Tanks — kas tas ir? Definīcija, uzbūve, bruņojums un apkalpe

Uzzini visu par tankiem: definīcija, uzbūve, bruņojums un apkalpe — tehnoloģija, taktika un vēsture vienā rakstā.

Tanks ir bruņots kaujas transportlīdzeklis, kas parasti ir aprīkots ar lielu lielgabalu, kas uzstādīts uz rotējoša torņa, un vienu vai vairākām papildus ieroču sistēmām, piemēram, ložmetējiem. To galvenais uzdevums ir pārraut pretinieka aizsardzību, atbalstīt kājniekus kaujas laukā un nodrošināt mobilu uguns jaudu un aizsardzību pret pretinieka spēkiem.

Lai aizsargātu tanku pret ienaidnieka ieročiem, tas ir pārklāts ar biezu bruņu aizsarg apvalku. Tankiem parasti ir kāpurķēdes, kas apvij to riteņus un šasiju, lai sadalītu svaru un ļautu pārvietoties pa nelīdzenu un mīkstu segumu. Mūsdienu tankos ir moderni šasijas un piekares risinājumi, kas uzlabo stabilitāti un ātrumu, un tiem parasti ir jaudīgs galvenais lielgabals (bieži 105–125 mm vai lielāks) un viens vai vairāki ložmetēji, kas paredzēti gan pret-personāla, gan pretgaisa/drēšā mērķu apstrādē.

Tanka apkalpē parasti ir 3–5 cilvēki. Vienmēr ir autovadītājs, komandieris un ložmetējs. Var būt arī pielādētājs, kurš apkalpo munīciju galvenajam lielgabalam (lai šāviņam nebūtu jānovērš skatiens no mērķa). Dažos Otrā pasaules kara tankos bija arī atsevišķs karavīrs, kas bija atbildīgs par radio. Mūsdienās daži tanki izmanto automātiskus palešu iekraušanas mehānismus (autoloaderus), kas ļauj samazināt apkalpes skaitu līdz trim.

Uzbūve un galvenās sistēmas

Tanku pamatuzbūve sastāv no trim galvenajām daļām: šasijas (korpuss), tornis un bruņas. Šasijā atrodas motora, transmisijas un piekares sistēmas, kā arī autovadītāja vieta un daļa no munīcijas. Tornī atrodas galvenais lielgabals, mērķēšanas iekārtas un apkalpe, kas veic kaujas uzdevumus. Bruņas var būt no tērauda, kompozītmateriāliem vai keramiskām plāksnēm, bieži kombinētas ar reaktīvās bruņas (ERA) vai aktivās aizsardzības sistēmām (APS).

Svarīgas sistēmas, kas nosaka tanku kaujas efektivitāti:

• Uguns vadības sistēma: lāzera tāluma mērītāji, balistiskie datori, termovizori un stabilizatori, kas ļauj precīzi uzbrukt kustīgiem mērķiem.
• Sensors un izlūkošana: kameru, naksnīgās redzamības ierīču un radiolokatoru integrācija komandiera un ložmetēja darba vietās.
• Dzinējs un transmisija: parasti dīzeļdzinēji vai gāzturbīnas, kas nodrošina nepieciešamo jaudu un mobilitāti.
• Piekares sistēma: torsionbar vai hidropneimatiskā piekare, kas uzlabo stabilitāti un pārvietošanās ātrumu.

Bruņojums un munīcija

Galvenais lielgabals izmanto dažādu tipu munīciju atkarībā no mērķa:

• APFSDS (šķembu panču šķērsojošie sabot-kalibrs) — pretpancirniska, ātra pārtveršana;
• HEAT (termobārisks/šāviens ar kumulatīvu lādiņu) — paredzēts, lai pārraut bruņu slāņus;
• HE/HEF (augstsprāgstvielu) — pret cilvēku un nebruņotu materiālu mērķiem.

Papildus galvenajam lielgabalam tankos ir izvēlēti ložmetēji (parasti stiprāks koaksiālais ložmetējs un jumta ložmetējs komandiera vietā) pret kājniekiem, vieglajiem transportlīdzekļiem un droniem.

Aizsardzības tehnoloģijas

Mūsdienu tanki izmanto vairākslāņu aizsardzību: tradicionālo bruņojumu, reaktīvo bruņu plākšņu sistēmas (ERA), papildus pasīvās kompozītbruņas un aktivās aizsardzības sistēmas (APS), kas var atklāt un iznīcināt ienaidnieka šāviņus pirms tie sasniedz tanku. Papildus tiek uzstādītas pretuguns un dūmu granātmetēju sistēmas, lai nodrošinātu vizuālo nomaskēšanu un izvairīšanos no mērķiem.

Apkalpes lomas un dzīve tankā

• Komandieris: vada tanku, pieņem taktiskos lēmumus un koordinē ar citiem spēkiem.
• Ložmetējs/sniegējs: mērķē un apšauda ar galveno ieroču sistēmu.
• Pielādētājs / Autoloader operators: uzlādē lielgabalu ar munīciju vai uzrauga autoloadera darbību.
• Autovadītājs: pārvieto tanku un uztur optimālu pozīciju kaujas laukā.

Dzīve tankā ir ierobežota — telpa ir šaura, trokšņaina, karsta un bieži piesārņota ar izgarojumiem. Tomēr mūsdienu tanki cenšas uzlabot apkalpes ergonomiku un drošību, ieviešot klimata kontroli, labāku sēdvietu izvietojumu un iekšējo aprīkojumu stresa un noguruma mazināšanai.

Taktiskā loma un attīstība

Tanki ir bijuši centrālais elements daudzās kara operācijās — no liela mēroga spiediena triecieniem līdz pilsētas kaujām. To nozīme ir mainījusies ar drošības tehnoloģiju attīstību: mūsdienu tanki darbojas kombinācijā ar bruņoto aviāciju, piezemes kājniekiem, izlūkošanas vienībām un atbalsta ieročiem, lai sasniegtu taktiskos mērķus.

Vēsturiskā attīstība ir radījusi vairākus tanku veidus: vieglie, vidējie, smagie tanki, tanku iznīcinātāji un modernie galvenā kaujas tanka (MBT) varianti, kuros apvienota mobilitāte, uguns jauda un aizsardzība.

Secinājums

Tanks ir kompleksa, daudzfunkcionāla kaujas mašīna, kas apvieno uguns jaudu, bruņu aizsardzību un mobilitāti. Modernie tehnoloģiskie risinājumi, piemēram, uzlabota uguns vadība, kompozītbruņas un aktivās aizsardzības sistēmas, padara tankus par svarīgu elementu mūsdienu bruņotajos spēkos, tomēr to efektivitāte vienmēr ir atkarīga no taktiskās integrācijas ar citām spēka sastāvdaļām.

Izmantojot

Pirmos tankus izgatavoja britu Karaliskā flote un Francijas automobiļu ražotāji Pirmā pasaules kara laikā, lai uzbruktu ienaidnieka tranšejām. Tos sauca par tankiem, lai apmānītu vāciešus, liekot domāt, ka tie ir ūdens nesēji, kas paredzēti Pirmā pasaules kara Tuvo Austrumu teātrim. To izmantošana pārsteiguma uzbrukumā Sommas kaujā izraisīja bailes vācu kareivju vidū, taču to nelielais skaits un sliktā uzticamība neļāva tiem radīt lielas pārmaiņas.

Tanki kļuva par galveno ieroci Otrā pasaules kara laikā, kad notika kaujas starp lielu skaitu tanku, īpaši starp vāciešiem un Padomju Savienību. Kurskas kauja bija lielākā. Pazīstami Otrā pasaules kara tanki bija vācu Panzer IV, Panther un Tiger I, padomju T-34 (saražots lielākajā skaitā no visiem kara t tankiem un otrs lielākais jebkad), britu Matilda, Churchill un Cromwell, kā arī amerikāņu M4 Sherman (otrais visvairāk ražotais tanks kara laikā) un Stuart tanki. Bija iecerēti arī daudz lielāki un spēcīgāk bruņoti tanki, piemēram, Maus, taču tie tika atzīti par maz lietderīgiem to milzīgā svara dēļ, kas būtu apgrūtinājis pārvietošanos, un milzīgo izmēru dēļ, kas tos būtu padarījis par viegliem mērķiem smagajai artilērijai.

Vecie tanki bieži tiek pārveidoti citām vajadzībām, piemēram, karavīru vai aprīkojuma pārvadāšanai. Kaujas inženieri izmanto īpašus uz tankiem balstītus transportlīdzekļus, piemēram, mīnu meklētāju tankus vai tiltus pārklāšanas tankus.

Mūsdienās tanks ir visu lielo armiju galvenā sastāvdaļa. Tanki visur ir aizstājuši kavalēriju un veic to, ko agrāk darīja karavīri uz zirgiem. Lielākā daļa mūsdienu tanku ir smagie jeb galvenie kaujas tanki, kas spēj cīnīties ar citiem tankiem. Salīdzinot ar vecākiem tipiem, MBT ir ļoti smagi (krievu MBT ir aptuveni 40 tonnu, bet rietumu - ap 60 tonnu) ar 120 mm (rietumu) un 125 mm (krievu) kalibra lielgabalu un 2-3 ložmetējiem. Jūras kājnieki un citi specializētie spēki izmanto arī dažus vieglos tankus.

Franču agrīnais tanks, 1915. gads

Meklēt pēc burta