Apvienotās Karalistes Neatkarības partija (UKIP) — vēsture, politika, Brexit

UKIP vēsture, ideoloģija un loma Brexit: izpēti partijas politiku, attīstību un ietekmi uz Lielbritānijas izstāšanos no ES.

Apvienotās Karalistes Neatkarības partija (bieži saīsināti UKIP, izrunā "you-kipp") ir Apvienotās Karalistes politiskā partija, kas radušās kā euroskeptiķu kustība. Partijas ideoloģija ietver konservatīvismu, nacionālo konservatīvismu, liberālo tirgus nostādnes un spēcīgu uzsvaru uz nacionālo suverenitāti. Tās vispazīstamākā un centrālā politiskā prasība bija Apvienotās Karalistes izstāšanās no Eiropas Savienības.

UKIP dibināja 1993. gadā akadēmiķis Alan Skeds un citi euroskeptiķi, kuri uzskatīja, ka esošās Lielbritānijas partijas nepietiekami iestājas par valsts suverenitāti un pret ES integrāciju. Partija pakāpeniski palielināja savu ietekmi galvenokārt Eiropas Parlamenta vēlēšanās, kur tai izdevās iegūt vietas Eiropas Parlamentā. 1999. gadā UKIP ieguva 3 vietas, 2004. gadā — 12 vietas, 2009. gadā — 13 vietas, bet 2014. gada vēlēšanās piedzīvoja lielāku izrāvienu un kļuva par vienu no vadošajām britu partijām Eiropas līmeņa vēlēšanās, iegūstot vairākas vietas. Partijas panākumi Eiropas Parlamentā deva tai plašāku mediju redzamību un ietekmi nacionālajā politikā. Tomēr Lielbritānijas "first‑past‑the‑post" vēlēšanu sistēmā UKIP ilgi nevarēja pārvērst šo balsu skaitu par ievērojamu vietu skaitu Westminsterā; 2015. gada Lielbritānijas parlamenta vēlēšanās partija saņēma apmēram 3,8 miljonus balsu (aptuveni 12,6 %), bet mandātu skaits Palātā palika niecīgs.

UKIP vadošā figura un atpazīstamākā seja bija Nigel Farage, kurš nostiprināja partijas tēlu kā kampaņas spēku par "Leave" variants referendumā par ES dalību. 2014. gada 9. oktobrī Duglass Karsvels kļuva par pirmo ievēlēto Apvienotās Karalistes Neatkarības partijas deputātu, uzvarot klātienes vēlēšanās par Klaktonu (Clacton) pēc tam, kad bija pārnācis no Konservatīvās partijas; Karsvels 2017. gada martā izstājās no UKIP.

Galvenās politiskās nostādnes un prasības

• - Apvienotajai Karalistei būtu jāizstājas no Eiropas Savienības.
• - Par būtiskiem valsts līmeņa jautājumiem jānotiek vairāk referendumu.
• - Iekšējā drošība un imigrācijas ierobežošana: stingrāka imigrācijas kontrole, robežu pārvaldība un minimālākas ES brīvās kustības tiesības.
• - Skepticisms pret plašu ES regulāciju un prasība pēc lielākas nacionālās suverenitātes likumu noteikšanā.
• - Pretstatīšanās obligātām ID kartēm un dažām citām valsts iejaukšanās formām.

Partijas atbalstītāji bieži uzsvēra suverenitāti, kontroli pār imigrāciju un kritiku pret ES likumu ietekmi uz Lielbritānijas likumdevību. UKIP programmas arī ietvēra nodokļu atvieglojumus un regulējumu mazināšanas principus, kas piesaistīja daļu tradicionālo konservatīvo vēlētāju.

Konflikti, disciplināra nostāja un kritika

UKIP ir bijusi pakļauta vairākiem skandāliem un kritikai — tostarp apsūdzībām par rasismu, ksenofobiju un anti‑islāma izteikumiem no dažiem tās biedriem vai atbalstītājiem. Tāpat partijā notika spraigas iekšējas cīņas par līderību un kursu. 2008. gadā UKIP pieņēma lēmumu aizliegt iestāties partijā cilvēkiem, kuri agrāk bija Lielbritānijas Nacionālās partijas (BNP) biedri, cenšoties attālināties no atpazīstamām kreisos vai ekstrēmās labējās grupām saistošām personām. Tomēr kritiķi apgalvoja, ka šis solis nebija pietiekams, lai novērstu piesaisti no radikālām grupām vai nekorektu retoriku no atsevišķiem kandidātiem.

Loma Brexit kustībā un partijas noriets

UKIP ilgstoši iestājās par Apvienotās Karalistes izstāšanos no ES un bija būtisks spēks, kas spieda tradicionālās partijas rīkot referendumu par dalību ES. 2016. gada referendumā uzvarēja "Leave" variants, un UKIP atbalstītāji uzskatīja to par savu politisko mērķu īstenošanos. Pēc referenduma daļa UKIP atbalstītāju un vadošo figūru uzskatīja, ka partijas uzdevums ir izpildīts, kas noveda pie identitātes krīzes un biedru aizplūšanas.

Pēc 2016. gada UKIP piedzīvoja masveida atgrūšanos — iekšējas līderības krīzes, deputātu un atbalstītāju migrāciju uz citām politiskām iniciatīvām (piemēram, vadošo Brexit atbalstītāju dibinātajām kustībām) un dramatisku balsu kritumu turpmākajās vēlēšanās. 2019. gadā Nigel Farage nodibināja citu politisku formējumu (Brexit Party, vēlāk Reform UK), kas aizvilināja daudz bijušo UKIP atbalstītāju un noveda pie UKIP vēl lielāka nozīmes samazināšanās.

Pašreizējā situācija

Pēc Brexit īstenošanas UKIP politiskā ietekme būtiski mazinājās. Partija zaudēja lielu daļu savas vēlētāju bāzes, tās rezultāti nacionālajās un Eiropas vēlēšanās saruka, un tā vairs nav tas ietekmes spēks, kāds bija pirms referenduma. UKIP tomēr joprojām pastāv kā organizācija ar dažiem vietējiem aktīvistiem un ierobežotu pārstāvniecību vietējā līmenī, taču tās loma Lielbritānijas centrālajā politikā ir krietni samazinājusies.

Secinājums

UKIP vēsturē jāuztver kā nozīmīgs spiediena spēks, kas mainīja Lielbritānijas politisko sarunu kursu un faktiski veicināja 2016. gada referenduma rīkošanu un rezultātu. Tomēr pēc galvenā mērķa sasniegšanas — Brexit — partija nespēja pārorientēties uz jaunu ilgtermiņa politisko lomu, un tās ietekme pēc 2016. gada strauji saruka. UKIP piemērs parāda, kā viena-uzdevuma partija var noteikt politisko dienaskārtību, bet pēc mērķa sasniegšanas zaudēt savu pamatu ilgtermiņa darbībai.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir UKIP?

J: Kāda veida politiku atbalsta UKIP?

J: Kāda ir UKIP galvenā politika?

J: Kad tika dibināta UKIP?

Jautājums: Cik vietu Eiropas Parlamentā 1999. gadā ieguva UKIP?

J: Kāpēc UKIP ir tikai viena vieta Lielbritānijas Pārstāvju palātā, lai gan 2015. gadā tā saņēma 3,8 miljonus balsu?

J: Kādi ir daži UKIP atbalstītāju uzskati?

Meklēt pēc burta