Vācijas Demokrātiskā Republika (VDR) (vācu: Deutsche Demokratische Republik (DDR)), ko parasti dēvē par Austrumvāciju (vācu: Ostdeutschland), tika dibināta 1949. gada 7. oktobrī pēc Otrā pasaules kara. Tā tika izveidota no daļas Vācijas padomju okupācijas zonas, ieskaitot daļu Berlīnes pilsētas. Tā vairs nav atsevišķa valsts, jo 1990. gadā abas Vācijas daļas - Austrumvācija un Rietumvācija - atkal apvienojās.

VDR valdīja Vācijas Sociālistiskā vienotības partija (SED).



Īss politisks un valsts pārskats

Oficiāli Vācijas Demokrātiskā Republika pastāvēja no 1949. līdz 1990. gadam. Tās galvaspilsēta bija Austrumberlīne (Austrumberlīne), un valsts bija cieši saistīta ar Padomju Savienību. Politisko dzīvi noteica SED, kas izveidoja faktiski vienpartijas sistēmu — parlamentā (Volkskammer) un citās institūcijās lēmumi bieži vien tika pieņemti partijas vadībā, nevis ar plašu sabiedrības iesaisti. Valsts bija arī NATO pretinieku bloka — Varšavas paktā — locekle (kopš 1955. gada).

Sabiedrība, ikdiena un represijas

Ikdienā cilvēki baudīja bezmaksas izglītību, veselības aprūpi un plašu kultūras programmu. Tajā pašā laikā pastāvēja stingra politiskā kontrole: plaša mēroga novērošanu un spiegošanu nodrošināja Valsts drošības ministrija — Stasi, kas sekoja gan politiķiem, gan parastiem pilsoņiem. Šī spiegošana radīja bailes un neuzticēšanos sabiedrībā, bet arī veicināja masveida emigrācijas mēģinājumus uz Rietumiem līdz Berlīnes mūra uzcelšanai.

Berlīnes mūris un robežu slēgšana

1961. gada 13. augustā VDR vadība sāka būvēt Berlīnes mūri, lai apturētu cilvēku aizplūšanu uz Rietumiem. Mūris kļuva par starptautisku simbolu aukstā kara laikmeta dalījumam un atdalīja familias, draugus un pilsētas daļas uz vairāk nekā divām desmitgadēm. Tikai 1989. gada 9. novembrī, sekojot masveida protestiem un politiskām izmaiņām Padomju Savienībā, robežas tika atvērtas.

Ekonomika

Ekonomiskais režīms bija plānveida: rūpniecība, banka un lielā daļa lauksaimniecības tika nacionalizēta, radot valsts uzņēmumus (VEB u.c.). Ekonomikā dominēja smagā rūpniecība un centralizēta plānošana, kas ilgtermiņā radīja efektivitātes trūkumus, preču trūkumu un novecojušu ražošanas bāzi. Dažas simtgadīgas ikonas no šī perioda ir automobiļi Trabant un Wartburg, kas simbolizēja gan valsts industriālo sasniegumu, gan mērogu ierobežojumus patērētāju preču pieejamībā.

Starptautiskās attiecības un atzīšana

Sākotnēji Rietumvācija un daudzi rietumu sabiedrotie ilgstoši neatzina VDR kā pilntiesīgu valsti. Šī nostāja mainījās pakāpeniski: 1972. gadā Rietumvācijas valdība nostiprināja Ostpolitik līniju, kas normalizēja attiecības, un 1973. gadā abas Vācijas tika uzņemtas Apvienoto Nāciju Organizācijā. VDR bija ciešas politiskās un ekonomiskās saites ar Padomju Savienību un pārējiem Austrumu bloka valstīm.

Kritiskā krīze un apvienošanās

1980. gadu beigās VDR ekonomika bija vājinājusies, sociālā spriedze pieauga, un sabiedrībā izplatījās protestu kustības, kas prasīja vairāk politisku brīvību un ekonomiskas reformas. 1989. gadā masveida demonstrācijas (īpaši Leipcigā) un Padomju Savienības politikas maiņa noveda pie režīma kraha. Pēc Berlīnes mūra krišanas sekoja straujas pārmaiņas: 1990. gada 1. jūlijā VDR pieņēma rietumu marku kā valūtu, un 1990. gada 3. oktobrī stājās spēkā Apvienošanās līgums — VDR juridiski izbeidza pastāvēšanu, un tās teritorija tika inkorporēta Rietumvācijas sastāvā, veidojot vienotu Vāciju.

Sekas un mantojums

Apvienošanās radīja gan iespējas, gan grūtības. Austrumu reģioni guva piekļuvi rietumu kapitālam, infrastruktūrai un politiskajām brīvībām, bet daudzas valsts rūpniecības nozares nespēja konkurēt tirgus apstākļos — radās masveida bezdarbs un iedzīvotāju aizplūšana uz rietumiem. Sabiedrībā joprojām pastāv atšķirības un atmiņu jautājumi — par represijām, par ekonomiskām nevienlīdzībām un par kultūras identitāti. Arī Stasi arhīvi tika daļēji publiskoti, ļaujot sadzīvot ar pagātnes pārkāpumiem un sniedzot vērtīgu materiālu pētniecībai.

Kultūra un simboli

VDR kultūra ietvēra literatūru, teātri, kino un sportu, kas bieži vien kalpoja gan propagandas mērķiem, gan patiesiem mākslinieciskajiem sasniegumiem. Oficiālās simbolikas piemērs bija karogs ar ādā iestrādātu sirpi, āmuru un vāzi (zvaigznes vainagā) — tas tika pievienots valsts karogam 1959. gadā. Valsts himna bija „Auferstanden aus Ruinen” (ar autoru Johannes R. Becher, mūzika Hanns Eisler), kas tika izmantota dažādos periodos, bet politisku iemeslu dēļ tās teksti par vienotu Vāciju radīja spriedzi ar realitāti kā atsevišķu valsti.

Nobeigums

Vācijas Demokrātiskā Republika bija valstisks un sociāls eksperiments aukstā kara laikā — ar saviem sasniegumiem, ierobežojumiem un drāmu. Tās vēsture joprojām ietekmē mūsdienu Vāciju: institucionāli, ekonomiski un kultūras līmenī. Studijas par VDR palīdz saprast aukstā kara un atjaunošanas procesus, kā arī to, kā sabiedrības izmainās, pārejot no centralizētas plānošanas uz tirgus ekonomiku un demokrātisku politiku.