglifu rakstu atšifrēšanā bija Rozetes akmens atklāšana. Tā ir granīta plāksne ar vienu un to pašu vēstījumu, kas rakstīts hieroglifos, demotiski un grieķu valodā. Senā grieķu valoda ir labi saprotama, un tā ļāva interpretēt pārējos divus rakstus.

Ķīniešu

Ķīniešu valoda ir valoda, kuras dzimtā valoda ir visplašāk izplatīta. Tās vēsture aizsākās aptuveni 1400. gadā pirms mūsu ēras. ^p183 Ķīniešu rakstības sistēma ir idio-silbiskā - jaukta metode, kurā izmanto rakstzīmes, kurām var būt viens vai vairāki no šiem elementiem:

1. Piktogrāfiski: objektu attēlošana.

2. Vizuālā loģika: skaitlis "3" ir trīs horizontāli triepieni.

3. Sarežģīta loģika: saule ir lodziņš ar horizontālu vidusdaļu.

4. Rebus: Kviešu apzīmējums tiek lietots arī vārdam "nākt", jo šie vārdi ir homofoni (skan līdzīgi).

5. Semantiski-fonētisks: nozīmes zīmes apvienojums ar citu skaņas zīmi (izruna).

Ķīniešu valodā ir milzīgs rakstzīmju skaits - aptuveni 50 000.^p186 Tāpēc drukas metodes Ķīnā nekad nav bijušas patiesi veiksmīgas, lai gan tās tika izgudrotas jau agrīnā posmā. Wang Tzhen 14. gadsimtā izgrieza sešdesmit tūkstošus koka bloka rakstzīmju, kas bija milzīgs laika un naudas ieguldījums. Viņš iespieda 100 vietējā laikraksta eksemplārus, kā arī bija sarakstījis traktātu par lauksaimniecību un citus tehniskus darbus. Pat ar 19. gadsimtā no Eiropas atvestajām drukas mašīnām procesu apgrūtināja milzīgais rakstzīmju skaits, kas palēnināja rakstīšanu līdz gliemeža tempam.

Ķīnā ir astoņas reģionālās valodas, kas ir savstarpēji nesaprotamas, un daudzi īsti dialekti. Šķiet, ka šī sistēma darbojas galvenokārt tāpēc, ka līdz pat 70 % iedzīvotāju runā mandarīnu valodā. Nav šaubu, ka ķīniešu valodas lasīšanas un rakstīšanas prasmes ir grūti apgūt, un tam ir jākalpo kā bremzējošam faktoram, kas kavē rakstpratības veicināšanu. Ir bijuši vairāki mēģinājumi reformēt vai vienkāršot sistēmu. Radikālākais no tiem ir Pinyin, kas ir programma, kuras mērķis ir aizstāt ķīniešu rakstzīmes ar alfabētisko sistēmu. Šo programmu atbalstīja Mao, bet pēc viņa nāves tā cieta neveiksmi.

Šķiet, ka ideja par alfabētu - rakstību, kas pilnībā balstīta uz skaņu - radās tikai vienreiz, un tā tika kopēta un pielāgota daudzām dažādām valodām. Lai gan neviens alfabēts nav ideāli piemērots savai valodai, tas ir pietiekami elastīgs, lai aptuveni atbilstu jebkurai valodai. Tas bija unikāls izgudrojums. ^{12. lpp.}

Mūsu alfabētu sauc par romiešu alfabētu, salīdzinot ar kirilicas un citiem alfabētiem. Visi tie ir atvasināti no sengrieķu alfabēta, kura pirmsākumi meklējami aptuveni 1100 līdz 800 gadu pirms mūsu ēras. ^{167. lpp.} Grieķu alfabēts, iespējams, tika izveidots no nedaudz agrāk parādījušos feniķiešu rakstības, kurai bija līdzīgas burtu formas.

Feniķiešu valoda bija semītu valoda, ko bieži dēvē par kanaāniešu valodu. Semītu valodu grupā ietilpst arābu, maltiešu, ebreju un arī aramiešu valoda, kurā runāja Jēzus. Mēs neko daudz nezinām par to, kā radās alfabēta ideja, taču feniķieši, kas bija tirdzniecības tauta, izgudroja burtus, kurus agrīnie grieķi pielāgoja, lai izveidotu savu alfabētu. Viena liela atšķirība ir tā, ka feniķiešu rakstībā nebija tīru patskaņu. Arābu rakstībā ir patskaņi, kurus var attēlot ar diakritikas zīmēm (mazas zīmes virs vai zem līnijas). Vecākajos Qu'ran manuskriptos nebija diakritisko zīmju. Izraēliešu bērni mūsdienās izmanto tekstus ar pievienotiem patskaņu "punktiņiem" līdz aptuveni trešajai klasei. ^{89. lpp.}

Pirms grieķiem nevienā senajā rakstībā, alfabētiskā vai nealfabētiskā, nebija tīru patskaņu. Grieķu alfabētā pat ir divi patskaņi "e" un divi "o", lai atšķirtu garās un īsās skaņas. No tā ir diezgan skaidrs, ka gan feniķiešu izgudrojums, gan grieķu adaptācija bija rūpīgi pārdomāta. Tomēr par abiem procesiem nav saglabājušās nekādas sīkas ziņas.

Semītu raksti acīmredzot ir atvasināti no proto-sinaītu valodas, no kuras ir zināms tikai 31 uzraksts (plus 17 apšaubāmi). Daži pētnieki uzskata, ka šī raksta pirmavots bija ēģiptiešu hieratiskais raksts. Vidusvalsts beigās (ap 1900. gadu pirms mūsu ēras) hieratiskā rakstība bija papildināta ar alfabētiskām zīmēm svešvārdu līdzskaņu atveidošanai. Ēģiptes darbība Sinaja pussalā tajā laikā bija pašā plaukumā. Līdzīga ideja tika ierosināta jau daudzus gadus iepriekš.

Ir vairāki raksti, kas, neraugoties uz lielām pūlēm, nekad nav atšifrēti. ^p145 Iespējams, vispazīstamākie ir Indus ielejas civilizācijas un etrusku raksti. Indas upes civilizācija ir senāka par citām Indijas subkontinenta rakstīt spējīgām civilizācijām, kas aizsākās aptuveni 2500 gadus pirms mūsu ēras. Tās pilsētas Mohendžo-Daru un Harappa bija labi izplānotas, ar labu drenāžu. Rakstība ir atrodama uz zīmogu akmeņiem, terakotas, bronzas, kaula un ziloņkaula. Visi ir īsi, un valoda nav zināma.

Etrusku valodā tika izmantotas grieķu burtu formas, un tās galvenokārt atrodamas uz etrusku kapiem no Toskānas līdz pat Venēcijai. Viņi bija impērija pirms romiešiem, kas tos sakāva un pārņēma viņu idejas. Visas viņu valodas zināšanas tika zaudētas, izņemot to, ka dažus vārdus uz kapu pieminekļiem var nolasīt no grieķu burtiem.

Vinča simboli

Tărtăria plāksnes ir trīs plāksnes, kas atrastas 1961. gadā Tărtăria ciematā (ungāru: Alsótatárlaka). Tas atrodas aptuveni 30 km (19 jūdžu) attālumā no Alba Jūlijas, Rumānijā. Plāksnītēs, kas datētas ar aptuveni 5300 gadu pirms mūsu ēras, ir no māla veidoti simboli: "Vinčas simboli". Daži apgalvo, ka tie ir vēl neizšifrēta valoda. Ja tas tā ir, tad tās būtu agrākais zināmais rakstības veids. Līdzīgus simbolus 1908. gadā Vinčā izrakumos atrada Miloje Vasić (1869-1956). Tā ir Belgradas (Serbija) priekšpilsēta, aptuveni 300 km no Turdašas. Vēlāk tika atrasti vēl citi simboli citā Belgradas daļā. Kopš 1875. gada Serbijā vien Vinčā ir atrasti vairāk nekā pusotrs simts Vinčas senkapi. Daudzas no tām, tostarp pati Vinča, nav pilnībā izrakņotas. Visa apgabala kultūru sauc par Vinčas kultūru. Lai gan daži no šiem simboliem izskatās tieši tāpat kā daži etrusku, grieķu un aramiešu valodas burti, tos parasti uzskata par oriģinālu, neatkarīgu attīstību.

Tikai pēdējos 150 gados Eiropā un Ziemeļamerikā lielākā daļa cilvēku ir spējuši lasīt un rakstīt. Daudzās citās pasaules daļās tas notika tikai 20. gadsimtā. Līdz tam lasīt un rakstīt bija galvenokārt garīdzniekiem, t. i., cilvēkiem, kuri bija ieguvuši priestera izglītību. Pat turīgi cilvēki bieži vien bija analfabēti, un viņi izmantoja rakstītājus, lai rakstītu viņu vietā. Iespiešanas izgudrojums nāca pirms masveida rakstpratības. Pirms 1500. gada katra grāmata bija jāveido ar rokām, tāpēc grāmatu bija maz salīdzinājumā ar miljardiem, kas pasaulē pieejami mūsdienās. Masveida rakstpratībai bija vajadzīgas lētas grāmatas.

Pat tagad joprojām ir plaši izplatīts analfabētisms.

Parastā rakstīšana, izmantojot pildspalvu un papīru. Var attiekties uz rakstīšanu sev, piemēram, dienasgrāmatas rakstīšanu, bet galvenokārt tas attiecas uz vēstuļu sūtīšanu. Kādreiz tas bija gandrīz vienīgais saziņas līdzeklis starp cilvēkiem, kuri bija šķirti. Tagad visizplatītākie distances saziņas līdzekļi ir telefons un e-pasts.

• Rakstīšanas sistēma
• Kaligrāfija
• Drukāšana