Korejas karš notika no 1950. līdz 1953. gadam. Tajā piedalījās Korejas Republika (jeb Dienvidkoreja), kuru atbalstīja vairāku valstu bruņotie spēki ASV vadībā, un Korejas Tautas Demokrātiskā Republika (jeb Ziemeļkoreja), kuru atbalstīja Ķīnas Tautas Republika un Padomju Savienība. Karš sākās 1950. gada 25. jūnijā plkst. 4.30, kad Ziemeļkorejas spēki šķērsoja 38. paralēli un iebruka dienvidos. Aktīvā kara darbība beidzās ar pamiera vienošanos 1953. gada 27. jūlijā; tomēr oficiāls miera līgums starp iesaistītajām pusēm tā arī netika noslēgts, un Korejas pussala joprojām tehniski atrodas kara stāvoklī. Bojā gāja vairāk nekā divi miljoni korejiešu; pēc dažādiem vērtējumiem kopējais upuru skaits var sasniegt no aptuveni 2 līdz 4 miljoniem, lielākā daļa no tiem — civiliedzīvotāji, īpaši Ziemeļkorejā un Dienvidkorejā.

Fons un cēloņi

Pēc Otrā pasaules kara Korejas pussala tika sadalīta starp Padomju Savienības ietekmes zonu ziemeļos un ASV ietekmes zonu dienvidos, robežojot apmēram pa 38. paralēli. Abas puses — Ziemeļkorejā pie varas komunists Kims Il-sens, dienvidos — nacionālists Syngman Rhee, vēlējās atkalapvienot pussalu pēc saviem politiskajiem nosacījumiem. Aukstā kara spriedze, ideoloģiskās pretrunas, robežu incidenti un militārā atbalsta pieejamība no lielvalstīm izraisīja, ka konflikts eskalēja līdz pilna mēroga karam.

Galvenie norises posmi

  • Ziemeļkorejas iebrukums (25. jūnijs 1950) — Ziemeļkorejas armija izmantoja pārsteigumu un drīz sagrāba lielu daļu Dienvidkorejas teritorijas.
  • ANO un ASV pretuzbrukums — ANO Sauguma padomes atbalstam izveidotie spēki, galvenokārt ASV vadībā, uzturēja aizsardzību un veica pretuzbrukumu, ietverot atbalstītu izsēšanos Inchon (septembrī 1950), kas deva iespēju atgūt Seulu un panākt dziļu virzību uz ziemeļiem.
  • Grezna virzība līdz Jalu upei — UN spēki pietuvojās Korejas ziemeļu robežai pie Jalu upes, kas izraisīja bažas Ķīnas vadībā.
  • Ķīnas intervence (oktobris 1950) — Ķīna nosūtīja lielas sauszemes spēku vienības, kas izraisīja UN spēku atkāpšanos uz dienvidiem un pārvērta konfliktu par izsīkuma karu.
  • Stagnācija un pozicionais karš (1951–1953) — līnija vairākkārt mainījās ap 38. paralēli; sākās ilgstošas sarunas par pamieru, bet kaujas turpinājās arī pārrunu laikā.
  • Pamiera vienošanās (27. jūlijs 1953) — tika panākts pamierlīgums, kas noteica kaujas darbību izbeigšanu un izveidoja Korejas demilitarizēto zonu (DMZ), kas šķērso 38. paralēli. Pamierā piedalījās arī Neitrālo valstu uzraudzības komisija.

Starptautiskais atbalsts un iesaistītās valstis

Ziemeļkoreju galvenokārt atbalstīja Ķīnas Tautas Republika un PSRS, kā arī sniedza palīdzību vairākas sociālistiskās valstis. Medicīnisku un cita veida atbalstu Ziemeļkorejai sniedza Ungārija, Rumānija, Čehoslovākija, Bulgārija un Polija. Atbalstu sniedza arī Mongolija un Indija. Dienvidkorejai palīdzēja daudzas Apvienoto Nāciju Organizācijas valstis, īpaši Amerikas Savienotās Valstis, kā arī Lielbritānija, Turcija, Kanāda, Austrālija, Filipīnas un citas ANO locekles.

Cilvēku upuri un materiālie zaudējumi

Korejas karš izraisīja milzīgas cilvēku ciešanas: civiliedzīvotāju un karavīru upuri, masīvas pilsētu un infrastruktūras iznīcināšanas un ģimeņu šķelšanu. Pēc dažādiem vērtējumiem kopējais upuru skaits ir aptuveni no 2 līdz 4 miljoniem cilvēku, un liels skaits civiliedzīvotāju kļuva par bēgļiem vai bija internēti. Kara laikā notika arī ievērojamas demogrāfiskas un ekonomiskas izmaiņas abās Korejas daļās.

Pamiera sekas un ilgtermiņa ietekme

  • Teritoriāla dalīšana un DMZ — Ziemeļkoreju un Dienvidkoreju joprojām šķir Korejas demilitarizētā zona, kas aptuveni 250 km garumā un aptuveni 4 km platumā (aptuveni 2 km uz katru pusi no Militārās demarkācijas līnijas) ir viena no visstiprāk aizsargātajām robežzonām pasaulē.
  • Politiskā un ekonomiskā attīstība — Pussalas ekonomiskā un politiskā attīstība aizgāja ļoti atšķirīgām trajektorijām: Dienvidkoreja vēlāk attīstījās par industriālu un demokrātisku valsti, bet Ziemeļkoreja nostiprināja autoritāru, centralizētu režīmu.
  • Starptautiskā drošība un aukstais karš — Korejas karš nostiprināja ASV militāro klātbūtni Āzijā, paātrināja NATO un ANO kolektīvās drošības mehānismus, un to bieži uzskata par vienu no Aukstā kara «proksu» konfliktiem.
  • Sociālas sekas — ģimenes šķelšana pāri robežai, joprojām pastāvošas rētas un traumas, un nopietnas demogrāfiskas pārmaiņas reģionā.

Miera stāvoklis un mūsdienas

Oficiāla miera līguma nav, taču pamiera līgums no 1953. gada saglabā mieru liela mēroga kaujām. ASV joprojām uztur karaspēka klātbūtni Dienvidkorejā kā daļu no divpusējā drošības sadarbības, un attiecības starp Ziemeļkoreju un Dienvidkoreju — kā arī starp Ziemeļkoreju un lielvarām — joprojām ir jutīgas un potenciāli konfliktvēstīgas. DMZ turpina kalpot gan kā fiziska, gan simboliska robeža, kas atspoguļo pussalas dalījuma un Aukstā kara ilgstošās sekas.

Kopumā Korejas karš bija nozīmīgs 20. gadsimta konflikts ar dziļām sekām gan Korejas pussalā, gan visā starptautiskajā politikā — ietekmējot militārās doktrīnas, starptautiskos alianses un reģionālo drošību uz vairākiem gadu desmitiem.