Ķīļraksts — definīcija, vēsture un nozīme

Cuneiform rakstība ir viena no senākajām zināmajām rakstības sistēmām. Tajā izmantoja ķīļveida zīmes uz māla plāksnītēm, ko veidoja ar niedru pildspalvu. Pats nosaukums klinšu rakstība nozīmē "ķīļveida", no latīņu valodas cuneus "ķīlis" un forma "forma". Angļu valodā šis vārds, iespējams, pārmantots no senfranču valodas cunéiforme.

Pirmo reizi to sāka lietot vasarā 4. tūkstošgades pirms mūsu ēras beigās (Urukas IV periods). Rakstība ar alfabēta rakstību sākās kā piktogrammu sistēma. Trešajā tūkstošgadē zīmes kļuva vienkāršākas un abstraktākas. Tika lietots mazāk zīmju - no aptuveni 1000 bronzas laikmeta sākumā līdz aptuveni 400 bronzas laikmeta beigās (hetītu klinšu rakstība). Sistēmā izmantoja fonētisko, līdzskaņu alfabētisko (bez patskaņiem) un zilbisko zīmju kombināciju.

Sākotnējais šumeru rakstības veids tika pielāgots akadiešu, eblaītu, elamītu, hetītu, hitu, luvijiešu, hatiķu, huriešu un urariešu valodu rakstīšanai, kā arī iedvesmoja ugarītu un senāspersiešu alfabētu tapšanu. Neoasīrijas impērijas laikā rakstību ar ciparu rakstības burtiem pakāpeniski aizstāja feniķiešu alfabēts. Līdz 2. gs. p. m. ē. šis raksts bija izzudis. Visas zināšanas par to, kā to lasīt, tika zaudētas, līdz 19. gadsimtā to sāka atšifrēt.

Kas ir ķīļraksts un kā tas tika radīts

Ķīļraksts ir rakstības tehnika, kurā zīmes veido noapaļotas vai trijstūra formas nospiedumi māla virsmā. Rakstīšanai izmantoja speciālu niedru pildspalvu — stiebru ar sagrieztiem galiem, ar kuru uz mīksta māla veidoja īsus slīpus vai vertikālus nospiedumus. Šie nospiedumi atgādināja ķīļus — no tā arī radies nosaukums. Māla plāksnītes bija galvenais rakstīšanas materiāls, tās varēja žāvēt saulē vai dedzināt, lai saglabātu tekstu; tekstus rakstīja arī uz akmens, metāla, ķieģeļiem un cilindriskajiem zīmogu nospiedumiem.

Rakstības attīstības fāzes

• Piktogrammas: sākotnējie attēli, kas attēlo konkrētas lietas (piem., mājas, dzīvnieki, pārtika).
• Logogrammas: simboli, kas pārstāv vārdus vai jēdzienus.
• Sillabārais un fonētiskais elements: ar laiku zīmes kļuva par skaņu (zilbju) pārstāvjiem, kas ļāva pierakstīt arī citus vārdus un darbības.
• Determinācijas: zīmes, kas norādīja vārda kategoriju (piem., dievs, pilsēta), bet netika lasītas kā skaņas.

Valodas un reģioni

Ķīļraksts radās šumeru vajadzībām, tomēr tas bija ārkārtīgi pielāgojams. To pārņēma un modificēja akadieši un vēlāk — virkne citu tautu un valodu: eblaīti, elamīti, hetīti, luvijieši, hatiķi, hurieši, urarieši u. c. Dažviet tika radītas arī lokālas variācijas — piemēram, ugarītā radīja alfabētiskāku formu (ugarītu klinšu alfabētu), un senāspersiešu cuneiform formas tika pielāgotas Persijā (Old Persian cuneiform) galvenokārt epigrāfiskai lietošanai.

Pielietojums — kas tika rakstīts

Ķīļraksts bija universāls saziņas līdzeklis: tam ir atrasti šādi teksti:

• administratīvi un ekonomiski dokumenti (nodokļu uzskaites, noliktavu saraksti, līgumi);
• juridiskas teksta (piemēram, likumu kodeksi — vispazīstamākais no tiem ir Hamurapi likumu fragments, kas rakstīts akadiešu valodā cuneiform uz akmens);
• literatūra un mitoloģija (slavenākie piemēri — Gilgameša eposs un citi episkie, liriski un mitoloģiski teksti);
• līgumu un oficiālu paziņojumu inskripcijas uz akmens un ķieģeļiem;
• zinātniski un tehniski teksti — astronomijas, matemātikas, medicīnas un harmlogu tabulas;
• vārdu vārdnīcas, zīmju saraksti un mācību materiāli, kas palīdzēja saprast un nodot rakstīšanas tradīciju.

Nozīmīgākie atradumi un dokumenti

Arheologi atraduši milzīgu daudzumu māla plāksnīšu — piemēram, Nīnevejas bibliotēkas (Asurbanipala) kolekcijas un Uruku, Ur un citviet glabātās teksta krājumu kopas. No nozīmīgiem tekstiem jāmin Gilgameša, administratīvie arhīvi un oficiālās inskripcijas, kuras sniedz nepārspējamu informāciju par politiku, ekonomiku, reliģiju un ikdienu seno Tuvajos Austrumos.

Atšifrēšana

Pazaudētās zināšanas par ķīļraksta lasīšanu atjaunoja 19. gadsimta pētnieki. Galvenie sasniegumi tika panākti, strādājot ar Behistun (Bisotun) akmens inskripciju Irānā — trīskāršu tekstu, kas bija saglabāts pavisam skaidri un saturēja vecpersiešu, elamītu un akadiešu versijas. Georgs Frīdrihs Grotefends un vēlāk Henry Rawlinson un Edward Hincks deva būtisku ieguldījumu atšifrēšanā. Pirmie lieli pavērsieni notika ar vecpersiešu tekstu atšifrēšanu, pēc tam tika atšķetinātas elamītu un akadiešu versijas, un beidzot sekmīgi tika lasīti arī šumeru tekstu elementi.

Raksta beigas un mantojums

Ķīļraksts pakāpeniski zaudēja nozīmi kopš 1. tūkstošgades p.m.ē., jo dominējošās diplomātiskās un tirdzniecības saiknes veicināja alfabētisko rakstību izplatīšanos (piem., feniķiešu alfabēts). Tomēr dažas formas un lokālas tradīcijas saglabājās vēl gadsimtiem ilgi. Galvenais mantojums ir milzīgais avotu klāsts, kas ļauj mūsdienu pētniekiem rekonstruēt senās tautas, valodas, likumus, mitoloģiju un ikdienas dzīvi.

Kāpēc tas ir svarīgi mūsdienās

Ķīļraksts sniedz tiešu informāciju par viena no cilvēces agrīnākajām civilizācijām sociālo, ekonomisko un intelektuālo dzīvi. Teksti ļāvuši rekonstruēt senās valodas, izprast agrīnas valstiskuma formas un tiesību attīstību, kā arī pētīt seno zinātni — matemātiku un astronomiju. Arī rakstniecības tehnika kā tāda ir nozīmīgs posms cilvēces rakstības evolūcijā, kas ved no attēliem uz fonētisku sistēmu, spējīgu pārraidīt sarežģītas valodiskas struktūras.

Jautājumi un atbildes

Jautājums: Kas ir klinšu raksts?

J: Kad to sāka lietot?

J: Kā tā laika gaitā attīstījās?

J: Kādām valodām tā tika pielāgota?

J: Kā tas ietekmēja citus rakstus?

J: Kad to aizstāja ar citu rakstību?

Jautājums: Kad zināja, kā lasīt klinšu rakstu?

Meklēt pēc burta