Valodās, kurās izmanto alfabētu, katrs šī alfabēta simbols parasti saucas burts. Burtu galvenā funkcija ir apzīmēt runas vienības — skaņas jeb, precīzāk, fonēmas vai to rakstiskos attēlus, ko lingvistikā sauc par grafēmām. Tātad burts ir rakstības vienība, kas savieno rakstīto simbolu ar runas skaņu vai skaņu kopu.
Burtu un skaņu attiecība
Attiecība starp burtu un skaņu dažādās valodās var būt ļoti atšķirīga. Dažās valodās viens burts atbilst vienai skaņai — tas padara lasīšanu un pareizrakstību paredzamu. Citās valodās viens burts var pārstāvēt vairākas dažādas skaņas vai viena skaņa var tikt rakstīta ar vairākiem burtiem.
Piemēri:
- Spāņu valoda: vārds feliz (»laimīgs«) satur 5 burtus un parasti arī 5 skaņas — katram burtam atbilst viena fonēma.
- Angļu valoda: vārds happy rakstīts ar 5 burtiem, bet tajā ir četru skaņu secība: /h/ + /æ/ + /p/ + /i/ (vai /ɪ/ atkarībā no izrunas). Angļu ortogrāfijā burtu un skaņu sakarības ir bieži neregulāras, tādēļ lasīšana var būt sarežģītāka.
Viena burta dažādas izrunas
Vēl skaidrāk: viens un tas pats burts dažādos vārdos var izrunāties atšķirīgi. Piemēram, angļu burts a var dot vairākas dažādas skaņas atkarībā no vārda un dialekta:
- a = /æ/ — kā vārda cat (»kaķis«) skaņa;
- a = /ɑː/ vai /ɑ/ — kā vārda father (»tēvs«) skaņa;
- a = /eɪ/ — kā vārda cake (»kūka«) skaņa.
Savukārt valodās ar ļoti fonētisku ortogrāfiju, piemēram, spāņu valodā, a parasti izrunājas vienādi: a = /a/ (piemēram, gato — »kaķis«).
Alfabēti un rakstības sistēmas
Ir vairākas rakstības sistēmas:
- Alfabēti (piem., latīņu alfabēts.) — katram skaņas tipam parasti atbilst viens vai daži burti.
- Sillabāri — burti apzīmē zilbes (piem., japāņu hiragana/katakana).
- Logogrammas/ideogrammas — rakstības zīmes apzīmē vārdus vai morfēmas, piemēram, ķīniešu valodā izmanto ideogrammas.
Daudzas Eiropas valodas, tostarp angļu valodā, franču un spāņu, izmanto latīņu alfabētu. Šajā alfabētā burtam ir divas galvenās grafiskās formas — lielie (kapitālie) un mazie burti (piem., A un a) — tās abi pārstāv vienu un to pašu burtu. Citi alfabēti, piemēram, kirilicas alfabētā, arī izmanto lielos un mazos burtus, taču to formas var krasi atšķirties un dažkārt rokrakstā veidoties vēl citas variācijas.
Burtu kombinācijas un īpašības
Rakstībā var sastapt arī vairākas īpašības, kas ietekmē to, kā burtus sasaista ar skaņām:
- Digrafi — divu burtu kombinācijas, kas apzīmē vienu skaņu (piem., angļu sh, ch); dažkārt arī trigrāfi.
- Diakritiskās zīmes — burtu izvadīšanai pievienoti simboli (piem., latviešu ā, ē, ī, ū, č, š, ž), kas maina skaņas kvalitāti. Dažās valodās burts ar diakritiku tiek uzskatīts par atsevišķu burtu.
- Ortogrāfijas tradīcijas — vēsturiskas, fonoloģiskas un etimoloģiskas ietekmes, kas nosaka, kāpēc ortogrāfija reizēm neatbilst tieši mūsdienu izrunai (īpaši izplatīts angļu un franču valodās).
Praktiski padomi lasītājiem un skolēniem
- Mācoties jaunu valodu, vispirms iepazīsties ar tās burtu–skaņu attiecībām un galvenajiem izrunas noteikumiem.
- Izmanto fonētiskos pierakstus (IPA), ja vēlies precīzi aprakstīt izrunu.
- Atceries, ka pareizrakstība un izruna var neatbilst viena otrai — bieži vien jāiemācās vārdu izrunas individuāli.
Latīņu alfabēta standarta lielie burti ir: ABCDEFGHIJKLMNOPQRSTUVWXYZ. Taču katra valoda šo alfabētu var papildināt ar diakritikām vai papildu burtiem, un katrai valodai ir savas raksturīgās likumsakarības.
