Zīmulis: uzbūve, grafīta serde, krāsainie zīmuļi un veidi
Uzzini visu par zīmuli: uzbūve, grafīta serde, krāsainie zīmuļi un to veidi — izvēle, izmantošana un padomi zīmēšanai un rakstīšanai.
Zīmulis ir sava veida rakstīšanas rīks, ko izmanto arī zīmēšanai, parasti uz papīra. Lielākā daļa zīmuļu serdeņu ir izgatavoti no grafīta pulvera, kas sajaukts ar māla saistvielu. Tādējādi zīmuli parasti izgatavo no grafīta gabaliņa, kas sajaukts ar mālu un ap kuru ir koka apvalks. Parasti zīmuļa forma ir sešstūraina prizma, bet daži zīmuļi ir kvadrātveida vai cilindriski.
Krāsainie zīmuļi ir tādi, kuros neizmanto pelēcīgi sudrabainu grafītu. Tā vietā kodols ir krāsains. Krāsainie zīmuļi vai krītiņi parasti ir paredzēti zīmēšanai, nevis rakstīšanai.
Uzbūve un ražošanas process
Zīmulis sastāv no serdeņas (kodola) un ārējā apvalka. Serde parasti tiek izgatavota, sajaucot smalku grafīta pulveri ar māla saistvielu un ūdeni; pēc tam masa tiek ekstrudēta (izspiest), izžāvēta un sapresēta/cepta speciālā ceplī. Cietības pakāpe atkarīga no grafīta un māla attiecības — vairāk grafīta dod mīkstāku, tumšāku līniju; vairāk māla — cietāku, gaišāku līniju.
Koka apvalks parasti tiek izgatavots no viegli slīpējama koka (bieži ciedra) vai no sapresētas koksnes loksnes. Ražošanas stadijas ietver: serdeņu izgatavošanu, rievu izgriešanu koka loksnēs, serdeņu ievietošanu un līmēšanu divās loksnēs kopā, pēc tam profilēšanu un krāsošanu. Sešstūraina forma (trīsstūraina un cilindriska varianta) tiek izvēlēta praktiskuma dēļ — sešstūris negriežas galdiņā tik viegli un ērtāk turēt rokā.
Grafīta serde un cietības skala
Zīmuliem ir noteikta cietības un tumšuma skala, kas bieži izmanto apzīmējumus H (hard — ciets) un B (black — tumšs/mīksts). HB ir vidēja cietība, kas parasti tiek izmantota rakstīšanai. Skala parasti ir no 9H (ļoti ciets, gaišs) līdz 9B (ļoti mīksts, tumšs). Daži ražotāji pievieno arī F (firm/fine) apzīmējumu starp H un HB.
Izvēle atkarīga no lietošanas mērķa:
- Rakstīšanai: bieži izvēlas HB vai H, lai līnijas būtu tīras un nepārāk tumšas.
- Skicēšanai un zīmēšanai: mākslinieki izmanto plašu B-BH spektru — mīkstāki 2B–8B dod tumšas, bagātīgas līnijas, bet cietāki H–4H noder smalkiem toņiem un tehniskai rasēšanai.
Krāsainie zīmuļi — veidi un īpašības
Krāsainiem zīmuļiem serde nav no grafīta, bet no pigmenta, kas saistīts ar vasku vai eļļu (vai citām saistvielām). Biežāk sastopamie veidi:
- Vaska krāsainie zīmuļi — populāri skolai un hobijiem; tie ir lēti, viegli klājas, bet var būt grūtāk maisāmi un mazāk izturīgi pret gaismas izbalēšanu.
- Eļļainie (oil-based) — gludāki, vieglāk maisāmi, bieži izmanto ilustrācijās un profesionālajā darbā.
- Ūdensšķīstošie krāsainie zīmuļi (watercolor pencils) — darbojas kā parastie krāsainie zīmuļi, bet pēc tam ar mitru otu var izvilkt krāsu kā akvareļu efekts.
- Pastelis un akvareļu variantu kombinācijas — speciāli zīmējumu efektiem, blendingam un tekstūru radīšanai.
Citi zīmuļu veidi un palīglīdzekļi
Ir arī vairāki citi zīmuļu veidi un pieejas:
- Mehāniskie zīmuļi — izmanto izvelkamas serdeņu stienīšus dažādos diametros (piem., 0.3 mm, 0.5 mm, 0.7 mm). Tie nešķērējas kā koksnes zīmuļi un ļauj precīzu līniju vadību.
- Kopējie piederumi: asināšanas ierīces (rokas asināmais, elektriskais asināmais, nazis), dzēšgumijas (iebūvētas vai atsevišķas), zīmēšanas turētāji un turētāja klipši mehāniskajiem zīmuļiem.
- Speciālie zīmuļi: mākslinieku akvareļu zīmuļi, arhitekta vai tehniskā rasēšanas zīmuļi, kosmetiskie zīmuļi (piem., acu zīmulis) — tie visi atšķiras pēc serdeņu sastāva un īpašībām.
Padomi izvēlei un kopšanai
Izvēloties zīmuli, ņem vērā mērķi:
- Skolēniem — izturīgi, lēti HB vai 2B; drošības dzēšgumija un asinskiņa.
- Māksliniekiem — dažādas cietības pakāpes no H līdz B, kvalitatīvi asināšanas rīki un labs papīrs.
- Bērniem — izvēlies netoksiskus, izturīgus zīmuļus un, ja iespējams, ar FSC sertificētu koku vai pārstrādātiem materiāliem.
Vides un drošības aspekti
Mūsdienās arvien vairāk ražotāju piedāvā ekoloģiskus risinājumus — zīmuļus no sertificēta (FSC) koka, biodegradējamiem materiāliem vai pat zīmuļus ar serdēm no pārstrādāta grafīta. Krāsainajiem zīmuļiem pievērš uzmanību viegli iznīcināmiem pigmentiem un gaismas noturībai (lightfastness), īpaši, ja darbs tiek izstādīts.
Visbeidzot, zīmulis ir vienkāršs, bet ļoti universāls rīks — no ikdienas rakstīšanas līdz sarežģītai mākslai. Izvēloties pareizo tipu un kopjot to pareizi, var iegūt labus rezultātus un paildzināt piederuma ilgtspēju.
Zīmuļa uzgalis
Zīmuļi
Atšķirība starp pildspalvām un zīmuļiem
Būtiska atšķirība starp pildspalvām un zīmuļiem ir tā, ka zīmuļa gals ir izgatavots no cieta grafīta (vai cita materiāla), kas tiek notīrīts uz papīra. Pildspalvai ir uzgalis, parasti izgatavots no metāla, no kura uz papīra izplūst šķidra tinte. Rakstot ar pildspalvu, tā var izsmērēties, ja ir vēl mitra. Ar zīmuli rakstīto var izdzēst, bet ar pildspalvu rakstīto parasti nevar, ja vien netiek izmantota īpaša veida tinte un dzēšgumija.
Vēsture
Agrīns rakstīšanas rīks bija niedru pildspalva, ko izmantoja senie ēģiptieši, kuri rakstīja ar tinti uz papirusa papīra lapām.
Vēl viens agrīns rakstīšanas instruments bija spalvas, kas bija plāna metāla nūjiņa, bieži vien izgatavota no svina. To izmantoja, lai skrāpētu uz melna vaska, kas pārklāja baltu koku, un šo metodi izmantoja romieši. Vārds "zīmulis" cēlies no latīņu valodas vārda pencillus, kas nozīmē "mazā astīte". Tas ir 16. gadsimta izgudrojums Anglijā.
Grafīta atradņu atklāšana
Kādu laiku pirms 1565. gada (iespējams, jau 1500. gadā) Borrowdeilā, Kambrijā, tika atklāta milzīga grafīta atradne. Vietējie iedzīvotāji atklāja, ka tas ir ļoti noderīgs aitu marķēšanai. Šis konkrētais grafīta atradums bija ārkārtīgi tīrs un ciets, un to varēja viegli sazāģēt nūjiņās. Tas joprojām ir vienīgais lielais grafīta atradums, kas jebkad atrasts šādā cietā veidā. Ķīmija vēl bija tikai sākumstadijā, un tika uzskatīts, ka šī viela ir svina paveids. Tāpēc to sauca par plumbago (latīņu valodā "svina rūda"). Melno zīmuļu serdi joprojām dēvē par svinu, lai gan tā nekad nav saturējusi svina elementu.
Grafīta vērtība drīz vien tika apzināta, galvenokārt tāpēc, ka to varēja izmantot lielgabalu bumbu veidņu veidņu oderēšanai. Raktuves pārņēma un apsargāja kronis. Kad grafīta krājumi bija uzkrāti pietiekamā daudzumā, raktuves tika appludinātas, lai novērstu zādzības, līdz brīdim, kad to vajadzēja vairāk. Grafīts bija kontrabandas ceļā jāizved, lai to izmantotu zīmuļu ražošanā. Tā kā grafīts ir mīksts, tam nepieciešams kāds turētājs. Grafīta kociņus sākumā ietina auklā vai aitādas ādā, lai nodrošinātu stabilitāti. Ziņas par šo agrīno zīmuļu lietderību izplatījās tālu un plaši, piesaistot mākslinieku uzmanību visā zināmajā pasaulē.
Anglijai joprojām bija monopols zīmuļu ražošanā, līdz tika atrasta grafīta pulvera atjaunošanas metode. Līdz pat 1860. gadiem turpināja ražot izteikti kvadrātveida angļu zīmuļus, izmantojot no dabiskā grafīta izgrieztas nūjiņas. Kesvikas pilsētā, kas atrodas netālu no sākotnējās grafīta bloku atradnes, ir izveidots zīmuļu muzejs.
Pirmais mēģinājums izgatavot grafīta nūjiņas no grafīta pulvera bija 1662. gadā Nirnbergā, Vācijā. Tajā izmantoja grafīta, sēra un antimona maisījumu.
Grafīta atlikumi no zīmuļa kociņa nav indīgi, un grafīts ir nekaitīgs, ja to patērē.
Pievienoti koka turētāji
Itāļi pirmie izdomāja koka turētājus. 1560. gadā itāļu pāris Simonio un Lyndiana Bernacotti izveidoja pirmos mūsdienu galdniecības zīmju zīmējumus, lai apzīmētu savus galdniecības izstrādājumus. Viņu versija bija plakana, ovāla, kompaktāka tipa zīmulis. Sākotnēji viņi to darināja, izdobjot kadiķa koka nūjiņu. Neilgi pēc tam tika atklāta labāka metode: tika izgrieztas divas koka pusītes, ievietota grafīta nūjiņa, un abas pusītes tika salīmētas kopā - būtībā tā pati metode, ko izmanto līdz pat šai dienai.
Napoleona karu laikā frančiem nebija pieejami angļu un vācu zīmuļi. Francija atradās Lielbritānijas noteiktajā jūras blokādē, un tā nevarēja importēt tīra grafīta stienīšus no britu pelēko mezglu raktuvēm - vienīgā pasaulē zināmā cietā grafīta avota. Francija nevarēja importēt arī zemākas kvalitātes vācu grafīta zīmuļu aizstājējus. Lai to mainītu, bija vajadzīgi Napoleona armijas virsnieka centieni. Nikolā Žaks Kontē 1795. gadā atklāja metodi, kā pulverveida grafītu sajaukt ar mālu un no tā izveidot stieņus, kurus pēc tam apdedzināja krāsnī. Mainot grafīta un māla attiecību, varēja mainīt arī grafīta stieņa cietību. Šo ražošanas metodi, ko 1790. gadā bija atklājis austrietis Jozefs Hardtmuts no Koh-I-Noras, joprojām izmanto.
Anglijā zīmuļus turpināja izgatavot no nesadalīta grafīta. Henrija Besemēra pirmais veiksmīgais izgudrojums (1838. gadā) bija grafīta pulvera saspiešanas metode cietā grafītā, kas ļāva atkārtoti izmantot zāģēšanas atkritumus.
Līdz pat Amerikas revolūcijai amerikāņu kolonisti importēja zīmuļus no Eiropas. Bendžamins Franklins 1729. gadā savā Pensilvānijas laikrakstā izsludināja zīmuļu pārdošanu, un Džordžs Vašingtons 1762. gadā, kad viņš apsekoja Ohaio teritoriju, izmantoja trīs collu zīmuli.[] Tiek apgalvots, ka Viljams Munro (William Munroe), galdnieks Konkordā, Masačūsetsas štatā, 1812. gadā izgatavoja pirmos Amerikas koka zīmuļus. Tā nebija vienīgā zīmuļu izgatavošana Konkordā. Kā raksta Henrijs Petroskis (Henry Petroski), transcendentālisma filozofs Henrijs Deivids Toro (Henry David Thoreau) atklāja, kā no zemākas kvalitātes grafīta izgatavot labu zīmuli, kā saistvielu izmantojot mālu; šo izgudrojumu pamudināja viņa tēva Konkordas zīmuļu fabrika, kurā tika izmantots grafīts, ko 1821. gadā Ņūhempšīrā atrada Čārlzs Duntbars (Charles Dunbar).
Pievienotais dzēšgumiju
1858. gada 30. martā Himens Lipmans saņēma pirmo patentu par dzēšgumijas piestiprināšanu zīmuļa galam. 1862. gadā Lipmans savu patentu par 100 000 ASV dolāru pārdeva Džozefam Rekendorferam, kurš sāka tiesāties ar zīmuļu ražotāju Faber-Castell par pārkāpumu. Amerikas Savienoto Valstu Augstākā tiesa 1875. gadā pieņēma Reckendorferam nelabvēlīgu spriedumu, pasludinot patentu par spēkā neesošu.
Metāla joslu, ko izmanto dzēšgumijas savienošanai ar zīmuli, sauc par uzmaviņu.
Seni padomju krāsu zīmuļi ar kastīti (ap 1959. gadu)
Zīmulīšu ražošana. Augšējā secībā redzama vecā metode, kad vajadzēja griezt grafīta gabaliņus pēc izmēra; apakšējā secībā ir jaunā, pašreizējā metode, kurā izmanto grafīta un māla stieņus.
Zīmējums zīmulim ar pievienotu dzēšgumiju no tā patenta pieteikuma
Citi mēģinājumi
Pirmais mēģinājums izgatavot grafīta nūjiņas no grafīta pulvera bija 1662. gadā Nirnbergā, Vācijā. Viņi izmantoja grafīta, sēra un antimona maisījumu. Lai gan tie bija lietojami, tie nebija tik labi kā angļu zīmuļi.
Angļu un vācu zīmuļi Napoleona karu laikā frančiem nebija pieejami. Lai to mainītu, bija vajadzīgi Napoleona armijas virsnieka pūliņi. Nikolā Žaks Kontē (Nicholas Jacques Conté) 1795. gadā atklāja metodi, kā sajaukt grafīta pulveri ar mālu un izveidot no tā stieņus, kurus pēc tam apdedzināja krāsnī. Mainot grafīta un māla attiecību, varēja mainīt arī grafīta stieņa cietību (jo vairāk māla, jo cietāks zīmulis un gaišāka zīmju krāsa). Šo zīmuļu izgatavošanas metodi izmanto vēl šodien.
Mūsdienu zīmuļi
Mūsdienās zīmuļus izgatavo rūpnieciski, sajaucot smalki samaltu grafītu un māla pulveri, pievienojot ūdeni, veidojot garas spageti līdzīgas virtenes un apdedzinot tās krāsnī. Iegūtās auklas iemērc eļļā vai izkausētā vaskā, kas iesūcas materiāla sīkajos caurumiņos, tādējādi padarot rakstīšanu gludāku. No kadiķa vai kadiķkoka dēļa ar vairākām garām paralēlām rievām izgriež tā saukto šīferi, un šajās rievās ievieto grafīta/ māla auklas. Tam virsū pielīmē vēl vienu rievotu dēli, un tad to visu sagriež atsevišķos zīmuļos, kurus pēc tam lako vai krāso.
Daži izplatītākie krāsaino zīmuļu zīmoli (cita starpā) ir Crayola, RoseArt un Cra-Z-Art.
Meklēt