Ziemeļkoreja

Vēsture

Agrīnā vēsture

Vēsturnieki uzskata, ka korejieši šajā teritorijā ir dzīvojuši tūkstošiem gadu. Pirms 1910. gada Koreja bija viena valsts. Tai bija karalis, un cilvēki lielākoties bija zemnieki. Valsts bija miermīlīga un nebija komunistiska. Taču 1910. gadā situācija mainījās. Japāna un Krievija sāka karu. Tā kā gan Japāna, gan Krievija atradās ļoti tuvu Korejai, Japāna ieņēma Koreju kā daļu no Japānas. Tad Japāna ieguva kontroli.

Sadalītā Koreja

No 1910. gada līdz Otrā pasaules kara beigām 1945. gadā Koreja bija Japānas sastāvā. 1945. gadā PSRS izsludināja karu Japānai, un ASV to bombardēja (Nagasaki un Hirosimā), tādējādi ievērojami vājinot Japānas impēriju un piespiežot to kapitulēt. Japānas vājais statuss ļāva Padomju Savienībai diezgan brīvi ienākt Korejā un ieņemt tās ziemeļu daļu, savukārt ASV ieņēma dienvidu daļu. Katra no tām izveidoja savu ideoloģiju atbalstošas valdības - marksisma-ļeņinisma vienpartijas valsti (ziemeļos) un demokrātisko kapitālistisko valsti (dienvidos). ^[]

Korejas karš

1950. gadā Ziemeļkoreja nosūtīja karavīrus uz Dienvidkoreju. Ziemeļkoreja vēlējās apvienot Ziemeļkoreju un Dienvidkoreju, lai veidotu vienotu Korejas valsti, un korejiešu ģimenes, kas bija sadalītas Ziemeļkorejas un Dienvidkorejas sadalīšanas dēļ, atkal būtu kopā. Ziemeļkorejas vadītāji vēlējās, lai Dienvidkoreja būtu komunistiska, tāpat kā Ziemeļkoreja un Padomju Savienība.

Apvienoto Nāciju Organizācija uz Koreju nosūtīja karavīrus. Šie karavīri bija no daudzām valstīm. Šīm valstīm nepatika komunisms (lai uzzinātu vairāk, skatiet rakstu par Auksto karu). Ja Dienvidkoreja kļūtu komunistiska, tad, iespējams, arī citas valstis kļūtu komunistiskas. Karavīrus vadīja ģenerālis Duglass Makarturs.

Ziemeļkoreja ar spēku bija pārņēmusi lielu daļu Dienvidkorejas teritorijas. Ar citu valstu palīdzību Dienvidkoreja atguva savu zemi un pat lielu daļu Ziemeļkorejas līdz pat Jalu upei, kas veido robežu starp Ziemeļkoreju un Ķīnu. Ķīna, kas arī bija komunistiska, palīdzēja ziemeļkorejiešiem atgūt Dienvidkorejas karavīru ieņemto zemi.

Pēc trim gadiem, 1953. gadā, gan Ziemeļkoreja, gan Dienvidkoreja nolēma, ka karā neviens neuzvarēs, un abas valstis parakstīja pamieru - vienošanos, kas abām valstīm lika pārtraukt karadarbību. Ziemeļkoreju un Dienvidkoreju sadalīja demilitarizētā zona jeb DMZ, kas ir īpaša vieta ap robežu starp Ziemeļkoreju un Dienvidkoreju, kur abas valstis nevar izvietot daudz karavīru, lai karadarbība nesāktos no jauna.

Mūsdienu laiki

Lai gan demilitarizētās zonas mērķis ir apturēt problēmas starp abām valstīm, dažkārt karavīri abās robežas pusēs šauj viens uz otru ar ieročiem. Īpašā pilsēta zonā, Panmundžoms, tiek dēvēta par Apvienoto drošības zonu, un dažkārt abu valstu līderi tiekas, lai pārrunātu iespējamu atkalapvienošanos.

Ziemeļkoreja ir viena no nedaudzajām valstīm pasaulē, kas ir izgatavojusi kodolraķetes, kuru sprādziena gadījumā var iet bojā daudzi cilvēki. Ziemeļkoreja nesaka, cik daudz kodolraķešu tai ir, taču citas valstis uzskata, ka Ziemeļkorejas valdība, iespējams, līdz šim ir uzbūvējusi desmit raķetes no nāvējošā elementa, ko sauc par plutoniju.

2006. gada oktobrī Ziemeļkoreja paziņoja, ka tā izmēģinājusi vienu no savām kodolumbām. Lai gan Ziemeļkorejas valdība apgalvoja, ka šis izmēģinājums nebija bīstams, daudzas citas valstis un Apvienoto Nāciju Organizācija bija sašutušas.

Trīs gadus vēlāk, 2009. gadā, Ziemeļkoreja veica vēl vienu izmēģinājumu, tādējādi pārkāpjot Apvienoto Nāciju Organizācijas 1718. rezolūciju, kas nosaka, ka Ziemeļkoreja nedrīkst turpināt kodolbumbu izgatavošanu un izmēģinājumus.

2010. gadā nogrima Dienvidkorejas karakuģis, kurā gāja bojā vairāk nekā 40 karavīru. Starptautiskajā izmeklēšanā tika secināts, ka Ziemeļkoreja ar torpēdas palīdzību nogremdēja Dienvidkorejas karakuģi. Ziemeļkoreja stingri apgalvoja, ka tai nav nekāda sakara ar kuģa nogrimšanu. Kad Amerikas Savienotās Valstis un Dienvidkoreja plānoja izveidot aizsardzību gadījumam, ja Ziemeļkoreja mēģinātu uzbrukt vēlreiz, Ziemeļkorejas Nacionālā aizsardzības komisija draudēja sākt karu, izmantojot savus kodolieročus.

2012. gada aprīlī Ziemeļkoreja palaida raķeti "Bright Star 3". Starta iemesls bija zinātne un valsts dibinātāja Kima Ilsuna 100. gadadiena.

Valdība paziņoja, ka raķete nes meteoroloģisko satelītu, lai valdība varētu noskaidrot, kādi būs laikapstākļi. Tomēr citas valstis apgalvoja, ka meteoroloģiskais satelīts ir valdības izdomāts stāsts, lai nebūtu zināms patiesais raķetes mērķis, kas, kā domāja lielākā daļa valstu, bija izmēģināt kodolraķeti, kuru varētu palaist uz ASV vai Dienvidkoreju. Dienvidkorejas vadītāji teica, ka tā raķeti notrieks, kad tā pārlidos pāri Dienvidkorejai.

Šīs raķetes dēļ citas valstis pārtrauca palīdzēt Ziemeļkorejai, lai gan valdība aicināja citas valstis redzēt raķetes palaišanu, lai radītu iespaidu, ka ziemeļkorejiešiem nav nekā, ko slēpt no citām valstīm. Galu galā raķete tika palaista, taču tā nedarbojās un avarēja tikai minūti un trīsdesmit sekundes pēc palaišanas. Valdība 2012. gada decembrī mēģināja palaist raķeti vēlreiz. Šoreiz tā nostrādāja un pacēlās orbītā, riņķojot ap Zemi, lai gan Amerikas Savienotās Valstis paziņoja, ka tā ir ļoti nestabila un var nokrist atpakaļ uz Zemes. Eksperti Eiropā pamanīja, ka satelīta atspīdums svārstās (kļūst spilgtāks, tad vājāks); tas liecināja, ka satelīts savā orbītā krīt.

2013. gada februārī Ziemeļkoreja trešo reizi izmēģināja kodolbumbu, izraisot lielu sašutumu citās valstīs. Valdība arī publiskoja daudzus videomateriālus, kuros bija attēloti iespējamie raķešu mērķi ASV. Tomēr Ziemeļkorejai nav raķešu, kas varētu sasniegt ASV kontinentālo daļu, bet daži apgalvo, ka Havaju salas ir iespējama iespēja. Ir maz ticams, ka Ziemeļkoreja jebkad izšautu pret ASV, Japānu vai Dienvidkoreju. Daudzas KTDR parādēs attēlotās raķetes ir viltojumi, ko izmanto, lai pārspīlētu Ziemeļkorejas militāro spēku. ^[] Lielākā daļa no tās inventāra nāk no padomju laikiem.

Politika un valdība

Cilvēki bieži domā, ka Ziemeļkoreja ir komunistiska valsts. Patiesībā tā ir sociālistiska militārā diktatūra. Pēdējās konstitūcijas izmaiņās vārds "komunisms" tika svītrots. No Kima Ilsuna laukuma 2012. gadā tika noņemti lieli Kārļa Marksa un Vladimira Ļeņina attēli. Valdībai ir līdzīga struktūra kā kādreizējai bijušajai Padomju Savienībai (PSRS), kas savulaik bija tuva sabiedrotā, taču tā ļoti atšķiras no PSRS. PSRS vadītājus ievēlēja valsts amatpersonu grupa. Ziemeļkorejā jaunais līderis ir pašreizējā līdera vīriešu kārtas mantinieks. Šā iemesla dēļ Ziemeļkoreju bieži dēvē par mantojuma diktatūru.

Ziemeļkorejas oficiālā valsts ideoloģija ir čučhe. Tā ir sociālisma forma, ko izstrādājis valsts dibinātājs Kims Il-sens. Juche nozīmē pašpaļāvību. Tā māca, ka, lai sasniegtu patiesu sociālismu un kļūtu pašpietiekama, valstij ir pilnībā jānorobežojas no pārējās sabiedrības.

Pirmais valsts vadītājs un Ziemeļkorejas Strādnieku partijas priekšsēdētājs bija Kims Tu-bongs.

Pagājušā gadsimta 50. gadu beigās otrais valsts vadītājs un partijas priekšsēdētājs bija Kims Ilsuns.

1994. gada jūlijā Kims nomira. Viņa dēls Kims Jŏng-Ils pārņēma varu. Viņš kļuva par trešo valsts vadītāju un partijas priekšsēdētāju.

2011. gada decembrī Kims nomira. Par valdības vadītāju kļuva viņa dēls Kims Jŏng-Uns.

Songun ir Ziemeļkorejas ideja. Tas nozīmē "vispirms armija". Katra Ziemeļkorejas iedzīvotāja uzdevums ir pabarot armiju. Kims Jŏng-Uns ir "Ziemeļkorejas Nacionālās aizsardzības komisijas priekšsēdētājs". Tas ir viens no daudziem viņa darbiem. Viņš ir kā karalis, un var darīt, ko vēlas. Vidējais Ziemeļkorejas iedzīvotājs gadā nopelna aptuveni 900 ASV dolāru. Kim Jŏng-Un pelna aptuveni 800 000 dolāru gadā. ^[] Viņš dzīvo pilī. Viņam ir daudz karavīru, kas dodas viņu aizsargāt, lai viņu aizsargātu.

Ziemeļkoreja tehniski ir daudzpartiju valsts, jo bez Korejas Darbaļaužu partijas (KDP) pastāv arī citas partijas. Tomēr KWP kontrolē arī citas partijas, lai varētu palikt pie varas. Konstitūcijā ir noteikts, ka Ziemeļkorejas iedzīvotājiem ir vārda, reliģijas un preses brīvība. Reālajā dzīvē šiem pilsoņiem šo tiesību nav. Cilvēkus var ieslodzīt cietumā, ja viņi kritizē partiju, valdību vai vadītājus. Ziemeļkorejieši tiek mudināti ziņot policijai par ģimenes locekļiem, ja viņi uzskata, ka viņi dara kaut ko nelikumīgu. Pretī viņi saņem vairāk privilēģiju. Ja kāds tiek pieķerts, izdarot noziegumu, visa viņa ģimene kopā ar viņu tiek nosūtīta uz darba nometni. Lielākā daļa tur iet bojā, bet daži izbēg.

Ziemeļkorejas iedzīvotājiem ir ļoti maza vārda brīvība. Viņi saņem ziņas no Korejas Centrālās ziņu aģentūras (KCNA). KCNA rūpējas par to, lai visas valsts televīzijas, radio un laikrakstu ziņas būtu labas valdībai. To sauc par propagandu. Valdība bloķē piekļuvi internetam. Tikai dažas uzticamas militārās amatpersonas un partijas biedri var piekļūt pasaules internetam. Ir ziņots, ka gandrīz visi ziemeļkorejieši nezina, ka cilvēki ir nosēdušies uz Mēness. Valdība pārvalda intraneta pakalpojumu, kas ir pieejams visos Ziemeļkorejas datoros. Tas nav nekas līdzīgs īstajam internetam, bet ir piepildīts ar propagandu, kas valdību, partiju un vadītājus padara labus. Valdība arī cenšas nepieļaut, ka Ziemeļkorejā nonāk idejas no citām valstīm.

Ziemeļkorejā nāvessods ir izplatīts soda veids. Par zādzību, slepkavību, izvarošanu, narkotiku kontrabandu, slepkavības mēģinājumu, spiegošanu, mēģinājumu apstrīdēt Ziemeļkorejas likumus, Ziemeļkorejas neapstiprinātu plašsaziņas līdzekļu skatīšanos un reliģiju, kas ir pret ticību Kim Čenunam un viņa ģimenei, var piespriest nāvessodu.

Dažās valsts daļās trūkst pārtikas. Pašlaik citas valstis dod pārtiku dažiem Ziemeļkorejas iedzīvotājiem. To sauc par ārvalstu palīdzību. Dažreiz palīdzība tiek pārtraukta, ja tiek uzskatīts, ka Ziemeļkoreja izmēģina kodolbumbas. Pavisam nesen pārtikas palīdzība Ziemeļkorejai tika pārtraukta pēc tam, kad valdība 2012. gada aprīlī palaida satelītu. Citas valstis paziņoja, ka Ziemeļkoreja ir pārkāpusi vienošanos. Ziemeļkorejas valdība apgalvoja, ka Amerikas Savienotās Valstis ir pārkāpušas vienošanos.

Cilvēkiem no citām valstīm ir grūti apmeklēt Ziemeļkoreju. Apmeklētājiem jābūt divu armijas locekļu pavadībā, kurus sauc par "uzraugiem". Uzraugi cenšas nodrošināt, lai cilvēki neuzzinātu neko tādu, kas varētu likt valdībai izskatīties slikti.

Kultūra un reliģija

Vēsturiski gan Dienvidkorejai, gan Ziemeļkorejai ir vienādas vērtības. 1945. gadā pussala tika sadalīta. Kopš tā laika gan Ziemeļkorejas, gan Dienvidkorejas valdības bija atšķirīgas. Tas ir novedis pie atšķirīgas attīstības gan Ziemeļkorejā, gan Dienvidkorejā. Human Rights Watch apgalvo, ka Ziemeļkorejā nav brīvas reliģiskās darbības. Korejas kultūru ir ietekmējusi Ķīnas kultūra. Neraugoties uz to, Korejā ir izveidojusies kultūras identitāte, kas atšķiras no kontinentālās Ķīnas kultūras identitātes.

Literatūru un mākslu Ziemeļkorejā kontrolē valsts. Par to atbild KWP specializētās komitejas. Ziemeļkorejā nozīmīgs mākslas medijs ir arī kino, un Kima Čen Ila manifests "Kino un režija" (1987) ir pamats valsts kinematogrāfistiem.

Korejas kultūrai tika uzbrukts japāņu valdīšanas laikā no 1910. līdz 1945. gadam. Japāna īstenoja kultūras asimilācijas politiku. Japāņu valdīšanas laikā korejieši tika mudināti mācīties un runāt japāņu valodā, pieņemt japāņu uzvārdu sistēmu un šintoisma reliģiju, kā arī tika aizliegts rakstīt vai runāt korejiešu valodā skolās, uzņēmumos un sabiedriskās vietās. Turklāt japāņi pārveidoja vai iznīcināja dažādus korejiešu pieminekļus, tostarp Gjongbokas pili, un tika pārskatīti dokumenti, kuros japāņi tika atspoguļoti negatīvā gaismā.

Abām Korejām ir kopīgs budisma un konfūcisma mantojums, kā arī nesenā kristietības un čeondoisma ("Debesu ceļa reliģija") kustību vēsture. Ziemeļkorejas konstitūcijā ir noteikts, ka reliģijas brīvība ir atļauta. Saskaņā ar Rietumu reliģijas standartiem lielāko daļu Ziemeļkorejas iedzīvotāju varētu raksturot kā nereliģiozus. ^[] Tomēr Ziemeļkorejas garīgo dzīvi joprojām ietekmē tādu tradicionālo reliģiju kā budisms un konfuciānisms kultūras ietekme.

Šķiet, ka budisti tiek pieņemti vairāk nekā citas reliģiskās grupas. Tiek apgalvots, ka kristiešus varas iestādes ļoti vajā. Valdība budistiem piešķir ierobežotu finansējumu reliģijas popularizēšanai, jo budismam bija būtiska loma tradicionālajā korejiešu kultūrā. 2014. gada maijā kāds amerikāņu tūrists tika arestēts Phenjanas Sunan lidostā pēc tam, kad tika atklāts, ka viņš atstājis Bībeli naktsklubā KTDR austrumu piekrastē. Viņš tika notiesāts par mēģinājumu gāzt valdību, bet pēc vairākiem mēnešiem tika atbrīvots. Viņa ieslodzījuma laikā Ziemeļkorejā atradās vēl divi citi ASV pilsoņi, kuri gaidīja pārvešanu uz politisko cietumu nometnēm. Abi kopš tā laika ir atbrīvoti.

Zīmējums vienā no Gogurjego kapenes kambariem.


Skats no masu spēlēm

Bruņotie spēki

Provinces

Ziemeļkorejas teritorija ir sadalīta deviņās provincēs un divās pilsētās.

Deviņas provinces ir:

• Pyongannam
• Pyonganbuk
• Chagang
• Hwanghaenam
• Hwanghaebuk
• Kangwon
• Hamgyongnam
• Hamgyongbuk
• Ryanggang

Galvenās pilsētas ir:

• Phenjana, galvaspilsēta un arī lielākā pilsēta
• Rason - īpaša pilsēta, kurā citas valstis var pelnīt naudu, tā dēvētā speciālā ekonomiskā zona.