Vācijas atkalapvienošanās (vācu: Deutsche Wiedervereinigung) ir vēstures termins. Apvienošanās nozīmē divu vai vairāku daļu apvienošanu. Vācijas atkalapvienošanās ir divu Vācijas daļu apvienošanās.

Pēc Otrā pasaules kara Vācija bija sadalīta divās valstīs. Viena no tām bija Vācijas Federatīvā Republika (VFR), saukta arī par "Rietumvāciju". Otra daļa bija Vācijas Demokrātiskā Republika (VDR), ko sauca arī par "Austrumvāciju". Vācijas atkalapvienošanās notika 1990. gada 3. oktobrī, kad Austrumvācijas valstis kļuva par Vācijas Federatīvās Republikas sastāvdaļu.

Vēsturiskais fons

Pēc Otrā pasaules kara Vācija tika sadalīta okupācijas zonās, un galu galā izveidojās divas atsevišķas valstis — Rietumi ar demokrātisku un tirgus ekonomiku, un Austrumi ar sociālistisku politisko sistēmu un plānveida ekonomiku. 1961. gadā tika uzcelta Berlīnes siena, kas fiziski un simboliski sadalīja pilsētu un ierobežoja cilvēku kustību no Austrumiem uz Rietumiem. Austrumvācijā tika izveidota spēcīga drošības aparāta sistēma (tajā skaitā Valsts drošības komiteja — Stasi), kas ierobežoja politiskās brīvības.

Kā notika atkalapvienošanās

1980. gadu beigās notika plašas pārmaiņas: Padomju Savienībā pie varas nāca Mihails Gorbačovs ar reformu politiku, un Austrumvācijā pieauga sabiedriskās neapmierinātības viļņi. 1989. gada rudenī notika miermīlīgās revolūcijas — lielas demonstrācijas, tā dēvētie "pirmdienu demonstrācijas", kā arī masu bēgšana caur kaimiņu valstīm, piemēram, Ungāriju. 1989. gada 9. novembrī tika atvērta Berlīnes siena, un tas simboliski atklāja ceļu uz politiskām un juridiskām sarunām par apvienošanos.

Praktiski soļi 1990. gadā ietvēra valūtas savienību — 1990. gada 1. jūlijā Austrumvācija pārgāja uz Vācijas marku (Deutsche Mark), tādējādi tika ātrāk integrēta ekonomika. Tika parakstīti starpvalstu līgumi: vienošanās starp abām Vācijām (Einigungsvertrag) un tik nozīmīgais starptautiskais līgums, tā sauktais "Two‑Plus‑Four" līgums (prasības attiecībā uz Vāciju risināja divas vācu valstis un četras lielvaras), kas 1990. gada septembrī nostiprināja vienotas Vācijas ārpolitisko statusu un suverenitāti. Formāli apvienošanās notika 1990. gada 3. oktobrī, kad Austrumvācijas zemes juridiski iekļuva Vācijas Federatīvajā Republikā.

Politiskie un juridiskie aspekti

Juridiski apvienošanās īstenota tā, ka Austrumvācijas teritorijas tika integrētas Rietumvācijas tiesiskajā sistēmā un institūcijās. Pēc apvienošanās Berlīne kļuva par vienotas Vācijas galvaspilsētu; valdības pārcelšanās no Bonnas uz Berlīni tika pabeigta vēlākā periodā. Starptautiski svarīgs bija tas, ka lielvaras atteicās no īpašām tiesībām attiecībā uz Vāciju, ļaujot valstij atgūt pilnu suverenitāti.

Sociālās un ekonomiskās sekas

Atkalapvienošanās radīja gan pozitīvas, gan izaicinošas sekas. No vienas puses, beidzās valsts dalīšana un cilvēkiem vaļas tiesības ceļot, strādāt un politiski piedalīties visā valstī. No otras puses, Austrumvācijas ekonomika bija vāji konkurētspējīga, un notika masveida restrukturizācija — rūpnīcas tika privatizētas vai slēgtas, radot augstu bezdarbu un migrāciju uz rietumiem. Sākotnējās investīcijas un infrastruktūras atjaunošana bija ļoti dārgas; lai segtu izdevumus, tika ieviesti papildu nodokļu mehānismi un valsts atbalsta programmas rekonstrukcijai (t.s. "Aufbau Ost").

Ilgtermiņā Austrumvācija ir guvusi daudz uzlabojumu — pielīdzināta infrastruktūra, dzīves līmeņa celšanās un politiskā integrācija — taču reģionālās atšķirības ekonomikā, ienākumos un iedzīvotāju struktūrā dažviet joprojām ir jūtamas.

Simboliskā nozīme

Vācijas atkalapvienošanās tiek uzskatīta par vienu no Aukstā kara beigu svarīgākajiem notikumiem. Tā mainīja Eiropas politisko karti, nostiprināja Vāciju kā lielāko Eiropas ekonomiju un ietekmēja turpmāko Eiropas savienību un NATO izplešanos. Kopš 1990. gada 3. oktobra šī diena tiek svinēta kā Vācijas vienības diena (Tag der Deutschen Einheit).

Apvienošanās process bija gan ātrs, gan sarežģīts — tas prasīja gan iekšpolitisku gribu, gan starptautisku saskaņošanu. Rezultātā radās mūsdienīga, vienota demokrātiska Vācija, kuras iedzīvotāji vēl arvien strādā pie pilnvērtīgas sociālās un ekonomiskās izlīdzināšanas starp rietumu un austrumu reģioniem.