Korejas demilitarizētā zona

Vēsture

38. paralēle uz ziemeļiem Korejas pussalu šķērso aptuveni uz pusēm. Šis paralēlis bija sākotnējā robeža starp ASV okupētajām un Padomju Savienības okupētajām Korejas teritorijām Otrā pasaules kara beigās. Kad 1948. gadā tika izveidota Korejas Tautas Demokrātiskā Republika (KTDR, neoficiāli Ziemeļkoreja) un Korejas Republika (Korejas Republika, neoficiāli Dienvidkoreja), šī līnija kļuva par de facto starptautisko robežu starp abām valstīm. Tā bija arī viena no saspīlētākajām aukstā kara frontēm.

Gan ziemeļi, gan dienvidi no 1948. gada līdz Korejas kara sākumam bija lielā mērā atkarīgi no savām sponsorvalstīm. Konflikts prasīja vairāk nekā trīs miljonus dzīvību un sadalīja Korejas pussalu pēc ideoloģiskā principa. 1950. gada 25. jūnijā Padomju Savienības sponsorētais KTDR iebrukums šķērsoja 38. paralēli. Konflikts beidzās trīs gadus vēlāk. Tika izvietoti starptautiskie karaspēka spēki, kas atvilka frontes līniju līdz 38. paralēlei. Ar 1953. gada 27. jūlija pamieru tika izveidota DMZ. Abas puses pamiera līgumā vienojās atvilkt savus karaspēkus 2000 m no frontes līnijas, izveidojot 4 km platu buferzonu. Militārā demarkācijas līnija (MDL) iet gar DMZ centru un precīzi norāda, kur tieši atradās fronte vienošanās parakstīšanas brīdī.

Teorētiski šī ir strupceļa situācija. Neviena puse ne uzvarēja, ne zaudēja. Tāpēc abas konfliktā iesaistītās puses joprojām ir ienaidnieki, un abās frontes pusēs joprojām ir izvietots liels skaits karaspēka. Pamiera līgumā ir precīzi paskaidrots, cik daudz militārpersonu un ar kādiem ieročiem drīkst atrasties DMZ. Abu pušu karavīri drīkst patrulēt DMZ iekšienē, bet viņi nedrīkst šķērsot MDL. Atsevišķos vardarbības uzliesmojumos, ko izraisīja Ziemeļkorejas karadarbība, no 1953. līdz 1999. gadam gar DMZ tika nogalināti vairāk nekā 500 Dienvidkorejas karavīru un 50 ASV karavīru.

Tae Sung Dong un Kijong-dong bija vienīgie ciemati, kuriem pamiera komiteja atļāva palikt DMZ robežās. Tae Sung Dong iedzīvotājus pārvalda un aizsargā Apvienoto Nāciju Organizācijas pavēlniecība, un, lai uzturētos ciematā, viņiem parasti ir jāpavada vismaz 240 naktis gadā. Ciematā 2008. gadā dzīvoja 218 iedzīvotāji. Tae Sung Dong ciema iedzīvotāji ir tiešie to cilvēku pēcteči, kuriem zeme piederēja pirms 1950.-53. gada Korejas kara.

 

Ziemeļkorejas DMZ daļa no Apvienotās drošības zonas 1976. gada janvārī

Apvienotā drošības zona

DMZ iekšpusē, netālu no pussalas rietumu krasta, atrodas vieta, ko sauc par Panmundžomu. Tur atrodas Apvienotā drošības zona (JSA). Sākotnēji tas bija vienīgais savienojums starp Ziemeļkoreju un Dienvidkoreju. 2007. gadā Korail vilciens šķērsoja DMZ uz ziemeļiem pa jauno Donghae Bukbu līniju, kas izbūvēta Korejas austrumu krastā.

Abpus militārajai demarkācijas līnijai ir vairākas ēkas. Dažas no tām ir uzbūvētas tieši virs MDL. Kopējā drošības zona ir vieta, kur kopš 1953. gada ir notikušas visas sarunas, tostarp korejiešu solidaritātes paziņojumi, kas kopumā ir devuši tikai nelielu rezultātu, izņemot nelielu spriedzes mazināšanos. MDL iet cauri konferenču telpām un pa vidu konferenču galdiem, kur aci pret aci tiekas ziemeļkorejieši un Apvienoto Nāciju Organizācijas pavēlniecība (galvenokārt dienvidkorejieši un amerikāņi).

Lai gan kopumā DMZ ir mierīga, gadu gaitā starp abām Korejām ir notikušas daudzas saberratas. Kopš 1953. gada Apvienotajā drošības zonā ir notikuši vairāki nelieli sadursmju gadījumi. Incidents ar cirvi 1976. gada augustā bija saistīts ar topoles nociršanas mēģinājumu, kura rezultātā gāja bojā divi cilvēki (CPT Artūrs Bonifass un 1LT Marks Barets), un operācija "Paul Bunyan". Pirms tam abu pušu karavīriem bija atļauts pārvietoties turp un atpakaļ pāri MDL JSA iekšienē, taču šī incidenta rezultātā šī privilēģija tika atcelta.

Vēl viens incidents notika 1984. gada 23. novembrī, kad padomju tūrists, kurš bija oficiālā braucienā uz NVS (ko uzņēma Ziemeļi), pārskrēja pāri militārajai demarkācijas līnijai (MDL), kliedzot, ka vēlas pārbēgt. Ziemeļkorejas karaspēks nekavējoties viņu vajāja, atklājot uguni. Dienvidkorejas puses robežsargi atbildēja ar uguni, galu galā aplencot ziemeļkorejiešus, kas vajāja Krievijas pilsoni. Šajā akcijā tika nogalināts viens dienvidkorejietis un trīs Ziemeļkorejas karavīri. Pārbēdzējs netika notverts.

2009. gada beigās Dienvidkorejas spēki un Apvienoto Nāciju Organizācijas pavēlniecība sāka trīs apsardzes posteņu un divu kontrolpunktu ēku atjaunošanu JSA kompleksā. Būvniecība bija paredzēta, lai paplašinātu un modernizētu struktūras. Darbi tika uzsākti gadu pēc tam, kad Ziemeļkoreja pabeidza četru JSA apsardzes posteņu nomaiņu savā MDL pusē.

Ziemeļkorejas novērošanas tornis Apvienotajā drošības zonā 1976. gada martā


Mūsdienās. KPA apsargi uzrauga Apvienotās drošības zonas dienvidu daļu.

Slepenie tuneļi

Dienvidkoreja ir atklājusi tuneļus, kas šķērso DMZ. Šo tuneļu izbūvei tika izmantotas sprāgstvielas. Tas atstāja noteiktas pēdas, ko sauc par "spridzināšanas līnijām". Šo spridzināšanas līniju orientācija liecina, ka tuneļi tika būvēti no ziemeļiem uz dienvidiem, tos būvēja Ziemeļkoreja. Kopumā ir atklāti četri tuneļi, no kuriem pirmais tika atklāts 1974. gada 15. novembrī. Ziemeļkoreja apgalvoja, ka tuneļi tika izmantoti ogļu ieguvei. Tuneļos ogles nav atrastas. Visi tuneļi bija izrakti granīta iezī. Dažu tuneļu sienas ir nokrāsotas melnā krāsā, lai radītu antracīta izskatu.

Tiek uzskatīts, ka tuneļi tika izbūvēti, lai varētu notikt Ziemeļkorejas militārais iebrukums. Katrs tunelis ir pietiekami liels, lai viena stundā to varētu šķērsot vesela kājnieku divīzija, taču tuneļi ir pārāk mazi, lai pa tiem varētu pārvietoties tanki vai citi transportlīdzekļi. Visi tuneļi iet ziemeļu-dienvidu virzienā, un tiem nav atzarojumu. Pēc katra atklājuma tuneļu inženiertehniskie risinājumi ir kļuvuši arvien progresīvāki. Piemēram, trešais tunelis, virzoties uz dienvidiem, ir nedaudz slīpi uz augšu, lai novērstu ūdens stagnāciju. Mūsdienās apmeklētāji var apmeklēt otro, trešo un ceturto tuneli ekskursijās gida pavadībā.

Pirmais tunelis

Pirmo no tuneļiem atklāja Dienvidkorejas armijas patruļa, pamanījusi no zemes augošus tvaikus. Sākotnējo atklājumu Ziemeļkorejas karavīri apšaudīja ar ložmetējiem. Piecas dienas vēlāk, veicot nākamo šī tuneļa izpēti, ASV Jūras spēku komandieris Roberts M. Balindžers un Korejas Jūras kājnieku korpusa majors Kims Hah Čuls tika nogalināti tunelī, sprāgstot Ziemeļkorejas spridzeklim. Sprādzienā tika ievainoti arī pieci amerikāņi un viens dienvidkorejietis no Apvienoto Nāciju Organizācijas pavēlniecības.

Tuneļa augstums bija aptuveni 1,2 m un platums - 0,9 m, un tas stiepās vairāk nekā 1000 m aiz militārās demarkācijas līnijas (MDL) uz Dienvidkoreju. Tuneli pastiprināja ar betona plātnēm, un tajā bija elektrība un apgaismojums. Tur bija ieroču noliktavas un guļamtelpas. Tika ierīkots arī šaursliežu dzelzceļš ar ratiņiem. Pamatojoties uz tuneļa izmēriem, aplēses liecina, ka caur tuneli stundā varēja izbraukt aptuveni 2000 KPA karavīru (viens pulks).

Otrais tunelis

Otrais tunelis tika atklāts 1975. gada 19. martā. Tā garums ir līdzīgs pirmajam tunelim. Tas atrodas no 50 līdz 160 m zem zemes, bet ir lielāks par pirmo - aptuveni 2 x 2 m (7 x 7 pēdas).

Trešais tunelis

Trešais tunelis tika atklāts 1978. gada 17. oktobrī. Atšķirībā no diviem iepriekšējiem tuneļiem trešais tika atklāts pēc Ziemeļkorejas pārbēdzēja ziņojuma. Šis tunelis ir aptuveni 1600 m garš un atrodas aptuveni 150 m zem zemes. Ārzemju apmeklētāji, kas apceļo Dienvidkorejas DMZ, var apskatīt šā tuneļa iekšpusi, izmantojot slīpu piekļuves šahtu.

Ceturtais tunelis

Ceturtais tunelis tika atklāts 1990. gada 3. martā uz ziemeļiem no Hānas pilsētas bijušajā Punchbowl kaujas laukā. Tuneļa izmēri ir 2 m x 2 m, un tas atrodas 145 m zem zemes, un tā būvniecības metode ir gandrīz identiska struktūra kā otrajam un trešajam tunelim.

ASV karavīri no Apvienoto Nāciju Organizācijas pavēlniecības novērošanas operācijās Dienvidkorejā (ap 1997. gadu).


Ieeja 4. infiltrācijas tunelī, Korejas DMZ

Propaganda

Ēkas

Gan Ziemeļkoreja, gan Dienvidkoreja uztur miera ciematus, kas atrodas demilitarizētās zonas otras puses tuvumā. Dienvidos Daeseong-dong tiek pārvaldīta saskaņā ar DMZ noteikumiem. Ciemata iedzīvotāji ir Korejas Republikas pilsoņi, tomēr viņi ir atbrīvoti no nodokļu maksāšanas un citām pilsoniskajām prasībām, piemēram, no militārā dienesta.

Ziemeļu daļā, Kijong-dong, ir vairākas koši krāsotas, betona lējuma daudzstāvu ēkas un dzīvokļi ar elektrisko apgaismojumu. Šīs iezīmes 50. gados 20. gadsimta 50. gados bija nedz ziemeļu, nedz dienvidu korejiešu lauku iedzīvotājiem nepieredzēta greznība. Pilsēta bija orientēta tā, lai, skatoties no robežas, ēku spilgti zilie jumti un baltās sānu malas būtu visuzskatāmākās iezīmes. Tomēr, aplūkojot ēkas ar mūsdienu teleskopiskajiem objektīviem, redzams, ka tās ir tikai betona čaulas bez logu stikliem un pat iekšējām telpām, ēku apgaismojums tiek ieslēgts un izslēgts noteiktos laikos, un tukšās ietves slauka tikai apkopēju brigāde, cenšoties saglabāt darbības ilūziju.

Līdz 2004. gadam uz vairākām ēkām uzstādītie masīvie skaļruņi nepārtraukti pārraidīja KTDR propagandas raidījumus, kas bija vērsti uz dienvidiem, kā arī propagandas radio pārraides pāri robežai.

JSA teritorijā atrodas vairākas ANO ēkas, ko sauc par Konferenču rindu, un tās izmanto tiešajām sarunām starp abām Korejām. Pretī ANO ēkām atrodas KTDR Panmungak (angļu: Panmun Hall) un Korejas Republikas Brīvības nams. Ziemeļkoreja 1994. gadā paplašināja Panmungak, pievienojot trešo stāvu. Dienvidkoreja 1998. gadā uzcēla jaunu Brīvības namu Sarkanā Krusta personālam un, iespējams, Korejas kara laikā nošķirto ģimeņu atkalapvienošanās vajadzībām. Jaunajā ēkā tika iebūvēta vecā Brīvības nama pagoda.

20. gadsimta 80. gados Dienvidkorejas valdība uzcēla 98,4 m (323 pēdas) augstu karoga mastu Deseong-dong ciematā. Ziemeļkorejas valdība atbildēja, uzbūvējot augstāku - pasaulē augstāko (160 m (525 pēdas) Kijong-dongā.

Korejas siena

Korejas siena ir betona barjera, kas, kā apgalvots, tika uzbūvēta gar demilitārās zonas garumu Dienvidkorejā no 1977. līdz 1979. gadam. Nīderlandiešu žurnālists un režisors Pīters Tetterū rāda kadrus ar to, ko viņš uzskata (pēc Ziemeļkorejas gidu pamudinājuma) par Korejas mūri. Ziemeļkoreja apgalvo:

Teritorijā uz dienvidiem no militārās demarkācijas līnijas, kas šķērso mūsu valsti pa vidukli, ir betona siena, kas [...] stiepjas vairāk nekā 240 km no austrumiem uz rietumiem, ir 5-8 m augsta, 10-19 m bieza apakšā un 3-7 m plata augšdaļā. Tā ir apjozta ar stiepļu saitēm un apbērta ar lielgabalu apmetnēm, skatu laukumiem un dažādiem militārajiem objektiem [...] Dienvidkorejas valdnieki šo sienu būvēja daudzu gadu garumā, sākot no 1977. gada.

1999. gada decembrī Ziemeļkorejas ilggadējais vēstnieks Ķīnā Ču Čan Džuns atkārtoja apgalvojumus, ka Koreju šķir "siena". Viņš teica, ka sienas dienvidu pusē ir piebērta zeme, kas ļauj piekļūt sienas augšdaļai un padara to faktiski neredzamu no dienvidu puses. Viņš arī apgalvoja, ka tas kalpo kā priekšposteņi jebkādam iebrukumam uz ziemeļiem. Viens 2007. gadā no Čo kunga asistenta Korejas vēstniecībā VDK saņemts skaidrojums, ka tas lielākoties vai vismaz daļēji ir ziemeļu pusē mākslīgi iegriezta klints, un tas izskaidro šo semantisko un "aklo cilvēku un ziloņu" kombinācijas jautājumu. Drošības pārejā starp ziemeļiem un dienvidiem ir viegli pārvaldīt kontūras un padarīt klinti neredzamu no ierobežotajiem skatu punktiem, kas atļauti drošības kompleksā. Neviens no ticamajiem aprakstiem no ziemeļiem, dienvidiem vai ASV nav pretrunā ar šo skaidrojumu par šīs vismaz daļēji vienpusējās sienas izskatu vai funkciju.

Saskaņā ar Amerikas Savienoto Valstu sniegto informāciju siena nepastāv, lai gan dažos DMZ posmos ir uzstādītas prettanku barjeras.

Tukšās Kijongdonga čaulas, kas redzamas no Dienvidkorejas.


Visaugstākais karoga masts pasaulē Kijong-dongā.


Domājamais Korejas mūris demilitarizētajā zonā, skatīts caur binokli no Ziemeļkorejas puses.

Transports

Panmundžoma ir vieta, kur notika sarunas, kas izbeidza Korejas karu. Šodien tas ir galvenais cilvēku aktivitāšu centrs DMZ. Ciemats atrodas pie galvenās automaģistrāles un netālu no dzelzceļa, kas savieno abas Korejas.

Dzelzceļš, kas savieno Seulu un Phenjanu, pirms Korejas sadalīšanas 40. gados tika dēvēts par Gjongui līniju. Pašlaik dienvidi izmanto sākotnējo nosaukumu, bet ziemeļi maršrutu dēvē par P'yŏngbu līniju. Mūsdienās dzelzceļu galvenokārt izmanto, lai pārvadātu materiālus uz Kesongas rūpniecības kompleksiem. To izmanto arī Dienvidkorejas strādnieki, lai turp dotos uz darbu. Kad 2000. gadu sākumā to atkal atvēra, tas tika uzskatīts par zīmi, ka abu valstu attiecības uzlabojas. Tomēr 2008. gada novembrī Ziemeļkorejas iestādes slēdza dzelzceļu, jo pieauga spriedze ar dienvidiem. Kad nomira bijušais Dienvidkorejas prezidents Kims Dedžuns, viņa bēres apmeklēja arī Ziemeļkorejas delegācija. Šajā sakarā notika sarunas ar Dienvidkorejas amatpersonām. 2009. gada septembrī Kesonas dzelzceļa un autoceļu pārbrauktuves atkal tika atvērtas.

Ceļš pie Panmundžomas, kas dienvidos vēsturiski bija pazīstams kā Pirmais lielceļš, sākotnēji bija vienīgais piekļuves punkts starp abām Korejas pussalas valstīm. Caurbraukšana ir salīdzināma ar stingro pārvietošanos, kas Aukstā kara kulminācijas laikā notika pie Checkpoint Charlie Berlīnē. Gan Ziemeļkorejas, gan Dienvidkorejas ceļi beidzas Apvienotajā drošības zonā; neviena no šosejām nesaskaras, jo visu teritoriju atdala 20 centimetru (8 collu) betona līnija. Cilvēkiem, kuriem ir dota atļauja šķērsot šo robežu, tas jādara kājām, pirms turpināt ceļu pa autoceļiem.

2007. gadā Korejas austrumu piekrastē pirmais vilciens šķērsoja DMZ pa jauno Donghae Bukbu (Tonghae Pukpu) līniju. Jaunā dzelzceļa pārbrauktuve tika uzbūvēta blakus ceļam, pa kuru dienvidkorejieši devās uz visiem korejiešiem nozīmīgu kultūras reģionu - Kmangsanu (Kŭmgangsan). DMZ šķērsoja vairāk nekā viens miljons civilo apmeklētāju, līdz 2008. gada jūlijā, kad tika nošauts 53 gadus vecs dienvidkorejiešu tūrists, ceļš tika slēgts. Ziemeļkorejas valdība nevēlējās, lai abi policijas spēki kopīgi izmeklētu šaušanu, tāpēc Dienvidkorejas valdība pārtrauca piedāvāt ekskursijas uz šo kūrortu. Kopš tā laika Ziemeļi faktiski ir slēguši kūrortu un Donghae Bukbu līniju.

Militārās demarkācijas līnijas marķējums Dienvidkorejas pusē pie neatgriešanās tilta.

Dabas liegums

Pēdējā pusgadsimta laikā Korejas DMZ ir bijusi cilvēkiem nāvējoša vieta, kur nav bijis iespējams dzīvot. Tikai ap Panmundžomas ciematu un nesen - pie Dong Bukbu līnijas Korejas austrumu piekrastē - cilvēki ir regulāri iebrukuši.

Šī dabiskā izolācija 155 jūdžu (249 km) garajā DMZ posmā ir izveidojusi piespiedu parku, kas tagad ir atzīts par vienu no vislabāk saglabātajām mērenā klimata biotopu teritorijām pasaulē.

Starp spēcīgi nocietinātajiem žogiem, mīnām un noklausīšanās posteņiem tagad ir vairākas apdraudētas dzīvnieku un augu sugas. To vidū ir ārkārtīgi retās sarkanvēderainās dzērves (Āzijas mākslas pamatfigūra) un baltās dzērves, kā arī, iespējams, ārkārtīgi retie Korejas tīģeris, Amūras leopards un Āzijas melnais lācis. Ekologi šaurā buferzonā ir konstatējuši aptuveni 2900 augu, 70 zīdītāju un 320 putnu sugu. Pašlaik visā reģionā tiek veikti papildu pētījumi.

DMZ bioloģiskā daudzveidība ir atkarīga no tās ģeogrāfiskā novietojuma, kas ietver kalnus, prērijas, purvus, ezerus un paisuma un bēguma purvus. Vides aizstāvji cer, ka līdz atkalapvienošanās brīdim bijusī DMZ tiks saglabāta kā savvaļas dabas patvērums ar labi izstrādātu mērķu un apsaimniekošanas plānu kopumu, kas būs pārbaudīts un ieviests. CNN dibinātājs un plašsaziņas līdzekļu magnāts Teds Tērners (Ted Turner) 2005. gadā, apmeklējot Ziemeļkoreju, paziņoja, ka finansiāli atbalstīs jebkādus plānus pārvērst DMZ par miera parku un ANO aizsargātu pasaules mantojuma objektu.

Apdraudētais Amūras leopards, kas, iespējams, ir atradis maz ticamu aizsardzību Korejas DMZ.

Galerija