Vācijas Pamatlikums (Grundgesetz): definīcija, vēsture un nozīme
Uzzini Vācijas Pamatlikuma (Grundgesetz) definīciju, vēsturi un mūsdienīgo nozīmi — konstitucionālais pamats, tiesību aizsardzība un politiskā attīstība pēc 1949. gada.
Vācijas Federatīvās Republikas Pamatlikums ir Vācijas konstitūcijas nosaukums. Oficiāli tas tika pieņemts 1949. gada pavasarī — to sagatavoja Parlamentarischer Rat Bonnā, un Pamatlikums stājās spēkā maijā 1949. gadā. Sākotnēji dokuments bija paredzēts Rietumvācijas politiskajam kārtības modelim laikā, kad valsts bija faktiski sadalīta starp Austrumvācijā un Rietumvācijā.
Vēsturiskais konteksts un nosaukuma izvēle
Pēc Otrā pasaules kara Vācija bija okupēta un politiski sadrumstalota. Pamatlikuma autori apzināti izvairījās no termina "konstitūcija", jo cerēja, ka tas būs pagaidu tiesiskais ietvars Rietumvācijai līdz iespējamai atkalapvienošanai ar Austrumvāciju. Tomēr, kad pēc vairāk nekā 40 gadiem abas daļas 1990. gada 3. oktobrī apvienojās, nosaukums "Pamatlikums" tika saglabāts.
Galvenās atšķirības salīdzinājumā ar Veimāras laiku
Pamatlikums daudzos būtiskos punktos atšķiras no Veimāras Republikas konstitūcijas. Pamatlikuma veidotāji mācījās no Veimāras perioda neveiksmēm un iekļāva mehānismus, kas stiprina demokrātiju un novērš autoritāras varas atgriešanos.
Svarīgākās iezīmes un institūcijas
- Cilvēka cieņas aizsardzība: Pamatlikuma pamatā ir cilvēka cieņa un pamattiesību aizsardzība (piem., 1. pants), kas ir neaizskaramas un prioritāras.
- Demokrātiska un federāla struktūra: 20. pants nosaka, ka Vācija ir demokrātiska, sociāla un federāla valsts, kurā suverenitāte pieder tautai.
- Tiesu pārraudzība: Konstitucionālā tiesa (Bundesverfassungsgericht) uzrauga atbilstību Pamatlikumam un var atcelt likumus, kas tam pretrunā.
- Stabilitātes mehānismi: Iekļautas normas, kas ierobežo ekstrēmistisku partiju darbību un paredz skaidras procedūras valdības nomaiņai (piem., konstruētais neuzticības balsojums).
- Amendēšanas noteikumi un "mūžības klauzula": Pamatlikumu drīkst grozīt, taču grozījumi prasa īpašu politisku vairākumu (divas trešdaļas) un daži panti — piemēram, cilvēka cieņas un demokrātiskā valsts formas principi — ir aizsargāti pret grozīšanu (t.s. 79. panta "mūžības" klauzula).
Nozīme mūsdienu Vācijā un Eiropā
Pamatlikums ir bijis centrālais elements, kas nodrošinājis Vācijas politisko stabilitāti pēc kara, veicinājis tiesiskumu un demokrātiju, kā arī atbalstījis ekonomisko atveseļošanos. Tā nostiprinātās institūcijas un tiesiskie ierobežojumi palīdzēja izvairīties no 20. gadsimta autoritārisma atkārtošanās. Pamatlikums arī nostiprināja Vāciju kā uzticamu partneri Eiropas integrācijā un starptautiskās tiesiskās kārtības stiprināšanā.
Kopsavilkums
Pamatlikums sākotnēji kalpoja kā pagaidu, tomēr efektīvs un dzīvs tiesiskais pamats Rietumvācijai, kas pēc atkalapvienošanās tika saglabāts kā valsts konstitucionālais kods. Tā aizsargā pamatvērtības — cilvēka cieņu, demokrātiju un tiesiskumu — un satur mehānismus, kas vērsti uz ilgtermiņa politiskās stabilitātes nodrošināšanu.
Vācijas Federatīvās Republikas Pamatlikums
Konstitūcijas aizsardzība
Federālā Konstitucionālā tiesa (vācu: Bundesverfassungsgericht) aizsargā konstitūciju, aizliedzot likumus, kas pārkāpj konstitūciju. Konstitūcijā ir "mūžīgās klauzulas", kuras tiesa aizsargā, pat aizliedzot konstitūcijas grozījumus (likumus, ar kuriem tās groza). No izmaiņām tiek aizsargāts 1. pants par cilvēka dzīvību un cieņu un 20. panta pamatprincipi. Tas tiek darīts, lai nodrošinātu, ka nekas līdzīgs nacisma periodam vairs neatkārtotos. Nacisti varēja pieņemt pilnvarojuma aktu, kas ļāva Hitleram valdīt ar dekrētu.
Pieci konstitucionālie orgāni
Vācija ir federāla parlamentāra demokrātija. To apliecina piecas "konstitucionālās institūcijas".
Prezidentūra
Federālais prezidents (vācu: Bundespräsident) ir valsts vadītājs. Tas lielākoties ir ceremoniāls amats, un tā loma ikdienas politikā ir neliela. Prezidentam nav tādas milzīgas varas kā Veimāras Republikas prezidentam vai Amerikas Savienoto Valstu prezidentam. Viņš ir formāls valsts vadītājs, paraksta likumus, pirms tie stājas spēkā, un ieceļ federālās amatpersonas, viņš nevar izlemt, kad atlaist Bundestāgu vai iecelt jaunu kancleru, kamēr par to nav nobalsojis parlamenta (vācu: Bundestāga) deputātu vairākums.
Izpildvara
Kancleri ievēl Bundestāgs. Viņš ir izpildvaras vadītājs un vada federālo Ministru kabinetu.
Tiesu nozare
Tiesu varu veido Federālā konstitucionālā tiesa un piecas citas augstākās tiesas. Ir arī vietējās un reģionālās tiesas, kas pieņem pirmos lēmumus lietās. To lēmumus var atcelt apelācijas tiesas vai Augstākās tiesas.
Federālā konstitucionālā tiesa
Federālā Konstitucionālā tiesa ir vissvarīgākā tiesa Vācijā. Tās uzdevums ir aizsargāt Pamatlikumu. Tās lēmumi ir kā likumi. Tiesa var atcelt likumus, ja tie pārkāpj Pamatlikumu.
Federālā sociālā tiesa
Federālā sociālā tiesa ir Augstākā apelācijas tiesa lietās par sociālo nodrošinājumu, pensijām un veselības apdrošināšanu.
Federālā darba tiesa
Federālā darba tiesa ir Augstākā apelācijas tiesa darba tiesību lietās. Tas attiecas uz darba līgumiem, streikiem un arodbiedrību nolīgumiem.
Federālā nodokļu tiesa
Federālā nodokļu tiesa ir Augstākā apelācijas tiesa lietās par nodokļu un muitas tiesībām.
Federālā administratīvā tiesa
Federālā Sociālā tiesa ir Augstākā apelācijas tiesa lietās, kurās iesaistīta valsts iestāde. Tās var būt saistītas ar to, ka persona var uzskatīt, ka valdība pret viņu ir izturējusies netaisnīgi, vai arī ar strīdu starp divām valdības iestādēm par to, kura no tām drīkst kaut ko darīt.
Federālā Augstākā tiesa
Šī tiesa ir Augstākā apelācijas tiesa visās civillietās un krimināllietās, kuras nav izskatījusi kāda no pārējām augstākajām tiesām.
Likumdošanas nozare
Likumdošanas jomā ir divas konstitucionālās iestādes.
Bundesrat
Vācijas parlamenta augšpalāta - Bundesrats - pārstāv federālās zemes. Tas arī liecina, ka Vācija ir federāla valsts. Federālisms ir viena no konstitūcijas "mūžīgajām klauzulām", ko nevar mainīt..
Bundestāgs
Bundestāgs ir vēlēšanās ievēlētā likumdevēja daļa. Kanclerim jābūt Bundestāga loceklim.
Citi noteikumi
Militārie spēki
Veimāras konstitūcija noteica, ka reihsvērs ir ārpus parlamenta vai sabiedrības kontroles. Armija bija tieši pakļauta prezidentam, un prezidentam nebija jāatskaitās parlamentam.
Saskaņā ar Pamatlikumu Bundesvēra aizsardzības spēki ir atbildīgi parlamentam, jo
- miera laikā Bundesvērs ir pakļauts aizsardzības ministram.
- kara laikā tā atskaitās kancleram.
Kanclers ir tieši atbildīgs parlamentam, bet ministrs ir netieši atbildīgs parlamentam, jo tas var atcelt valdību, ievēlot jaunu kancleru.
Ar Pamatlikumu tika izveidots arī karavīru ombuds jeb Wehrbeauftragter, kas atskaitījās parlamentam, nevis valdībai. Karavīri var rakstīt tieši Wehrbeauftragter, ja viņi uzskata, ka pret viņiem izturas netaisnīgi vai nelikumīgi, vai ja viņi uzskata, ka viņu komandieri rīkojas nelikumīgi. Karavīrus nevar sodīt par rakstīšanu Wehrbeauftragter.
Vairākās Konstitucionālās tiesas lietās 90. gados tika noteikts, ka valdība nevar izmantot Bundesvēru ārpus NATO teritorijas, ja vien Bundestāgs iepriekš nedod atļauju ar rezolūciju. Rezolūcijā ir jāapraksta, kur Bundesvērs dosies un cik ilgi tā misija ilgs.
Referendumi un plebiscīti
Pamatlikums pieļauj referendumus tikai par federālo zemju robežu maiņu. Ir notikuši divi referendumi:
- Bādene-Virtemberga tika izveidota 1952. gadā pēc tam, kad referendumā tika apstiprināta trīs atsevišķu federālo zemju (Virtembergas-Bādenes, Virtembergas-Hohenzollernes un Bādenes) apvienošana.
- 1996. gadā Berlīnes un Brandenburgas iedzīvotāji nolēma nepievienoties abām valstīm.
Pamatlikuma attīstība kopš 1949. gada
Svarīgas izmaiņas Pamatlikumā bija iesaukšanas atjaunošana un Bundesvēra izveide 1956. gadā.
Apvienošanās laikā Austrumvācija un Rietumvācija nolēma nerakstīt jaunu konstitūciju, bet saglabāt veco, kas Rietumvācijā bija tik labi darbojusies. Konstitūcija tika grozīta, lai ļautu Austrumvācijai pievienoties, un pēc tam atkal grozīta, lai nostiprinātu apgalvojumu, ka Vācija nevēlas vairāk teritorijas. Tas bija galīgajā noregulējumā dotais solījums.
Saistītās lapas
Iepriekšējās konstitūcijas
- Vācijas impērijas konstitūcija (1871-1919)
- Veimāras konstitūcija (1919-1933)
- Vācijas Demokrātiskās Republikas Konstitūcija (VDR, 1949-1990)
Citi
- Brēmenes klauzula
- Bundesrechnungshof
- Vācijas ārkārtas likumi
- Vācijas vēsture
- Vācijas politika
- Konstitūcija
- Konstitucionālisms
- Konstitucionālā ekonomika
Jautājumi un atbildes
J: Kā sauc Vācijas konstitūciju?
A: Vācijas Federatīvās Republikas Pamatlikums.
Q: Kad tā tika uzrakstīta?
A: Tā tika uzrakstīta 1949. gadā, kad Vācija tika sadalīta Austrumvācijā un Rietumvācijā.
J: Ar ko tā atšķiras no Veimāras Republikas konstitūcijas?
A: Daudzas Pamatlikuma daļas ļoti atšķiras no Veimāras Republikas konstitūcijas.
Jautājums: Kāpēc to nesauca par konstitūciju?
A: Autori nolēma to nesaukt par "konstitūciju", jo cerēja, ka tas būs tikai pagaidu likums Rietumvācijai un ka abas Vācijas drīzumā kļūs par vienu valsti.
J: Cik ilgs laiks bija nepieciešams, lai Austrumvācija un Rietumvācija atkal kļūtu par vienu valsti?
A: Pagāja vairāk nekā 40 gadi, līdz Austrumvācija un Rietumvācija atkal kļuva par vienu valsti.
Jautājums: Kāpēc ir saglabāts vecais nosaukums?
A: Vecais nosaukums - Pamatlikums - ir saglabāts, lai gan Austrumvācija un Rietumvācija atkal ir kļuvušas par vienu valsti.
Meklēt