Urartu valoda ir nosaukums valodai, kurā runāja senās Urartu karalistes iedzīvotāji Anatolijas ziemeļaustrumos (tagadējā Turcija), Vanas ezera reģionā. Karaliste pastāvēja galvenokārt aptuveni no 9. līdz 6. gadsimtam p.m.ē., un tās administratīvie centri, pirotas un fortifikācijas atstāja daudz uzrakstu un pieminekļu, kas sniedz informāciju par valodu un sabiedrību.

Urartu valoda tika klasificēta kā valodas izolāts rietumu tuvumā — tā nav ne semītu, ne indoeiropiešu valoda. Mūsdienu lingvisti parasti iekļauj to kopā ar hurru valodu hurro‑urartu (Hurro‑Urartu) saistībā, tomēr šī saikne nav līdzīga plaši pazīstamām lielajām ģimenēm un atstāj valodu ar ierobežotu salīdzināmo korpusu.

Vēsture un arheoloģiskie atradumi

Galvenie urartu tekstu avoti ir klinšu un citu cietu materiālu uzraksti, kā arī bronzas un māla plāksnītes, kas atrastas piļu un svētnīcu vietās (piemēram, pie Tuspā/Van, Karmir Blur — Teišebaini un Erebuni). Šo uzrakstu lielā daļa ir laika ziņā saistīta ar slavenajiem urartu valdniekiem, piemēram, Sarduri, Argishti un Menua. Inskripcijas parasti satur oficiālus paziņojumus — uzskaitījumus par kalpošanu dieviem, celtniecības darbu aprakstus un kara vai zemes iegūšanas ziņojumus.

Valodas struktūra un raksturojums

Urartu valoda ir raksturīga ar morfoloģiju, kas atšķiras no apkārtējiem indoeiropiešu un semītu tipiem: tai ir lokatīvas un noklausītas locījumu sistēmas, un to raksturo elementi, kas atbilst hurro‑urartu tipam (piemēram, specifiskas galotnes lietvārdu locījumos un verbālās galotnes). Valoda parāda arī aizguvumus no akkadiešu/assīriešu administratīvās leksikas, jo daudzi teksti ir saglabājušies sinhronā kultūras kontaktā ar Mezopotāmiju.

Rakstība un atšifrēšana

Lielākā daļa saglabāto urartu tekstu ir rakstīti adaptētā assīriešu klinšu rakstā, kas ļāva 19. un 20. gadsimtā zinātniekiem pakāpeniski izprast tekstu saturu, salīdzinot ar assīriešu paralēļiem. Tajā pašā laikā pastāv hipotēze, ka bez urartu valodas klinšu rakstiem Urartu bija arī vietēja hieroglifu rakstības sistēma. Šī ideja pamatojas uz dažiem reljefiem un zīmēm uz akmeņiem un bronzas priekšmetiem, kuri ārēji atgādina hieroglifu veidus.

Par šo «hieroglifu» jautājumu ir dažādas pieejas. Daži pētnieki uzskata, ka daļa no šīm zīmēm ir dekoratīvas vai simboliskas, citi — ka tās pārstāv vietēju rakstības veidu, kas vēl nav pietiekami izpētīts. Armēņu pētnieks Artaks Movsisjans publicēja daļēju urartu hieroglifu atšifrēšanas mēģinājumu, apgalvojot, ka tie rakstīti agrīnā armēņu valodas formā. Šis secinājums ir pretrunīgs: tas nav plaši pieņemts akadēmiskajā literatūrā un prasa papildu pārbaudi un neatkarīgas verifikācijas piemēros.

Pētniecības stāvoklis un atklātie izaicinājumi

Par urartu valodu ir zināms krietni vairāk nekā pirms gadsimta, bet joprojām pastāv ierobežojumi:

  • korpusa ierobežotība — saglabātie tekstu paraugi ir galvenokārt oficiāli uzraksti, kas maz atspoguļo ikdienas leksiku;
  • daļēja atkarība no assīriešu paralēlēm — daudzas pazīmes tiek interpretētas, balstoties uz sinhroniem tekstiem;
  • kontroversi par hieroglifu fragmentiem — nepieciešama plašāka salīdzinoša analīze un jauni atradumi, lai drošāk noteiktu to raksturu un valodas piederību.

Nozīme: Urartu valoda ir svarīgs avots, lai saprastu Ziemeļaustrumu Anatolijas politisko, reliģisko un lingvistisko ainavu dzelzs laikmetā. Turpmākie arheoloģiskie izrakumi, starpdisciplināri pētījumi un precīzāka teksta analīze varēs paplašināt mūsu izpratni par šo valodu, tās rakstības tradīcijām un saistībām ar apkārtējām kultūrām.