Roberts Bernards Altmans (1925. gada 20. februāris – 2006. gada 20. novembris) bija amerikāņu kinorežisors, kurš kļuva par vienu no ietekmīgākajām un atpazīstamākajām personībām amerikāņu kinomākslā. Viņš dzimis Kanzassitijā, Misūri štatā, un ilgā karjerā strādāja gan pie lielbudžeta spēlfilmām, gan neatkarīgiem projektiem. Altmans mira no leikēmijas Losandželosā, Kalifornijā.
Karjera un stils
Altmana agrīnā pieredze bija radio un televīzijā, no kurienes viņš pārgāja uz spēlfilmām 1960. gados. Viņa pirmajās nozīmīgākajās filmās parādījās atšķirīgs režijas rokraksts — brīvāka struktūra, plašas, daudzpersonu iesaistes ainas un eksperimentāla skaņas dramaturģija. Viņa raksturīgās iezīmes:
- Daudzcilvēcīgas, ansambļu struktūras filmas, kur dialogu un sižetu veido vairāku personāžu mijiedarbība;
- pārklājošs dialogs un vairāku skaņas slāņu izmantošana, kas radīja sajūtu par reālistisku, reizēm haotisku vides atmosfēru;
- improvizācija un aktieru brīvība, kas bieži deva dabiskāku dialogu un neparedzamas situācijas;
- kritiska un sarkastiska skatījuma pieeja sabiedrībai un institūcijām — no kara un medicīnas sistēmām līdz politikai un slavenībām.
Izcili darbi
Altmana karjerā ir vairāki nozīmīgi darbi, kas ietekmēja gan skatītājus, gan citus filmu veidotājus. Starp atzītākajām filmām ir MASH (1970) — melnā komēdija par kara hospitāli, McCabe and Mrs. Miller (1971) — revizionistisks western ar netradicionālu atmosfēru, un Nashville (1975) — plaša ansambļa kinematogrāfiska mozaīka par amerikāņu kultūru un politiku. Viņa filmas MASH (1970), McCabe and Mrs. Miller (1971) un Nashville (1975) ir iekļautas ASV Nacionālajā filmu reģistrā, kas apliecina to kultūras, vēsturisko un estētisko nozīmību.
Vēl vērts pieminēt citus svarīgus Altman darbus — piemēram, The Long Goodbye, 3 Women, A Wedding, populāro adaptāciju Popeye (1980) ar Robinu Viljamsu lomā, kā arī 1990. gadu filmas The Player un Short Cuts, kas vēlreiz apliecināja viņa spēju kombinēt ironiju, sociālo komentāru un daudzbalsīgu stāstījumu.
Atzinība un mantojums
Altmans saņēma plašu atzinību no kritiķiem un kinoprofesionāļiem — viņa filmas ir regulāri minētas starp nozīmīgākajām 20. gadsimta amerikāņu kinofilmām. 2006. gadā Kinoakadēmija viņa darbu novērtēja ar Kinoakadēmijas Goda balvu par mūža ieguldījumu kinomākslā. Viņa ietekme ir jūtama arī mūsdienu režisoru pieejā ansambļu stāstiem, dabiskai aktieru mijiedarbībai un skaņas noformējumam.