Cepšana
Cepšana ir prasme vai veids, kā gatavot ēdienu cepeškrāsnī. Dažkārt cepšanu var veikt arī karstos pelnos vai karstos akmeņos. To izmanto maizes, kūku, pīrāgu, pīrāgu, pīrāgu, pīrādziņu, cepumu un daudzu citu izstrādājumu gatavošanai. Šādus ēdienus, kas gatavoti, cepot, sauc par "maizes izstrādājumiem".
Cepšanā izmantotās sastāvdaļas ir milti, ūdens, ieraugs (cepamais raugs, cepamā soda, cepamais pulveris), recinātāji (tauki, eļļas), olas, piens un cukurs. Visas šīs sastāvdaļas sajauc kopā, lai izveidotu mīklu vai mīklu, ko pēc tam ievieto pannā vai plātsmaizē un karsē. Raugvielas rada gāzi, kas iesprostojas mīklā. Tas liek tai pacelties. Cepamais pulveris mīklu padara vieglāk apstrādājamu, un beigās izceptā maize ir mīkstāka un maigāka. Olu baltumus izmanto, lai veidotu vieglu, gaisīgu konsistenci.
Maizes ceptuvi pārdod maizes ceptuvē. Personu, kas nodarbojas ar konditorejas izstrādājumu ražošanu, sauc par maiznieku. No tā gatavo arī ceptus kartupeļus, ceptus ābolus, ceptas pupiņas, dažus sacepumus un makaronu ēdienus, piemēram, lazanju, un dažādus citus pārtikas produktus, piemēram, kliņģeri.
Maizes cepējs liek maizi krāsnī, 1568. g.
Vēsture
Senajā vēsturē pirmie maizes cepšanas procesi notika, kad cilvēki ņēma savvaļas zāles graudus un mērcēja tos ūdenī. Tad visu sajauca kopā un arī saberzta. Pēc tam šo maisījumu izlēja uz plakana, karsta akmens un cepa uz karstām oglēm. Šis jaunais maizes cepšanas veids bija daudz vienkāršāks nekā citi. Tas bija tāpēc, ka maizi varēja pagatavot jebkurā laikā, ja vien bija uguns.
Ap 2500. gadu p.m.ē. ēģiptiešiem bija maize, un, iespējams, viņi bija iemācījušies to gatavot no babiloniešiem. Arī grieķi ap 400. gadu p. m. ē. grieķu ēdienkartē iekļāva pīrāgus ar rakstiem un medu. Aptuveni tajā laikā grieķi gatavoja arī dispirusu - cita veida maizes izstrādājumus. Tas bija populārs. Dispyrus bija no miltiem un medus gatavota, gredzenveidīga maize, kas līdzinājās donātam. To mērcēja vīnā un ēda karstu. Akmens krāsnis pirmo reizi tika izmantotas Itālijā, kur gatavoja picas un makaronus.
Romas impērijā cepšana bija ļoti populāra. Aptuveni 300. gadā pirms mūsu ēras konditors kļuva par īpašu romiešu amatu (to sauca par pastillarium). Romieši mīlēja konditorejas izstrādājumus, kurus bieži gatavoja lielām svinībām. Romas impērijā cepšana kļuva tik populāra, ka par jauna veida konditorejas izstrādājumu izgudrošanu tika piešķirta balva. Ap mūsu ēras 1. gadu Romā bija vairāk nekā 300 konditoru.
Laika gaitā, pateicoties Romai, cepšanas māksla kļuva pazīstama arī Eiropā. Vēlāk tā izplatījās arī Āzijas austrumos. Cepēji dažkārt cep izstrādājumus mājās un pēc tam pārdod tos uz ielas. Londonā pavāri savus konditorejas izstrādājumus pārdeva no rokas ratiņiem. Parīzē tika izveidota pirmā maizes izstrādājumu kafejnīca. Maizes cepšana pasaulē kļuva par īstu mākslu. Kūkas faktiski var pagatavot dažu minūšu laikā, un ir vajadzīga tikai neliela prasme, un tās var izcept svaigas no krāsns mazāk nekā 30 minūšu laikā. Parastas maizes klaipiņš var prasīt nedaudz ilgāku laiku, taču tas neprasa daudz laika no cepēja.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir cepšana?
A: Cepšana ir prasme vai veids, kā pagatavot ēdienu krāsnī. To var darīt arī karstos pelnos vai karstos akmeņos.
J: Kādus ēdienus gatavo, cepot?
A: Cepot gatavoti pārtikas produkti ir maize, kūkas, smalkmaizītes, pīrāgi, pīrādziņi, pīrādziņi, cepumi un citi konditorejas izstrādājumi.
J: Kādas sastāvdaļas izmanto cepšanai?
A: Cepšanā izmanto miltus, ūdeni, rauga raugu, cepamo pulveri un sodu, taukus un eļļas, olas, pienu un cukuru.
J: Kā mīkla ceļas, kad tā tiek karsēta?
A: Raugvielas rada gāzi, kas iesprostojas mīklā un karsējot to uzkarsē.
Jautājums: Kā saīsināšana ietekmē konditorejas izstrādājumu konsistenci?
A. Saīsināšana padara mīklu vieglāk apstrādājamu, un beigās izceptā maize ir mīkstāka un maigāka.
J: Kāda nozīme maizes izstrādājumu gatavošanā ir olu baltumiem?
A: Olu baltumi palīdz maizes izstrādājumiem iegūt vieglu un gaisīgu konsistenci.
J: Kur parasti pārdod maizes izstrādājumus?
A: Maizes izstrādājumus parasti pārdod maiznīcās.
