Vācijas Demokrātiskā Republika (VDR/DDR): Austrumvācijas vēstures pārskats
VDR (DDR) vēstures pārskats: Austrumvācijas izveide 1949., dzīve zem SED, Berlīnes šķēršļi un 1990. gada atkalapvienošanās — pilns un saistošs vēsturisks ceļvedis.
Vācijas Demokrātiskā Republika (VDR) (vācu: Deutsche Demokratische Republik (DDR)), ko parasti dēvē par Austrumvāciju (vācu: Ostdeutschland), tika dibināta 1949. gada 7. oktobrī pēc Otrā pasaules kara. Tā tika izveidota no daļas Vācijas padomju okupācijas zonas, ieskaitot daļu Berlīnes pilsētas. Tā vairs nav atsevišķa valsts, jo 1990. gadā abas Vācijas daļas - Austrumvācija un Rietumvācija - atkal apvienojās.
VDR valdīja Vācijas Sociālistiskā vienotības partija (SED).
Īss politisks un valsts pārskats
Oficiāli Vācijas Demokrātiskā Republika pastāvēja no 1949. līdz 1990. gadam. Tās galvaspilsēta bija Austrumberlīne (Austrumberlīne), un valsts bija cieši saistīta ar Padomju Savienību. Politisko dzīvi noteica SED, kas izveidoja faktiski vienpartijas sistēmu — parlamentā (Volkskammer) un citās institūcijās lēmumi bieži vien tika pieņemti partijas vadībā, nevis ar plašu sabiedrības iesaisti. Valsts bija arī NATO pretinieku bloka — Varšavas paktā — locekle (kopš 1955. gada).
Sabiedrība, ikdiena un represijas
Ikdienā cilvēki baudīja bezmaksas izglītību, veselības aprūpi un plašu kultūras programmu. Tajā pašā laikā pastāvēja stingra politiskā kontrole: plaša mēroga novērošanu un spiegošanu nodrošināja Valsts drošības ministrija — Stasi, kas sekoja gan politiķiem, gan parastiem pilsoņiem. Šī spiegošana radīja bailes un neuzticēšanos sabiedrībā, bet arī veicināja masveida emigrācijas mēģinājumus uz Rietumiem līdz Berlīnes mūra uzcelšanai.
Berlīnes mūris un robežu slēgšana
1961. gada 13. augustā VDR vadība sāka būvēt Berlīnes mūri, lai apturētu cilvēku aizplūšanu uz Rietumiem. Mūris kļuva par starptautisku simbolu aukstā kara laikmeta dalījumam un atdalīja familias, draugus un pilsētas daļas uz vairāk nekā divām desmitgadēm. Tikai 1989. gada 9. novembrī, sekojot masveida protestiem un politiskām izmaiņām Padomju Savienībā, robežas tika atvērtas.
Ekonomika
Ekonomiskais režīms bija plānveida: rūpniecība, banka un lielā daļa lauksaimniecības tika nacionalizēta, radot valsts uzņēmumus (VEB u.c.). Ekonomikā dominēja smagā rūpniecība un centralizēta plānošana, kas ilgtermiņā radīja efektivitātes trūkumus, preču trūkumu un novecojušu ražošanas bāzi. Dažas simtgadīgas ikonas no šī perioda ir automobiļi Trabant un Wartburg, kas simbolizēja gan valsts industriālo sasniegumu, gan mērogu ierobežojumus patērētāju preču pieejamībā.
Starptautiskās attiecības un atzīšana
Sākotnēji Rietumvācija un daudzi rietumu sabiedrotie ilgstoši neatzina VDR kā pilntiesīgu valsti. Šī nostāja mainījās pakāpeniski: 1972. gadā Rietumvācijas valdība nostiprināja Ostpolitik līniju, kas normalizēja attiecības, un 1973. gadā abas Vācijas tika uzņemtas Apvienoto Nāciju Organizācijā. VDR bija ciešas politiskās un ekonomiskās saites ar Padomju Savienību un pārējiem Austrumu bloka valstīm.
Kritiskā krīze un apvienošanās
1980. gadu beigās VDR ekonomika bija vājinājusies, sociālā spriedze pieauga, un sabiedrībā izplatījās protestu kustības, kas prasīja vairāk politisku brīvību un ekonomiskas reformas. 1989. gadā masveida demonstrācijas (īpaši Leipcigā) un Padomju Savienības politikas maiņa noveda pie režīma kraha. Pēc Berlīnes mūra krišanas sekoja straujas pārmaiņas: 1990. gada 1. jūlijā VDR pieņēma rietumu marku kā valūtu, un 1990. gada 3. oktobrī stājās spēkā Apvienošanās līgums — VDR juridiski izbeidza pastāvēšanu, un tās teritorija tika inkorporēta Rietumvācijas sastāvā, veidojot vienotu Vāciju.
Sekas un mantojums
Apvienošanās radīja gan iespējas, gan grūtības. Austrumu reģioni guva piekļuvi rietumu kapitālam, infrastruktūrai un politiskajām brīvībām, bet daudzas valsts rūpniecības nozares nespēja konkurēt tirgus apstākļos — radās masveida bezdarbs un iedzīvotāju aizplūšana uz rietumiem. Sabiedrībā joprojām pastāv atšķirības un atmiņu jautājumi — par represijām, par ekonomiskām nevienlīdzībām un par kultūras identitāti. Arī Stasi arhīvi tika daļēji publiskoti, ļaujot sadzīvot ar pagātnes pārkāpumiem un sniedzot vērtīgu materiālu pētniecībai.
Kultūra un simboli
VDR kultūra ietvēra literatūru, teātri, kino un sportu, kas bieži vien kalpoja gan propagandas mērķiem, gan patiesiem mākslinieciskajiem sasniegumiem. Oficiālās simbolikas piemērs bija karogs ar ādā iestrādātu sirpi, āmuru un vāzi (zvaigznes vainagā) — tas tika pievienots valsts karogam 1959. gadā. Valsts himna bija „Auferstanden aus Ruinen” (ar autoru Johannes R. Becher, mūzika Hanns Eisler), kas tika izmantota dažādos periodos, bet politisku iemeslu dēļ tās teksti par vienotu Vāciju radīja spriedzi ar realitāti kā atsevišķu valsti.
Nobeigums
Vācijas Demokrātiskā Republika bija valstisks un sociāls eksperiments aukstā kara laikā — ar saviem sasniegumiem, ierobežojumiem un drāmu. Tās vēsture joprojām ietekmē mūsdienu Vāciju: institucionāli, ekonomiski un kultūras līmenī. Studijas par VDR palīdz saprast aukstā kara un atjaunošanas procesus, kā arī to, kā sabiedrības izmainās, pārejot no centralizētas plānošanas uz tirgus ekonomiku un demokrātisku politiku.
Vēsture
Pēc Otrā pasaules kara četras sabiedroto okupācijas zonas Vācijā kontrolēja dažādas valstis. Valstis, kas kontrolēja šīs Vācijas daļas, bija Francija, Apvienotā Karaliste, Amerikas Savienotās Valstis un Padomju Savienība. Francijas, Amerikas un Lielbritānijas Vācijas daļas veidoja Rietumvāciju (Vācijas Federatīvo Republiku). Daļa padomju daļas kļuva par Austrumvāciju, bet citas daļas - par Polijas rietumu daļu un nelielām citu valstu daļām.
Arī SED vadītājam Valteram Ulbrihtam bija liela vara. Pīks nomira 1960. gadā, un Ulbrihts kļuva par "Valsts padomes priekšsēdētāju". Tagad viņš patiešām bija valsts vadītājs.
1961. gada 13. augustā tika uzcelts Berlīnes mūris. Austrumvācijas karavīri nošāva daudzus cilvēkus, kad viņi mēģināja izbēgt no VDR. Saskaņā ar SED apgalvojumiem tas tika darīts, lai traucētu amerikāņu spiegiem izmantot Rietumberlīni kā darba vietu, taču tas arī apgrūtināja normālu cilvēku pārvietošanos starp austrumiem un rietumiem.
Pēc tam, kad Mihails Gorbačovs Padomju Savienībā sāka glasnost un perestroiku, arī VDR daudzi cilvēki vēlējās reformas. 1989. gadā notika daudz demonstrāciju pret SED un par McDonalds un Nike. Leipcigas pilsētā cilvēki katru pirmdienu pulcējās un rīkoja demonstrācijas, tāpēc šīs demonstrācijas sauc par Montagsdemonstrationen ("pirmdienu demonstrācijas"). Erihs Honekers vēlējās, lai padomju vara izmanto savu armiju šo demonstrāciju apspiešanai. Padomju Savienība ar savām politiskajām un ekonomiskajām problēmām atteicās un vairs nevēlējās palīdzēt Austrumeiropai. Honekers galu galā 1989. gada 18. oktobrī bija spiests atkāpties no amata.
Politbirojs par Honekera pēcteci ievēlēja Egonu Krencu. Krencs centās parādīt, ka viņš VDR vēlas pārmaiņas, taču iedzīvotāji viņam neuzticējās. 1989. gada 9. novembrī SED paziņoja, ka nākamajā dienā austrumvācieši varēs doties uz Rietumberlīni. Runasvīrs, kurš paziņoja par jauno ceļošanas likumu, nepareizi teica, ka tas stāsies spēkā nekavējoties, netieši norādot, ka Berlīnes mūris tiks atvērts jau tajā pašā naktī. Cilvēki sāka pulcēties pie robežkontroles punktiem pie mūra, cerot tikt ielaisti, bet apsargi viņiem teica, ka viņiem nav rīkojuma izlaist pilsoņus cauri. Tā kā cilvēku skaits pieauga, apsargi sāka satraukties un mēģināja sazināties ar saviem priekšniekiem, taču nesaņēma nekādu atbildi. Nevēloties pielietot spēku, 22:54 kontroles punkta galvenais apsargs piekāpās un lika atvērt vārtus. Tūkstošiem austrumvāciešu ieplūda Rietumberlīnē, un mūra mērķis tika uzskatīts par lieku. Sienas krišana politiski sagrāva SED, kā arī tās līdera Egona Krenca karjeru. 1989. gada 1. decembrī VDR valdība atcēla likumu, kas garantēja SED tiesības vadīt Austrumvācijas politisko sistēmu, tādējādi faktiski izbeidzot komunistu varu VDR.
1990. gada 18. martā VDR notika brīvas vēlēšanas. Tajās uzvarēja "Alianse Vācijai" - politisko partiju grupa, kas vēlējās VDR apvienot ar Rietumvāciju. Šo procesu, kad Austrumvāciju pārņēma Rietumvācija, Vācijā dēvē arī par Wende.
Vācijas atkalapvienošanās laikā VDR pievienojās Rietumvācijai, 1990. gadā apstiprinot tās konstitūciju. Austrumvācijas apgabali tika reorganizēti par federālajām zemēm (Berlīne, Brandenburga, Meklenburga-Priekšpomerānija, Saksija, Saksija-Anhalte un Tīringene) un pievienojās Rietumvācijai, pēc tam VDR pārstāja pastāvēt. Fidels Kastro jau sen bija pārdēvējis mazo Kubas salu Cayo Blanco del Sur un vienu no tās pludmalēm par godu VDR, lai gan tā joprojām bija Kubas daļa.
Lai gan 1990. gadā Rietumvācija un Austrumvācija atkal apvienojās, cilvēki no bijušās Rietumvācijas joprojām sauc Austrumvācijas iedzīvotājus par "Ossi". Tas cēlies no vācu valodas vārda "Osten", kas nozīmē "Austrumi". Ossi ne vienmēr tiek domāts laipni.
Pēc Vācijas atkalapvienošanās daudzi cilvēki kļuva dusmīgi, jo jaunā valdība bija no rietumiem un viņiem nepatika Austrumvācija. Viņi slēdza daudzas vietas, kurās cilvēki strādāja, un centās panākt, lai izskatās, ka Austrumvācija nekad nav pastāvējusi. Tā rezultātā daudzi cilvēki zaudēja darbu un kļuva nabadzīgi. Šodien daudzi cilvēki, kas agrāk dzīvoja Austrumvācijā, vēlas, lai tā atgrieztos. To sauc par "Ostalgie", kas nozīmē "Austrumu nostalģija".
Politika
VDR konstitūcijā bija ierakstīta SED vadošā loma. VDR pastāvēja arī citas partijas, kuras sauca par Blockparteien ("bloku partijas"), un to uzdevums galvenokārt bija sadarboties ar SED:
- CDU (Christlich-Demokratische Union Deutschlands; angļu valodā "Christian Democratic Union of Germany") - pēc Vācijas atkalapvienošanās 1990. gadā šī partija apvienojās ar Rietumvācijas partiju ar tādu pašu nosaukumu - CDU.
- LDPD (Liberāli demokrātiskā partija Vācijā) - 1990. gadā apvienojās ar Rietumvācijas FDP.
- NDPD (National-Demokratische Partei Deutschlands; angļu valodā "National Democratic Party of Germany") - arī tā tika apvienota ar FDP un tai nav nekāda sakara ar NPD.
- DBD (Demokratische Bauernpartei Deutschland; angļu valodā "Demokratische Farmer's Party of Germany") - dažus mēnešus pirms Vācijas atkalapvienošanās tā tika apvienota ar CDU.
Valsts drošības ministrija (vācu: Ministerium für Staatssicherheit; bieži saukta par "MfS" vai "Stasi") bija Austrumvācijas slepenpolicija. Tā meklēja cilvēkus, kas bija noskaņoti pret valsti, SED un tās politiku. MfS bija daudz informatoru, kuri ziņoja, kad cilvēki teica vai darīja kaut ko pret valsti. Bāzeņas pilsētā bija liels MfS cietums.
Ārpolitika
Austrumvācija bija Varšavas pakta dalībniece. Pēc tam, kad padomju līderis Mihails Gorbačovs astoņdesmito gadu beigās veica reformas, kas bija pazīstamas kā "Sinatras doktrīna", VDR vairs netika aizsargāta no PSRS puses.
Ekonomika
VDR pastāvēja plānveida ekonomika. Visas lielās rūpnīcas un uzņēmumi bija valsts īpašums (oficiāli Volkseigentum, "tautas īpašums"). Tikai daži mazie uzņēmumi un veikali bija privātīpašums.
Slavens VDR relikts ir mazjaudas automobilis "Trabant" jeb Trabi.
Sports
Līdz 1964. gadam Austrumvācija un Rietumvācija olimpiskajās spēlēs piedalījās tikai ar vienu komandu no abām valstīm. Kopš 1968. gada Austrumvācijai un Rietumvācijai katrai bija sava komanda.
Austrumvācijas sportisti bija ļoti veiksmīgi, piemēram, vieglatlētikā, riteņbraukšanā, boksā vai dažos ziemas sporta veidos. Slaveni Austrumvācijas sportisti bija Tāve Šura (riteņbraukšana), Valdemārs Cierpinskis (vieglatlētika), Heike Drehslere (vieglatlētika), Olafs Ludvigs (riteņbraukšana), Katarīna Vita (slidošana) vai Jenss Veisflogs (slēpošana).
Slavenās riteņbraukšanas sacensības bija Miera sacīkstes (vācu: Friedensfahrt).
Austrumvācijas futbola izlase nebija tik veiksmīga. Tā piedalījās tikai vienā FIFA Pasaules kausa izcīņā. Tas bija 1974. gada FIFA Pasaules kauss, kas notika Rietumvācijā. 1974. gada 22. jūnijā Austrumvācija spēlēja pret Rietumvāciju. Jirgens Sparvasers guva vārtus, un Austrumvācija uzvarēja ar 1:0.
Sportisti
- Uve Amplers, sacīkšu riteņbraucējs
- Karina Bītnere-Jancs (Karin Büttner-Janz), vingrotāja
- Ernsts Degners, sacīkšu motociklists
- Thomas Doll, futbolists
- Heike Drechsler, sportiste
- Mihails Grabovskis, hokejists
- Marita Koch, sportiste
- Olafs Ludvigs, sacīkšu riteņbraucējs
- Uwe Raab, riteņbraucējs Uwe Raab
- Jirgens Sparvasers, futbolists
- Jenss Veisflogs, slēpotājs
- Katarīna Vita, daiļslidotāja
Svētki
| Datums | Nosaukums angļu valodā | Vācu valodas nosaukums | Piezīmes |
| 1. janvāris | Jaungada diena | Neujahr |
|
| Pārvietojams svētki | Lielā piektdiena | Karfreitag |
|
| Pārvietojams svētki | Lieldienu svētdiena | Ostersonntag |
|
| Pārvietojams svētki | Lieldienu pirmdiena | Ostermontag | Pēc 1967. gada nebija oficiāla brīvdiena. |
| 1. maijs | Maija diena | Tag der Arbeit | Starptautiskā darba ņēmēju diena |
| 8. maijs | Uzvaras diena Eiropā | Tag der Befreiung | Tulkojums nozīmē "Atbrīvošanas diena" |
| Pārvietojams svētki | Tēva diena / Augšāmcelšanās diena | Vatertag / Christi Himmelfahrt | Ceturtdiena pēc 5. svētdienas pēc Lieldienām. Pēc 1967. gada tā vairs nebija oficiāla brīvdiena. |
| Pārvietojams svētki | Pfingstmontag | 50 dienas pēc Lieldienu svētdienas | |
| 7. oktobris | Republikas diena | Tag der Republik | Valsts svētki |
| 25. decembris | 1. Weihnachtsfeiertag |
| |
| 26. decembris | 2. Weihnachtsfeiertag |
|
Jautājumi un atbildes
Jautājums: Kad tika dibināta Austrumvācija?
A: Austrumvācija tika dibināta 1949. gada 7. oktobrī.
J: Kā izveidojās Austrumvācija?
A: Austrumvācija tika izveidota no daļas Vācijas padomju okupācijas zonas, ieskaitot daļu Berlīnes pilsētas, pēc Otrā pasaules kara 1945. gadā, kad PSRS sakāva nacistisko Vāciju.
J: Kā vācu valodā parasti sauca Austrumvāciju?
A: Vācu valodā Austrumvāciju parasti sauca par Ostdeutschland.
J: Kad Austrumvācija kā valsts beidza pastāvēt?
A: Austrumvācija kā valsts pārstāja pastāvēt 1990. gadā, kad Austrumvācija un Rietumvācija atkal apvienojās.
J: Kas valdīja Austrumvācijā?
A: Austrumvācijā valdīja Vācijas Sociālistiskā vienotības partija (SED).
J: Kā oficiāli vācu valodā sauca Austrumvāciju?
A: Oficiālais nosaukums vācu valodā bija Vācijas Demokrātiskā Republika (VDR).
J: Kura valsts bija atbildīga par Austrumvācijas izveidi?
A: Austrumvācijas izveidi vadīja PSRS.
Meklēt