Korejas karš (1950–1953): cēloņi, norise un sekas
Korejas karš (1950–1953): detalizēti par cēloņiem, norisi un sekām — starptautiskais konflikts, upuri, politiskās pārmaiņas un Korejas demilitarizētā zona.
Korejas karš notika no 1950. līdz 1953. gadam. Tajā piedalījās Korejas Republika (jeb Dienvidkoreja), kuru atbalstīja vairāku valstu bruņotie spēki ASV vadībā, un Korejas Tautas Demokrātiskā Republika (jeb Ziemeļkoreja), kuru atbalstīja Ķīnas Tautas Republika un Padomju Savienība. Karš sākās 1950. gada 25. jūnijā plkst. 4.30, kad Ziemeļkorejas spēki šķērsoja 38. paralēli un iebruka dienvidos. Aktīvā kara darbība beidzās ar pamiera vienošanos 1953. gada 27. jūlijā; tomēr oficiāls miera līgums starp iesaistītajām pusēm tā arī netika noslēgts, un Korejas pussala joprojām tehniski atrodas kara stāvoklī. Bojā gāja vairāk nekā divi miljoni korejiešu; pēc dažādiem vērtējumiem kopējais upuru skaits var sasniegt no aptuveni 2 līdz 4 miljoniem, lielākā daļa no tiem — civiliedzīvotāji, īpaši Ziemeļkorejā un Dienvidkorejā.
Fons un cēloņi
Pēc Otrā pasaules kara Korejas pussala tika sadalīta starp Padomju Savienības ietekmes zonu ziemeļos un ASV ietekmes zonu dienvidos, robežojot apmēram pa 38. paralēli. Abas puses — Ziemeļkorejā pie varas komunists Kims Il-sens, dienvidos — nacionālists Syngman Rhee, vēlējās atkalapvienot pussalu pēc saviem politiskajiem nosacījumiem. Aukstā kara spriedze, ideoloģiskās pretrunas, robežu incidenti un militārā atbalsta pieejamība no lielvalstīm izraisīja, ka konflikts eskalēja līdz pilna mēroga karam.
Galvenie norises posmi
- Ziemeļkorejas iebrukums (25. jūnijs 1950) — Ziemeļkorejas armija izmantoja pārsteigumu un drīz sagrāba lielu daļu Dienvidkorejas teritorijas.
- ANO un ASV pretuzbrukums — ANO Sauguma padomes atbalstam izveidotie spēki, galvenokārt ASV vadībā, uzturēja aizsardzību un veica pretuzbrukumu, ietverot atbalstītu izsēšanos Inchon (septembrī 1950), kas deva iespēju atgūt Seulu un panākt dziļu virzību uz ziemeļiem.
- Grezna virzība līdz Jalu upei — UN spēki pietuvojās Korejas ziemeļu robežai pie Jalu upes, kas izraisīja bažas Ķīnas vadībā.
- Ķīnas intervence (oktobris 1950) — Ķīna nosūtīja lielas sauszemes spēku vienības, kas izraisīja UN spēku atkāpšanos uz dienvidiem un pārvērta konfliktu par izsīkuma karu.
- Stagnācija un pozicionais karš (1951–1953) — līnija vairākkārt mainījās ap 38. paralēli; sākās ilgstošas sarunas par pamieru, bet kaujas turpinājās arī pārrunu laikā.
- Pamiera vienošanās (27. jūlijs 1953) — tika panākts pamierlīgums, kas noteica kaujas darbību izbeigšanu un izveidoja Korejas demilitarizēto zonu (DMZ), kas šķērso 38. paralēli. Pamierā piedalījās arī Neitrālo valstu uzraudzības komisija.
Starptautiskais atbalsts un iesaistītās valstis
Ziemeļkoreju galvenokārt atbalstīja Ķīnas Tautas Republika un PSRS, kā arī sniedza palīdzību vairākas sociālistiskās valstis. Medicīnisku un cita veida atbalstu Ziemeļkorejai sniedza Ungārija, Rumānija, Čehoslovākija, Bulgārija un Polija. Atbalstu sniedza arī Mongolija un Indija. Dienvidkorejai palīdzēja daudzas Apvienoto Nāciju Organizācijas valstis, īpaši Amerikas Savienotās Valstis, kā arī Lielbritānija, Turcija, Kanāda, Austrālija, Filipīnas un citas ANO locekles.
Cilvēku upuri un materiālie zaudējumi
Korejas karš izraisīja milzīgas cilvēku ciešanas: civiliedzīvotāju un karavīru upuri, masīvas pilsētu un infrastruktūras iznīcināšanas un ģimeņu šķelšanu. Pēc dažādiem vērtējumiem kopējais upuru skaits ir aptuveni no 2 līdz 4 miljoniem cilvēku, un liels skaits civiliedzīvotāju kļuva par bēgļiem vai bija internēti. Kara laikā notika arī ievērojamas demogrāfiskas un ekonomiskas izmaiņas abās Korejas daļās.
Pamiera sekas un ilgtermiņa ietekme
- Teritoriāla dalīšana un DMZ — Ziemeļkoreju un Dienvidkoreju joprojām šķir Korejas demilitarizētā zona, kas aptuveni 250 km garumā un aptuveni 4 km platumā (aptuveni 2 km uz katru pusi no Militārās demarkācijas līnijas) ir viena no visstiprāk aizsargātajām robežzonām pasaulē.
- Politiskā un ekonomiskā attīstība — Pussalas ekonomiskā un politiskā attīstība aizgāja ļoti atšķirīgām trajektorijām: Dienvidkoreja vēlāk attīstījās par industriālu un demokrātisku valsti, bet Ziemeļkoreja nostiprināja autoritāru, centralizētu režīmu.
- Starptautiskā drošība un aukstais karš — Korejas karš nostiprināja ASV militāro klātbūtni Āzijā, paātrināja NATO un ANO kolektīvās drošības mehānismus, un to bieži uzskata par vienu no Aukstā kara «proksu» konfliktiem.
- Sociālas sekas — ģimenes šķelšana pāri robežai, joprojām pastāvošas rētas un traumas, un nopietnas demogrāfiskas pārmaiņas reģionā.
Miera stāvoklis un mūsdienas
Oficiāla miera līguma nav, taču pamiera līgums no 1953. gada saglabā mieru liela mēroga kaujām. ASV joprojām uztur karaspēka klātbūtni Dienvidkorejā kā daļu no divpusējā drošības sadarbības, un attiecības starp Ziemeļkoreju un Dienvidkoreju — kā arī starp Ziemeļkoreju un lielvarām — joprojām ir jutīgas un potenciāli konfliktvēstīgas. DMZ turpina kalpot gan kā fiziska, gan simboliska robeža, kas atspoguļo pussalas dalījuma un Aukstā kara ilgstošās sekas.
Kopumā Korejas karš bija nozīmīgs 20. gadsimta konflikts ar dziļām sekām gan Korejas pussalā, gan visā starptautiskajā politikā — ietekmējot militārās doktrīnas, starptautiskos alianses un reģionālo drošību uz vairākiem gadu desmitiem.
Izcelsme un cēloņi
1910. gadā Japāna ieviesa Korejā japāņu varu, un, kad beidzās Otrais pasaules karš, tā joprojām valdīja Korejā. Kad Japāna kapitulēja, ASV un PSRS vienojās sadalīt Koreju divās pagaidu okupācijas zonās, PSRS okupējot ziemeļus, bet ASV - dienvidus. Sākotnēji tas bija paredzēts tikai uz īsu laiku.
1945. gada decembrī Maskavas Ārlietu ministru padomes konferencē ASV un PSRS vienojās, ka Korejā tiks izveidota pagaidu valdība (pagaidu valdība, kas tiek ātri izveidota, pirms tiek izveidota īstā valdība). Tas kļuva sarežģīti pieaugošā aukstā kara dēļ.
Aukstais karš bija svarīgs Korejas kara iemesls. Attiecības starp abām okupācijas lielvarām bija sliktas, un, kad 1949. gada oktobrī Ķīnā izveidojās komunistu režīms, ASV prezidents Harijs Trumens bija ļoti noraizējies, ka arī citas valstis ap Ķīnu, piemēram, Japāna, var kļūt komunistiskas. Amerikāņu armija bija aptuveni par divpadsmito daļu lielāka nekā pirms pieciem gadiem, un Josifs Staļins nesen bija zaudējis aukstā kara strīdu par Berlīnes blokādi un tai sekojošo gaisa transportu. Viņi galvenokārt strīdējās par taisnīgām robežlīnijām un komunisma izplatību, tādējādi izraisot karu.
Notikumi
- 1950. gada 25. jūnijs
- Ziemeļkoreja iebrūk Dienvidkorejā pāri 38. paralēlei un ieņem lielāko daļu Dienvidkorejas. Dienvidkorejas armija atkāpjas uz Busānu.
1950. gada jūlijs
- Apvienoto Nāciju Organizācijas armija iejaucas un nolaižas Inčonā, nelielā ostā, kas atrodas tikai aptuveni pusceļā uz dienvidu Koreju, un no turienes cīnās ar Ziemeļkorejas armiju un izspiež to pāri robežai, kas atdala Ziemeļkoreju un Dienvidkoreju, tuvu Ķīnas robežai, uz dienvidiem no Jalu upes.
- Ķīna sāk justies apdraudēta, jo karš notiek tik tuvu tai, un liek ANO armijai un Dienvidkorejas armijai atgriezties pie robežas, norādot, ka viņiem nav ko karot tik tālu Ziemeļkorejā.
1950. gada oktobris
- ANO (ko vada amerikāņu ģenerālis Duglass Makarturs) ignorē ķīniešu brīdinājumu, tāpēc Ķīnas armija, saukta par Tautas atbrīvošanas armiju, iebrūk Ziemeļkorejā un palīdz ziemeļkorejiešiem cīnīties pret ANO, līdz ANO spēki tiek izspiesti aiz robežas, kas atdala Ziemeļkoreju un Dienvidkoreju.
1950. gada decembris
- Tā kā MiG-15 pārspēj amerikāņu Lockheed P-80 Shooting Stars, F-86 Sabre dodas uz Koreju.
1951. gada februāris
- Cīņas turpinās, līdz tiek atjaunota kārtība un neviena no armijām neatrodas otrā valstī. Sākas miera sarunas.
1951. gada 11. aprīlis
- Duglass Makarturs atbrīvots no komandiera amata par publiskiem paziņojumiem, kas bija pretrunā ar administrācijas politiku.
1951. gada marts - 1953. gada 27. jūlijs
- Miera sarunas turpinās. 1953. gada 27. jūlijā miers nav pasludināts, bet abas valstis paraksta pamieru un ANO atkāpjas.
cietušie netālu no Pušānas
ANO spēku izkāpšana pie Inčonas
Rezultāti
| Valsts | Pozitīvs | Negatīvs |
| ASV | apturēja komunistu ekspansiju. Grieķija un Turcija pievienojās NATO. Tramana doktrīnas ievērošana. | Pārāk agresīva, un tas lika citām valstīm nervozēt. |
| ANO | Pirmie lielākie panākumi. | Varēja uzvarēt tikai ar vardarbību, nevis miera sarunām. |
| Abas Korejas | Ziemeļkoreja noslēdza līgumu ar Ķīnu. Dienvidkoreja palika kapitālistiska. | Daudzi cilvēki gāja bojā, daudz īpašumu tika izpostīts. Atkārtota apvienošanās nenotika. |
| Ķīna | Ārvalstu karš vienoja valsti un uzlaboja valdnieku prestižu. | PSRS attiecības pasliktinājās. Aizliegts piedalīties ANO Drošības padomē. |
| PSRS | Ziemeļkoreja palika komunistiska. Pārbaudīja savus gaisa spēkus pret ASV. | Attiecības ar Ķīnu pasliktinājās. Zaudēta liela naudas summa. |
Statistika
Kopējais spēks
- Aptuvenais skaits
Apvienoto Nāciju Organizācija
- Dienvidkoreja - 603 000 karavīru
- Amerikas Savienotās Valstis - 327 000
- Lielbritānija - 14 200
- Kanāda - 8 100
- Turcija - 5 500
- Austrālija - 2 300
- Filipīnas - 1 600
- Jaunzēlande - 1 400
- Nīderlande - 3 418
- Etiopija - 1 300
- Grieķija - 1 250
- Kolumbija - 1 300
- Taizeme - 1 200
- Beļģija - 891
- Dienvidāfrika - 873
- Francija - 800
- Luksemburga - 44
- Kopā - aptuveni 972 000 karavīru
Komunistiskā
- Ziemeļkoreja - 260 600
- Ķīna - 1 358 456
- Padomju Savienība - 26 000
- Kopā - 1 642 600 karavīru
Zaudējumi
Apvienoto Nāciju Organizācija
- Dienvidkoreja - 205 000 bojāgājušo - 905 800 ievainoto
- Amerikas Savienotās Valstis - 100 503 nāves gadījumi - 92 073 ievainoti
- Apvienotā Karaliste - 1078 bojāgājušie - 2674 ievainotie
- Turcija - 721 bojāgājušais - 2109 ievainotie
- Kanāda - 507 bojāgājušie - 1001 ievainotais
- Austrālija - 380 bojāgājušie - 1192 ievainotie
- Jaunzēlande - 34 bojāgājušie - 80 ievainoti
- Nīderlande - 150 bojāgājušie - 3 mirušo skaits - MIA
- Francija - 69 nāves gadījumi
- Luksemburga - 2 bojāgājušie - 2 ievainoti
·
Komunisti
- Ziemeļkoreja - 257 806 nāves gadījumi
- Ķīna - aptuveni 25 000 nāves gadījumu
- Padomju Savienība - aptuveni 300 nāves gadījumu
Televīzija
Populārais televīzijas seriāls M*A*S*H bija par amerikāņu ārstiem, kas dienēja Korejas karā. Seriāls ilga ilgāk nekā karadarbība.
Saistītās lapas
- Aukstais karš
Jautājumi un atbildes
J: Kas bija Korejas karš?
A: Korejas karš bija pilsoņu karš starp Korejas Republiku (Dienvidkoreju) un Korejas Tautas Demokrātisko Republiku (jeb Ziemeļkoreju).
Q: Kad notika Korejas karš?
A: Korejas karš notika no 1950. gada 25. jūnija līdz 1953. gada 27. jūlijam.
J: Kas kara laikā atbalstīja Dienvidkoreju?
A: Dienvidkoreju atbalstīja vairāku Apvienoto Nāciju Organizācijas valstu bruņotie spēki, kurus vadīja Amerikas Savienotās Valstis.
J: Kas kara laikā atbalstīja Ziemeļkoreju?
A: Ziemeļkoreju atbalstīja Ķīnas Tautas Republika un Padomju Savienība, kā arī medicīniskais atbalsts no Austrumvācijas, Ungārijas, Rumānijas, Čehoslovākijas, Polijas, Bulgārijas, Mongolijas un citām valstīm.
Jautājums: Cik cilvēku kopumā tika nogalināti šī konflikta laikā?
A: Kopumā šajā konfliktā tika nogalināti vairāk nekā divi miljoni korejiešu, galvenokārt Ziemeļkorejā.
J: Kādi vadītāji bija iesaistīti šajā konfliktā?
A: Ziemeļkoreju vadīja komunists Kims Il-sens, kuram galvenokārt palīdzēja Ķīnas Mao Dzeduns un Padomju Savienības līderis Josifs Staļins. Dienvidus vadīja nacionālists Syngman Rhee, kurš saņēma palīdzību no daudzām Apvienoto Nāciju Organizācijas valstīm, jo īpaši no ASV spēkiem, kuru sastāvā bija ASV gaisa spēku un jūras kara flotes vienības.
J: Kad beidzās šis karš?
A: Šis karš beidzās 1953. gada 27. jūlijā, kad abas puses parakstīja pamiera līgumu.
Meklēt