Berlīnes blokāde 1948–1949 — Padomju bloķēšana un Rietumu gaisa tilts
Berlīnes blokāde 1948–1949: Padomju bloķēšana un Rietumu gaisa tilts — dramatisks stāsts par politisko konfliktu, humāno operāciju un aukstā kara pagrieziena punktu.
Berlīnes blokāde ilga no 1948. gada 24. jūnija līdz 1949. gada 11. maijam. Tā sākās, kad Padomju Savienība bloķēja trīs Rietumu lielvalstu (amerikāņu, britu un franču) dzelzceļa un autoceļu piekļuvi Rietumu okupētajiem Berlīnes sektoriem. Blokāde tika pārtraukta pēc tam, kad Rietumu lielvalstis izmantoja lidmašīnas, lai pa gaisu nogādātu pārtiku un citas cilvēkiem nepieciešamās lietas.
Padomju Savienība uzsāka blokādi, jo uzskatīja, ka 1948. gada 21. jūnijā uzsāktā monetārā reforma trīs Rietumu lielvalstu kontrolētajās Vācijas okupācijas zonās padarīja Vācijas rietumu daļu pārāk spēcīgu, un vēlējās izspiest Rietumus no savas okupācijas zonas.
Cēloņi un politiskais konteksts
Pēc Otrā pasaules kara Vācija un Berlīne tika dalītas okupācijas zonās. Rietumu sabiedrotie (ASV, Lielbritānija, Francija) centās stabilizēt savas zonas ekonomiku, ieviešot 1948. gada jūnijā monetāro reformu (Deutsche Mark), kas Padomju Savienībā tika uztverta kā mēģinājums izolēt un vājināt tās ietekmi Vācijas galvaspilsētā. Tādēļ PSRS mēģināja piespiest Rietumus atteikties no jaunās valūtas un izstāties no Berlīnes, ierobežojot sauszemes piekļuvi Rietumportioktiem sektoriem.
Blokādes norise
No 1948. gada 24. jūnija PSRS slēdza dzelzceļa līnijas, automaģistrāles un kanālus starp Rietumvācijā esošajām zonām un Rietumberlīni. Tāpat tika ierobežota elektroapgāde un cita infrastruktūra, lai maksimāli sarežģītu sadalījuma funkcijas pilsētā. Blokāde tikusi īstenota, aizbildinoties ar drošības apsvērumiem un sarunu spiedienu; tai pašā laikā padomju vara centās parādīt savu kontroli pār Austrumvāciju.
Rietumu atbilde — Berlīnes gaisa tilts
Rietumu reakcija bija ātra: izmantoja trīs starptautiski piekritušos gaisa koridorus, kas savienoja Rietumvāciju ar Rietumberlīni, lai piegādātu pārtiku, kurināmo, medicīnas preces un citus nepieciešamos līdzekļus. Šo operāciju vadīja ASV un Lielbritānijas spēki — amerikāņi to apzīmēja par Operation Vittles, briti — par Operation Plainfare. Gaisa tilts sāka praktiski tūlīt pēc blokādes pacelšanās un kļuva par ilgtspējīgu piegādes ceļu.
Gaisa tilta laikā Rietumu aviācijai izdevās uzturēt pilsētas iedzīvotājus bez sacensībām par pārtiku un energoresursiem. Lidmašīnas lidoja pa noteiktām trasēm trīs gaisa koridoros, laika apstākļu un intensīvas loģistikas apstākļos piegādājot lielu kravu apjomu. Operācijā piedalījās gan militāras, gan civilas lidmašīnas, un gaisa tilts ne tikai nodrošināja iztiku, bet arī simbolizēja Rietumu apņemšanos neatstāt Berlīni PSRS ietekmē.
Skaitļi un cilvēku stāsti
Gaisa tilts ilga vairākus mēnešus; blokāde tika oficiāli atcelta 1949. gada maijā, bet piegādes pa gaisu turpinājās vēl, lai atjaunotu krājumus. Operācijā tika veikti vairāk nekā 200 000 reisu, kuros piegādāja apmēram 2,3 miljonus tonnu kravu (pārtikas, kurināmā, medicīnas preču u. c.). Starp pazīstamiem stāstiem ir arī amerikāņu pilota Geila Halvorsena (Gail Halvorsen) gests, kurš sāka izmest konfektes bērniem, kļūstot par simbolu cilvēcībai šaurā politiskā kontekstā.
Sekas un ilgtermiņa nozīme
- Blokāde un gaisa tilts saasināja Aukstā kara stāvokli un nostiprināja robežas starp austrumu un rietumu blokiem.
- 1949. gada 23. maijā tika izveidota Vācijas Federatīvā Republika (Rietumvācija), bet 1949. gada oktobrī — Vācijas Demokrātiskā Republika (Austrumvācija), kas formalizēja Vācijas dalījumu.
- Rietumu militarizētā un politiskā sadarbība nostiprinājās; 1949. gada aprīlī tika dibināta NATO, kuras izveidē liela nozīme bija arī pieredzei, kas gūta Berlīnes krīzē.
- Politiskā nozīmē gaisa tilts parādīja, ka PSRS centieni izstumt Rietumus no Berlīnes bija neveiksmīgi — tā vietā tie tikai padziļināja sadalījumu un nostiprināja Rietumu izturēšanos.
Noslēgums
Berlīnes blokāde un Rietumu organizētais gaisa tilts kļuva par vienu no pirmā posma Aukstā kara centrālajiem notikumiem. Tie parādīja, ka, neskatoties uz ģeogrāfisko izolāciju, Rietumvalstis spēja nodrošināt savu sektoru pastāvēšanu un mobilizēt resursus, lai pretoties politiskam spiedienam. Berlīnes krīza arī atstāja ilgstošas sekas uz Vācijas un Eiropas drošības arhitektūru nākamajos gados.
Okupācijas zonas pēc 1945. gada. Berlīne ir daudznacionāla zona padomju zonā.
Vācijas pēckara sadalījums
Kad sabiedrotās lielvalstis tikās Potsdamā, tās vienojās sadalīt Vāciju četrās okupācijas zonās - amerikāņu, britu, padomju un franču. Arī Berlīni sadalīja četrās zonās. Berlīni ieskauj padomju okupācijas zona, tāpēc vienīgais veids, kā nokļūt trīs rietumu kontrolētajos sektoros, bija braukt caur padomju kontrolēto teritoriju.
Cēloņi
Padomju Savienība sāka blokādi, jo uzskatīja, ka Vācijas rietumu daļa (kuru kontrolēja Apvienotā Karaliste, ASV un Francija) kļūst pārāk spēcīga, jo nesen visā rietumu daļā bija ieviesta viena valūta - vācu marka. Padomju Savienība bažījās, ka vienota valūta palīdzēs rietumu daļas ekonomikai ātri atgūties no Otrā pasaules kara nodarītajiem postījumiem un ka šī stiprākā rietumu daļa galu galā izveidosies par valsti (galu galā tā arī izveidojās - Rietumvācija). Krievi vēlējās vienu Vāciju bez armijas, kuru viņi varētu viegli kontrolēt. Nacistu iebrukums Padomju Savienībā bija nogalinājis katru septīto padomju iedzīvotāju, un Padomju Savienība baidījās, ka Lielbritānija, Francija un Amerika nākotnē varētu mēģināt uzsākt savu iebrukumu. Tāpēc viņi vēlējās, lai starp viņiem un Franciju būtu pēc iespējas vairāk zemes, lai jebkurš liels karš notiktu Centrāleiropā, nevis Padomju Savienībā, kur varētu tikt nogalināti padomju civiliedzīvotāji (kā tas notika Otrā pasaules kara laikā).
Arī Vācijai pie tās robežas ar Franciju ir daudz ogļu un dzelzs. Padomju Savienība vēlējās izmantot ogles un tēraudu, lai palīdzētu atjaunot savu valsti, taču šie resursi būtu grūti pieejami, ja Vācijas rietumu daļa kļūtu par kapitālistisku valsti, kas būtu Lielbritānijas, Francijas un ASV sabiedrotā. Ja Vācija būtu viena neitrāla valsts, piekļūt šiem resursiem būtu vieglāk, jo Vācija varētu tikt iebiedēta no Padomju Savienības puses.
1992. gada 1 Vācijas markas monēta. Vācijas marka bija Vācijas oficiālā valūta, līdz 1999. gadā to aizstāja ar eiro.
Berlīnes gaisa transports
1948. gada 24. jūnijā Padomju Savienība bloķēja piekļuvi trim Rietumu kontrolētajiem Berlīnes sektoriem. Tika pārrauti visi dzelzceļa un autoceļu ceļi, kas veda caur padomju kontrolēto teritoriju Amerikas Savienotajās Valstīs. Tā bloķēja arī upju un kanālu ceļus uz Baltijas jūru. Rietumu lielvalstis bija noslēgušas līgumu ar Padomju Savienību, kas garantēja tiesības izmantot ceļus, dzelzceļu un ūdensceļus.
ASV okupācijas zonas komandieris Vācijā ģenerālis Lūsijs D. Klejs vēlējās nosūtīt dažus tankus pa autobānu no Rietumvācijas uz Rietumberlīni ar instrukciju šaut, ja tos apturētu vai uzbruktu. Prezidents Trumens atteica, jo tas varētu izraisīt karu. Klejam tika pavēlēts lūgt ģenerālim Kērtisam Lemejam (Curtis LeMay), ASV Gaisa spēku komandierim Eiropā, noskaidrot, vai ir iespējams veikt gaisa transportu. Kad sākās blokāde, Eiropā atradās ASV armijas štāba priekšnieks ģenerālis Alberts Vēdmejers. Viņš bija bijis amerikāņu spēku komandieris Indijā un Ķīnā 1944.-1945. gadā. Viņš zināja par sabiedroto gaisa transportu no Indijas pāri Himalaju kalnam uz Ķīnu. Viņš atbalstīja gaisa transporta uzsākšanu.
1948. gada 26. jūnijā notika pirmais aviopārvadājumu lidojums ar trīsdesmit divām C-47 kravas lidmašīnām. Tās pārvadāja 80 tonnas kravas, tostarp pienu, miltus un medikamentus.
Uz Berlīni bija jānogādā tik daudz lietu, ka lidmašīnas pacēlās ik pēc trim minūtēm. Ja lidmašīna nokavēja nosēšanās vietu, tā nevarēja aplidot lidlauku un mēģināt vēlreiz, tai bija jāatgriežas savā bāzē. Tas bija vieglāk un drošāk, nekā aizkavēt lidmašīnu, kas sekoja aiz muguras.
Kad sabiedrotie saprata, ka blokāde ilgs ilgāk nekā paredzētās trīs nedēļas, amerikāņi piesaistīja arī bijušos Luftwaffe lidmašīnu mehāniķus, lai palīdzētu veikt apkopi.
Aviopārvadājumos piedalījās Lielbritānijas, ASV, Austrālijas, Kanādas, Jaunzēlandes un Dienvidāfrikas piloti. Francija cīnījās savās kolonijās Dienvidaustrumāzijā un nevarēja atvēlēt daudz lidmašīnu gaisa transportam. Tā vietā viņi uzcēla jaunu un lielāku lidostu savā sektorā Tēgeles ezera krastā. Viņi pabeidza būvniecību mazāk nekā 90 dienās. Šodien tā ir Berlīnes-Tēgeles starptautiskā lidosta.
Simtiem lidmašīnu, ko berlīnieši iesauca par Rosinenbomber ("rozīņu bumbvedēji"), tika izmantotas, lai no Berlīnes atpakaļgaitā izvestu visdažādākās kravas, sākot ar lieliem konteineriem un beidzot ar mazām konfekšu paciņām ar maziem individuāliem izpletņiem, kas bija paredzētas Berlīnes bērniem.
Tika veikti 278 228 lidojumi, un uz Berlīni tika nogādātas 2 326 406 tonnas pārtikas un krājumu, tostarp vairāk nekā 1,5 miljoni tonnu ogļu.
PSRS atcēla blokādi 1949. gada 11. maija pusnaktī. Taču gaisa transports nebeidzās līdz 1949. gada 30. septembrim, jo Rietumvalstis vēlējās Rietumberlīnē uzkrāt pietiekami daudz krājumu gadījumam, ja Padomju Savienība atkal to bloķētu.
Trīs lielākie Berlīnes lidlauki bija Tempelhofas lidlauks amerikāņu sektorā, RAF Gatovas lidlauks britu sektorā un Tēgeles lidlauks franču sektorā. Lai viss būtu droši, Tempelhofā atradās gaisa satiksmes kontrole. Sāka darboties arī jauna četru spēku organizācija - Berlīnes Aviācijas drošības centrs (BASC). BASC tika slēgta tikai 1990. gadā, kad Vācija atkal apvienojās un tās vadību pārņēma parastā Vācijas civilā gaisa satiksmes kontrole.
Lielbritānijas operācija
Britu rīcībā bija aptuveni 150 C-47 Dakotas un 40 Avro Yorks. RAF izmantoja arī 10 lidmašīnas Short Sunderlands un vēlāk arī lidmašīnas Short Hythe. Tās lidoja no Finkenverderes pie Elbas netālu no Hamburgas uz Havlas upi. Lidojošās laivas bija konstruētas tā, lai tās būtu noturīgas pret rūsu un ūdens bojājumiem, tāpēc tās bija ļoti noderīgas beramkravu sāls pārvadāšanai, kas būtu sabojājusi citas lidmašīnas. Vēlāk tika izmantotas daudzas citas lidmašīnas, un līdz blokādes beigām briti bija pārvadājuši aptuveni 100 000 tonnu kravas.
Piena iekraušana lidmašīnā, kas lido uz Rietumberlīni
Gaisa koridori uz Berlīni.
ASV Gaisa spēku pilote Gaila Halvorsena, "Onkel Schoklade"
Berlīnes gaisa desanta piemineklis pie Tempelhofas lidostas
Piemineklis
Blokādes laikā gāja bojā 39 britu un 31 ASV pilots. Piemineklis ar viņu vārdiem atrodas Tempelhofas lidostas priekšā. Līdzīgi pieminekļi ir arī militārajā lidlaukā Wietzenbruch netālu no Celles un Reinas-Mainas aviobāzē.
Viņi zaudēja savas dzīvības Berlīnes brīvības labā, dienot Berlīnes gaisa transporta operācijā 1948/49. gadā.
- Luftbrückendenkmal, Tempelhof
Pēc tam
Tēgela tika attīstīta par galveno Rietumberlīnes lidostu, un līdz 2007. gadam tai pievienojās pārbūvētā Berlīnes Šēnfelde Brandenburgā. Šo divu lidostu rezultātā Tempelhofas lidosta tika slēgta, bet Gatovā vairs nedarbojas kā lidosta, un tagad tur atrodas Vācijas Luftwaffe muzejs. Pagājušā gadsimta 70. un 80. gados Šēnfelde bija savas robežšķērsošanas vietas caur Berlīnes mūri rietumu pilsoņiem.
Saistītās lapas
- Berlīne
- RAF Gatow
- Austrumberlīne
- Gail Halvorsen (pazīstama arī kā "Tēvocis Wiggle Wings the Candy Bomber")
- The Big Lift, 1950. gada filma par gaisa transportu no amerikāņu skatpunkta.
- Bobs Klārks (vēsturnieks)
Jautājumi un atbildes
J: Kas bija Berlīnes blokāde?
A: Berlīnes blokāde bija periods no 1948. gada 24. jūnija līdz 1949. gada 11. maijam, kad Padomju Savienība bloķēja trīs Rietumu lielvalstu dzelzceļa un autoceļu piekļuvi Rietumu okupētajiem Berlīnes sektoriem.
J: Kas bija trīs Rietumu lielvalstis Berlīnes blokādes laikā?
A: Berlīnes blokādes laikā trīs Rietumu lielvalstis bija amerikāņi, briti un franči.
J: Kāpēc Padomju Savienība uzsāka blokādi?
A: Padomju Savienība sāka blokādi, jo uzskatīja, ka 1948. gada 21. jūnijā uzsāktā monetārā reforma trīs Rietumu lielvalstu kontrolētajās Vācijas okupācijas zonās padarīja Vācijas rietumu daļas pārāk spēcīgas, un vēlējās izspiest Rietumus no savas okupācijas zonas.
J: Kā Rietumu lielvalstis pārvarēja blokādi?
A: Rietumu lielvalstis izmantoja lidmašīnas, lai pa gaisu nogādātu pārtiku un citas cilvēkiem nepieciešamās lietas, lai pārvarētu blokādi.
J: Kad Berlīnes blokāde beidzās?
A: Berlīnes blokāde tika pārtraukta 1949. gada 11. maijā.
Jautājums: Kāpēc Rietumu lielvalstis Berlīnes blokādes laikā pārtiku un citas nepieciešamās lietas pārvadāja ar lidmašīnām, nevis izmantoja citus līdzekļus?
A.: Rietumu lielvalstis izmantoja lidmašīnas, lai nogādātu pārtiku un citas pirmās nepieciešamības preces, jo Padomju Savienība bija bloķējusi piekļuvi ceļiem un dzelzceļam.
J: Cik ilgi ilga bija Berlīnes blokāde?
A: Berlīnes blokāde ilga no 1948. gada 24. jūnija līdz 1949. gada 11. maijam.
Meklēt