Svatantras partija bijā klasiskā liberālā politiskā partija Indijā, kas pastāvēja no 1959. līdz 1974. gadam. To 1959. gadā dibināja Čakravarti (Č.) Radžagopalačari, reaģējot uz to, ko viņš uzskatīja par Džawaharlala Nehru dominētā Indijas Nacionālā kongresa aizvien plašāk izplatīto sociālistisko un etatistisko politiku. Nosaukums 'Svatantra' nozīmē "brīvība" — partija aizstāvēja brīvā tirgus principus, ierobežotu valdības iejaukšanos ekonomikā, privātīpašumu un plašas ekonomiskās brīvības. Tā kritizēja centrālo plānošanu, lielu nodokļu slogu un valsts monopolu ekonomikā.

Dibināšana un ideoloģija

Radžagopalačari kopā ar citiem liberāli noskaņotiem politiķiem izveidoja partiju, lai piedāvātu alternatīvu Kongresa politikai. 1960. gadā viņi publicēja 21 punkta manifestu, kurā sīki izklāstīja partijas politisko programmu — ekonomisku atvērību, privatizāciju, tirdzniecības liberalizāciju, decentralizāciju un spēcīgu aizsardzību civiltiesībām. Atbalsta bāze parasti bija bagātākas un tradicionāli ietekmīgas sabiedrības grupas: zemes īpašnieki (zamindāri), bijušie princu pārvaldnieki un daļa rūpniecnieku un tirgotāju, kuri ieguva no tirgus orientētas politikas. Atšķirībā no hinduistu nacionālistiskās Bharatiya Jana Sangh, Svatantras partijas biedru skaits nebija ierobežots pēc reliģijas, un tā centās saglabāt sekulāru profilu.

Vēlēšanu rezultāti un politiskā ietekme

1962. gada vispārējās vēlēšanās, kas bija pirmās pēc tās izveidošanas, Svatantra saņēma aptuveni 6,8 % no kopējā balsu skaita un ieguva 18 vietas trešajā Lok Sabha (1962–1967). Partija ātri kļuva par nozīmīgu opozīcijas spēku vairākos štatos un pat izveidoja vadību štatu valdībās vai spēcīgas opozīcijas frakcijas štatos, piemēram, Bihārā, Radžastānā, Gudžarātā un Orisā.

1967. gada vēlēšanās Svatantra nostiprināja savu pozīciju: tā ieguva aptuveni 8,7 % balsu un 44 vietas ceturtajā Lok Sabha (1967–1971), kļūstot par lielāko opozīcijas partiju parlamentā. Pēc 1967. gada Svatantra arī iesaistījās reģionālajās koalīcijās, kas apvienoja dažādus pretkongresa spēkus. 1971. gadā partija pievienojās plašākai "Lielajai aliansei" — koalīcijai, kuras mērķis bija sakaut premjerministri Indiru Gandi. Šajās vēlēšanās Svatantra smagi zaudēja: ieguva tikai astoņas vietas un apmēram 3 % balsu.

Sabrukums un apvienošanās

Partijas straujā norieta galvenie iemesli bija vairāki: spēcīga Kongresa popularitāte zem Indiras Gandis līderības, Svatantras ierobežotā sociālā bāze (tai nebija plašas masu atbalsta struktūras), iekšējas nesaskaņas un spēja izturēt mainīgu politisko klimatu, kur dominēja sociālistiskā retorika. 1972. gadā nomira partijas dibinātājs Radžagopalačari, kas turpināja vājināt partijas kohēziju un autoritāti. Līdz 1974. gadam Svatantra lielā mērā bija zudusi kā nacionāla spēka faktors un apvienojās ar Charan Singha vadīto Bharatiya Kranti Dal, vēl vienu pretkongresa noskaņotu partiju. Pēc apvienošanās daļa bijušo Svatantras politiķu vēlāk iesaistījās citās pretkongresa iniciatīvās 1970. gadu otrajā pusē.

Mantojums

Pat ja Svatantra nespēja nostiprināties kā ilglaicīgs nacionāls spēks, tai bija nozīmīga loma Indijas politiskajā vēsturē kā galvenajam liberālam pretspēkam Kongresa dominējumam 1960. un 1970. gados. Partijas uzsvērtais brīvā tirgus diskurss un kritika pret lielu valsts iejaukšanos vēlāk ietekmēja liberālo un tirgus-orientēto domu attīstību Indijas politikā, it īpaši pēc ekonomikas liberalizācijas sākuma 1990. gados. Svatantras pieredze ilustrē, cik sarežģīti ir pārvērst intelektuālu un elitāru atbalstu par plašu masu kustību daudzveidīgā un sociāli mainīgā demokrātiskā kontekstā.