SED — Austrumvācijas vadošā partija (1946–1990)

Iepazīstiet SED — Austrumvācijas (DDR) vadošo komunistisko partiju (1946–1990): izveidi, ideoloģiju, varu un tās mantojumu pēc Vācijas reunifikācijas.

Vācijas Sociālistiskā vienotības partija (vācu: Sozialistische Einheitspartei Deutschlands, saīsinājumā SED) bija Austrumvācijas (Vācijas Demokrātiskās Republikas, VDR) valdošā partija no valsts dibināšanas 1949. gadā līdz 1990. gada brīvajām vēlēšanām un VDR izjukšanai. SED bija marksistiski-leninisma ideoloģijas piekritēja un partija pēc sava statūta pildīja «vadošo lomu sabiedrībā», kas nodrošināja tās politisko monopolu pār valsti un sabiedrisko dzīvi.

Partija tika izveidota 1946. gada aprīlī Berlīnes Admiralspalastā, kad Padomju Savienības pārvaldes ietekmē tika veikta Vācijas Komunistiskās partijas (KPD) un Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas (SPD) reģionālo organizāciju apvienošana padomju okupācijas zonā un Berlīnē. Šī apvienošana notika spiediena apstākļos, un savienība nebija vienāda ar SPD saglabāšanu Rietumos, kur SPD turpināja pastāvēt atsevišķi. SED faktiski izveidoja vienpartijas režīmu, kurā partijas orgāni — Centrālkomiteja, Politbiro un partijas aparāts — kontrolēja valsts pārvaldi, ekonomiku un drošības institūcijas.

SED vadībā bijuši izcili funkcionāri, no kuriem visilgāk valdīja Valters Ulbrichts (Walter Ulbricht) un pēc tam Ericss Honeckers (Erich Honecker). Ulbrichts nostiprināja partijas varu pirmajos gados, savukārt Honeckers pārņēma vadību 1971. gadā un vadīja partiju līdz 1989. gadam, kad režīms sabruka. 1989. gada beigās pie varas īsu laiku bija arī Egons Krencs (Egon Krenz). Partijas lēmumi bieži tika pieņemti nelielā augstākā vadītāju lokā (Politbiro), kam sekoja centralizēta komandu izpilde visā aparātā.

Ekonomiskā un sociālā politika balstījās uz plānveida ekonomiku, rūpniecības nacionalizāciju un lauksaimniecības kolektivizāciju. SED īstenoja arī stingru kontroli pār tās pretiniekiem: politiskā opozīcija tika ierobežota, neatkarīgas organizācijas aizliegtas, bet pret disidentiem un aizdomīgiem pilsoņiem bija vērsta plaša uzraudzība un apspiešana. 1953. gada maija strādnieku sacelšanos pret darba apstākļiem un politiku Sovjeti un VDR drošības spēki asi apslāpēja. 1961. gadā, reaģējot uz bēgļu plūsmu uz Rietumiem, VDR un SED iniciēja Berlines mūra būvniecību, tā ierobežojot cilvēku brīvu pārvietošanos.

Valsts drošības ministrija (MfS), plaši zināma kā Stasi, bija SED galvenais instruments iekšējās kontroles īstenošanai — tā veica masveida uzraudzību, aģentu tīklojumu, spiedienu un represijas pret realiem un iedomātiem iekšējiem ienaidniekiem. Šī sistēma radīja plašu baiļu un neuzticības klimatu sabiedrībā, kā arī atstāja ilglaicīgas sociālas un morāles sekas pēc režīma krišanas.

Propagandā SED izplatīja kultu pret līderiem un aktīvi slavēja padomju modeli. Slavens SED plakāts vēstīja: Mācīties no Staļina nozīmē mācīties, kā uzvarēt. Vēlāk vārds "Staļins" tika aizstāts ar "PSRS". Kad par PSRS prezidentu kļuva Gorbačovs, no slavenā saukļa atteicās, jo SED neuzskatīja, ka no viņa idejām par perestroiku būtu ko mācīties — īpaši tāpēc, ka Gorbačova reformas veicināja domstarpības starp Rietumu un konservatīvākiem padomju bloka līderiem un uzkurināja pārmaiņu gaidas Austrumvācijā.

Sākotnēji SED darboja arī Rietumberlīnē, taču 1962. gadā Rietumberlīnes nodaļa tika atdalīta no centrālās organizācijas un kļuva par atsevišķu partiju — Rietumberlīnes Sociālistiskā vienotības partija (Sozialistische Einheitspartei Westberlins, SEW) — ar ideoloģiski līdzīgu programmu, taču de facto uz Rietumberlīni attiecinātu lokālu organizāciju statusu.

1980. gadu beigās, kad PSRS vadībā ienāca reformas un sabiedrībā Austrumvācijā pieauga protesti, SED autoritāte sāka ātri vājināties. Masveida demonstrācijas, kļūstot par «Miera revolūciju», un sabiedrības pieprasījums pēc brīvībām un reformas noveda pie režīma krīzes. 1989. gada rudenī SED vadība pakāpeniski zaudēja kontroli, notika valdības atkāpšanās, un 9. novembrī tika atvērts Berlines mūris. Pēc šiem notikumiem SED centās reformēties un mainīt nosaukumu, taču tā zaudēja sava monopola pozīciju.

1990. gada brīvajās vēlēšanās Austrumvācijā SED mantiniecei — partijai, kas pārveidojās par Demokrātiskā sociālisma partiju (PDS) — izdevās saglabāt daļu balsu, taču tā vairs nebija valdošā spēka stāvoklī. 1990. gada 3. oktobrī notika Vācijas atkalapvienošanās, un VDR izbeidzās kā atsevišķa valsts. Pēc apvienošanās PDS turpināja darboties galvenokārt bijušās Austrumvācijas zemēs; daļā šo teritoriju viņa saglabāja salīdzinoši augstu atbalstu un regulāri izcīnīja vietas zemes un pašvaldību vēlēšanās. Bundestāga vēlēšanās 2005. gada septembrī PDS startēja kopā ar WASG (Darba un sociālā taisnīguma vēlēšanu alternatīvu), kuru izveidoja no SPD aizgājušais Oskars Lafontēns. PDS un WASG apvienojās 2007. gadā, veidojot ilgtermiņa politisku spēku, kas Vācijā kļuva pazīstams kā kreisā opozīcija.

SED mantojums ir pretrunīgs: no vienas puses — industrializācija, sociālā nodrošinājuma elementi un stabilitāte noteiktos laikposmos; no otras puses — politiskā brīvības ierobežojumi, drošības aparāta represijas, ekonomiskie trūkumi un izolācija. Diskusijas par SED atbildību, Stasi darbību un pārejas procesu ilgi turpinājās Vācijā un ir nozīmīga daļa no atmiņu politikām un pētījumiem par komunistiskajiem režīmiem un pāreju uz demokrātiju.

Jautājumi un atbildes

J: Kā sauca Austrumvācijas valdošo partiju?

Q: Kad tā tika izveidota?

J: Kā tā radās?

J: Kas notika ar SED pēc 1990. gada?

J: Kur tā joprojām ir populāra?

J: Ko teica viens slavens SED plakāts?

Meklēt pēc burta