Vienpartiju sistēma: definīcija, iezīmes un vēsturiskie piemēri

Vienpartiju sistēma: skaidra definīcija, raksturīgās iezīmes un ievērojami vēsturiskie piemēri — no PSRS līdz Ķīnai. Uzzini, kā darbojas viena partija un tās ietekme.

Vienpartiju sistēma ir valsts pārvaldes forma, kurā valsti pārvalda viena politiskā partija. Parasti tas nozīmē, ka pastāv tikai viena politiskā partija vai arī juridiski ir aizliegta citu partiju darbība un konkurence par varu. Šāda sistēma var būt noteikta konstitucionāli (de jure), vai arī pastāv faktiski (de facto), kad citas partijas formāli pastāv, taču tām nav reālas iespējas iegūt varu.

Galvenās iezīmes

• Monopolizēta varas kontrole — lēmumi par valsts politiku tiek pieņemti un īstenoti galvenokārt partijas hierarhiskajos centros.
• Vēlēšanu ierobežojumi — vēlēšanas, ja tās notiek, bieži ir formālas, ar ierobežotām kandidatūras iespējām vai ar vienoto kandidātu sarakstu.
• Mediju un informācijas kontrole — valsts kontrolē vai būtiski ietekmē presi, radio, TV un interneta piekļuvi, lai nostiprinātu partijas autoritāti.
• Institucionālā integrācija — partija ievērojami ietekmē valsts institūcijas (ministrijas, tiesas, drošības iestādes), reizēm tās strādā kopā kā viena pārvaldības sistēma.
• Represijas un spiediens pret opozīciju — tiek izmantoti represīvi instrumenti, lai ierobežotu vai iznīcinātu reālu politisku opozīciju.

Kā varu saglabā

Vienpartiju režīmi izmanto dažādus mehānismus, lai saglabātu un nostiprinātu varu. Tie bieži ietver:

• Likumu un konstitūciju izmantošanu, lai aizliegtu vai ierobežotu citu partiju darbību;
• elektronisku vai birokrātisku šķēršļu radīšanu jaunu politisko organizāciju reģistrācijai;
• mediju, izglītības un kultūras kontroli, propaganda un ideoloģiskā audzināšana;
• slepenas vai publiskas drošības struktūras un represijas — reizēm tiek izmantoti slepenie policijas mehānismi vai militārie spēki (vai abu kombinācija) pret īstiem vai iespējamiem režīma pretiniekiem;
• kooptācijas politika — opozīcijas līderu iekļaušana sistēmā ar amatiem vai materiālām privilēģijām, lai mazinātu pretestību;
• viltotas vai manipulētas vēlēšanas, kurās rezultāts iepriekš ir nodrošināts.

Veidi un vēsturiskie piemēri

Cilvēki runā par dažādiem vienpartijas sistēmu tipiem: no totalitārām sistēmām, kurās partija cenšas kontrolēt visus sabiedrības aspektus, līdz autoritārām sistēmām, kurās kontrole ir koncentrēta galvenokārt politiskajā sfērā. Dažos gadījumos runā par vienas partijas dominējošo valsti, kurās citas partijas pastāv, bet tām nav reālas varas. Piemēram, Ķīnas Komunistiskā partija formāli vada valsti, un citām partijām ir atļauts pastāvēt tikai tad, ja tās atzīst Komunistiskās partijas vadošo lomu.

Vēsturē pazīstami vienpartijas piemēri ir, piemēram, Padomju Savienība (1922–1991), nacistiskā Vācija (1933–1945), Itālija Benito Musolīni laikā (1922–1943) un dažādas Austrumu bloka valstis pēc Otrā pasaules kara. Mūsdienu piemēriem var minēt tādas valstis kā Ziemeļkoreja (Workers' Party of Korea), Kuba, Vietnamu vai Laosu, kuras kontrolē komunistiskas partijas vai partijas monopols saglabājas ilgstoši.

Dažas vienpartijas valstis tiek uzskatītas par diktatūrām un tiek dēvētas par policijas valsti vai militāro diktatūru, ja diktatora varas saglabāšanai ar spēka palīdzību tiek izmantoti slepenie policijas spēki vai militārie spēki.

Sekas un kritika

• Plurālās politikas neesamība parasti noved pie vārda brīvības, cilvēktiesību un pilsonisko brīvību ierobežojumiem.
• Kapitāla un varas koncentrēšanās var radīt korupciju, neefektīvu pārvaldību un institucionālu stagnāciju.
• Dažkārt vienpartijas režīmi argumentē, ka šāda pārvalde nodrošina stabilitāti, ātrāku lēmumu pieņemšanu un iespējamu ekonomisko attīstību (īpaši modernizācijas periodos). Tomēr ilgtermiņā šīs priekšrocības bieži tiek kompensētas ar tiesiskuma vājināšanos un sabiedrības frustrāciju.

Pārveidošanās un beigas

Vēsturē vienpartijas režīmu sabrukums parasti notiek pēc iekšējiem konfliktiem, ekonomiskām krīzēm, starptautiska spiediena vai iedzīvotāju protestiem. Piemēram, Austrumu bloka pašreizējā pāreja uz demokrātiskām sistēmām 1989.–1991. gadā un Padomju Savienības sabrukums bija daļa no plašas pārmaiņu sērijas. Dažās valstīs vienpartijas sistēma transformējas par dominējošas partijas režīmu vai kļūst par hibrīdu sistēmu ar ierobežotu politisku konkurenci.

Kopumā vienpartiju sistēma var sniegt īslaicīgu politisku stabilitāti, taču tai ir būtiskas problēmas saistībā ar demokrātijas principu ievērošanu, cilvēktiesību aizsardzību un ilgtspējīgu pārvaldību.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir vienpartiju sistēma?

J: Vai ir ierasts, ka dažās valstīs pastāv daudzas politiskās partijas, bet tikai viena var būt pie varas?

J: Vai jūs varat sniegt piemēru par vienpartiju sistēmu?

J: Vai ir kādi labi zināmi piemēri no vēstures?

Vai visas vienpartiju sistēmas tiek uzskatītas par diktatūrām?

J: Kāda veida politiskajām filozofijām parasti raksturīga vienpartiju sistēma?

Meklēt pēc burta