Ernsts Ingmārs Bergmans (IPA: ['ɪŋmar 'bærjman] zviedru valodā, bet parasti IPA: [ˈbɝgmən] angļu valodā) (1918. gada 14. jūlijs - 2007. gada 30. jūlijs) bija zviedru skatuves un kino režisors. Ingmārs Bergmans savos neizdzēšamajos cilvēka stāvokļa pētījumos atrada gan drūmumu un izmisumu, gan arī komēdiju un cerību. Viņš tiek uzskatīts par vienu no mūsdienu kino dižākajiem meistariem.
Dzimis Uppsālas apgabalā Zviedrijā, Bergmans izveidoja daudzpusīgu karjeru, kas aptvēra gan teātri, gan kinematogrāfiju. Viņš bija arī rakstnieks — sarakstīja scenārijus, lugas un autobiogrāfiskus darbus. Daļa no viņa radošā mantojuma radās darbā Karaliskajā dramatiskajā teātrī (Dramaten) Stokholmā, taču lielu daļu filmu viņš radīja arī uz Fārö salas, kas kļuva par svarīgu viņa dzīves un daiļrades vietu.
Tematika un stils
Bergmana filmas koncentrējas uz eksistenciālām tēmām: nāvi, ticību un neticību, vientulību, attiecību krīzēm, vainas un atbrīvošanās jautājumiem. Viņa darbi pazīstami ar intensīvu psiholoģisko izpēti, simbolismu, teatrālu kompozīciju un tuvplānu izmantojumu, kas uzsver personu iekšējo pasauli. Bieži sastopami motīvi ir reliģiskas krīzes, mātes–bērna attiecības, laulības izjukšana un mākslinieka identitāte.
Vizuāli Bergmana agrīnās filmas bieži bija melnbaltas, ar izteiktu kontrastu un precīzu kadrējumu; vēlākās — kā, piemēram, Cries and Whispers — izmanto krāsu simboliku, lai pastiprinātu emocionālo efektu. Viņa darbā svarīga loma bija arī ilgām epizodēm, klusuma brīžiem un rūpīgi komponētām aktieru spēles ainām.
Sadarbība
Viens no Bergmana tuvākajiem sadarbības partneriem bija kinokameras mākslinieks Sven Nykvist, kura izgudrotais gaismas un ēnu valodas stils būtiski veidoja Bergmana filmu estētiku. Režisors arī regulāri strādāja ar noteiktiem aktieriem, piemēram, Liv Ullmann un Bengt Ekerot, kuri kļuva par viņa stāstījuma balsīm un psiholoģiskajiem instrumentiem.
Galvenie darbi
- The Seventh Seal (Det sjunde inseglet, 1957) — filmā tiek skatīts dialogu starp cilvēku un nāvi, meklējot jēgu un ticību.
- Wild Strawberries (Smultronstället, 1957) — autobiogrāfisks ceļojums atmiņās, vecuma un atskatu tēma.
- The Virgin Spring (Jungfrukällan, 1960) — melodrāma ar spēcīgu reliģisku un morālu konfliktu.
- Through a Glass Darkly (Såsom i en spegel, 1961) — psiholoģiska studija par ticības krīzi un garīgām slimībām.
- Persona (1966) — eksperimentāla un intelektuāla filma par identitātes saplūšanu un radošu krīzi.
- Hour of the Wolf (Vargtimmen, 1968) un Shame (Skammen, 1968) — tumšākas, simboliskas izmeklējumu filmas.
- Cries and Whispers (Viskningar och rop, 1972) — krāsas un emocionālas intensitātes pētījums.
- Scenes from a Marriage (Scener ur ett äktenskap, 1973) — detalizēts laulības un intimitātes portrets (gan miniseriāla, gan filmas formā).
- Fanny and Alexander (Fanny och Alexander, 1982) — plašsāga, kas apvieno autobiogrāfiskus elementus ar teātra estētiku; bieži tiek uzskatīta par Bergmana monumentālo darbu.
- Autumn Sonata (Höstsonaten, 1978) — psiholoģiska drāma par attiecībām starp māti un meitu.
Apbalvojumi un ietekme
Bergmans darbi guva starptautisku atzinību un daudzas balvas festivalos un no akadēmiskām institūcijām. Viņa ietekme jūtama vairākās kino tradīcijās; daudzi pasaules kinorežisori, tostarp amerikāņi Vudijs Alens un Roberts Altmans, krievu režisors Andrejs Tarkovskis un Taivānas režisors Angs Lī, ir minējuši Bergmana darbu kā nozīmīgu ietekmi uz viņu daiļradi.
Mantojums
Ingmāra Bergmana ietekme uz pasaules kinematogrāfiju ir plaša — no estētikas un režijas tehnikām līdz tematiskajām virzienu izvēlēm. Viņa filmas joprojām tiek intensīvi studētas kinofiloloģijā, filozofijā un teātra mācībās. Bergmans atstāja bagātīgu filmu, lugu un rakstu arhīvu, kas turpina iedvesmot jaunus kinoautoriorus, aktierus un skatītājus, kuri meklē dziļāku izpratni par cilvēka eksistenci un attiecībām.
Personiskie fakti: Bergmans bija precējies vairākas reizes un viņam bija vairākas atvasīnas; viņa dzīve un attiecības bieži atspoguļojās viņa darbos. Viņš mira 2007. gadā, atstājot par sevi plašu un komplekso kultūras mantojumu.