Indira Gandija (1917. gada 19. novembris – 1984. gada 31. oktobris) bija pazīstama indiešu politiķe un divkārtēja Indijas premjerministre. Viņa bija Džawaharlala Nehru, pirmā neatkarīgās Indijas premjerministra, meita. Indiras ģimenē bija arī turpmākas politiskas saites — viņas dēls Radživs Gandijs vēlāk kļuva par Indijas premjerministru. Viņa bija precējusies ar Feroze Gandi, kurš nebija radinieks pilsonisko tiesību līderim Mahatma Gandijam.

Agrīnā dzīve un izglītība

Indira Gandhi dzimusi 1917. gada 19. novembrī. Mācības ieguva gan Indijā, gan ārzemēs — viņa studēja Oksfordas Universitātē un pavadīja laiku arī Visva-Bharati institūtā (Shantiniketan). Studijas un ģimenes politiskā vide ietekmēja viņas vēlmi iesaistīties sabiedriskajā un politiskajā darbā.

Politiskais ceļš

1938. gadā Indira pievienojās Indijas Nacionālā kongresa partijai un laika gaitā ieguva arvien lielāku lomu partijas vadībā. Pēc Lal Bahadur Šastri nāves 1966. gadā viņa tika izraudzīta par premjerministri un pildīja šo amatu līdz nākamajām vēlēšanām Indijā. Indira uzvarēja 1967. gada vēlēšanās un kļuva par vienu no pirmajām sievietēm pasaulē, kas tika ievēlēta demokrātiskas valsts vadībā — viņa bija pirmā sieviete demokrātiskas valsts premjerministre.

Galvenās politiskās iniciatīvas un sasniegumi

  • Ekonomiskās reformas: 1969. gadā viņas valdība veica lielu banku nacionalizāciju un īstenoja sociālās programmas ar devīzi "Garibi Hatao" (noņemiet nabadzību).
  • Agrārā reforma un Zaļā revolūcija: viņas valdības laikā tika strādāts pie lauksaimniecības modernizācijas un sējumu palielināšanas, kas stiprināja pārtikas drošību.
  • Ārpolitika un 1971. gada karš: Indira Gandija vadīja Indiju 1971. gada kara laikā, kas noveda pie Bangladešas neatkarības atzīšanas un plašākām ģeopolitiskām pārmaiņām reģionā.
  • Drošības un kodolspēja: viņas vadībā Indija veica pirmos kodolizmēģinājumus 1974. gadā, kas mainīja valsts stratēģisko stāvokli.

Kontroversijas — ārkārtas stāvoklis un kritika

1975. gadā Indira Gandija izsludināja ārkārtas stāvokli (no 1975. gada jūnija līdz 1977. gada martam), atsaucoties uz iekšpolitisku haosu un tiesas lēmumiem. Šajā periodā tika ierobežotas pilsoniskās brīvības, mediju brīvība tika ierobežota, kā arī īstenotas masveida sterilizācijas kampaņas, kas radīja plašu kritiku un pretestību. Šis posms palika kā viens no visstrīdīgākajiem viņas politiskajā mantojumā, un 1977. gada vēlēšanās viņas partija zaudēja varu.

Atgriešanās varā un nogalināšana

Indira atgriezās pie varas 1980. gadā un vadīja valsti līdz 1984. gadam. Viņas otrā valdīšanas perioda laikā turpinājās centieni risināt iekšpolitiskās un ārpolitiskās problēmas, taču pieauga spriedze starp valdību un dažām kopienām. 1984. gada 31. oktobrī Indira Gandija tika nogalināta — viņu nošāva divi Sikh drošības vīri kā atriebību par nepieciešamību izbeigt militāras operācijas Zelta templī (Operation Blue Star) jūnijā tajā pašā gadā. Abi slepkavas tika arestēti; viens no viņiem vēlāk tika tiesāts un sodīts.

Mantojums

Indira Gandija ir vēsturiska figūra ar sarežģītu un daudzveidīgu mantojumu. Viņa tiek atzīta par spēcīgu līderi, kuras politiskie lēmumi būtiski ietekmēja modernās Indijas attīstību — gan nostiprinot valsts institūcijas un sasniedzot stratēģiskus mērķus, gan izraisot plašas debates par demokrātijas ierobežošanu un cilvēktiesību pārkāpumiem. Viņas dzīve un darbība joprojām ir intensīvi pētīta un izvērtēta gan Indijā, gan ārpus tās.