Baltā emigrācija — Krievijas emigranti pēc 1917. gada revolūcijas
Baltā emigrācija: stāsts par Krievijas emigrantiem pēc 1917. gada revolūcijas — identitāte, politiskās pretrunas un likteņi miljonu bēgļu ceļos.
Baltie emigranti (Белоэмигрант) ir politisks termins, ar ko apzīmē Krievijas iedzīvotājus, kuri pameta Krieviju Krievijas revolūcijas vai pilsoņu kara dēļ. Šo terminu lieto Francijā, Amerikas Savienotajās Valstīs un Apvienotajā Karalistē. Dažkārt šo terminu lieto, lai apzīmētu visus, kas pametuši valsti sakarā ar izmaiņām valdībā.
Vārdam "baltais emigrants" Padomju Savienībā no 1920. līdz 1980. gadam bija ļoti negatīva nozīme. Pēc 1980. gada tos cilvēkus, kas izceļoja šajā laikā, sauc par pirmā viļņa emigrantiem.
Daudzi baltie emigranti uzskatīja, ka baltā kustība ir kaut kas labs. Dažiem no viņiem - meņševikiem un sociālistiem-revolucionāriem - boļševiki nepatika, bet arī baltā kustība viņiem nepatika. Citi vienkārši neinteresējās par politiku. Daudzi no tiem, kas aizgāja, joprojām pieder Austrumu pareizticīgo baznīcai.
Lielākā daļa balto emigrantu pameta Krieviju laikā no 1917. līdz 1920. gadam. Aizbrauca no 900 000 līdz diviem miljoniem cilvēku. Aizbrauca dažādu šķiru cilvēki. Šo šķiru vidū bija karavīri un virsnieki, kazaki, inteliģence, uzņēmēji un zemes īpašnieki. Aizbrauca arī Krievijas impērijas valdības un pret boļševicismu vērsto Krievijas pilsoņu kara valdību amatpersonas.
Vēsturiskie iemesli un galamērķi
Baltā emigrācija galvenokārt bija saistīta ar Politisko represiju, pilsoņu kara draudiem, īpašumu nacionalizāciju un ekonomisko krahu pēc 1917. gada. Cilvēki bēga, lai saglabātu dzīvību, brīvību, reliģisko pārliecību un profesionālo darbību. Lielas emigrantu kopienas izveidojās dažādās valstīs — īpaši Francijā, bet arī Apvienotajā Karalistē, Amerikas Savienotajās Valstīs, Balkānos, Turcijā un Ķīnā (piem., Harbina un Šanhaja). Emigranti mēdza izvēlēties valstis, kur bija iespējas ekonomiski iekārtoties vai kur jau dzīvoja radinieki un līdzīgam domājošie cilvēki.
Sociālais sastāvs un organizācijas
- Emigrantu vidū bija gan karavīri un virsnieki, gan civili: karavīri, virsnieki, kazaki, inteliģence, uzņēmēji, zemes īpašnieki u.c.
- Politiskā spektrā bija monarhisti, konservatīvie, liberālie emigranti, kā arī sociālistu un meņševiku pārstāvji, kuriem nepatika boļševiki vai Baltā kustība.
- Emigrantu kopienas izveidoja savas organizācijas: politiskas grupas, labdarības biedrības, profesionālās apvienības, izglītības un reliģiskās institūcijas (piem., baznīcas, skolas, laikraksti).
Dzīve trimdā — kultūra, iztika un grūtības
Dzīve ārpus dzimtenes bieži bija grūta. Emigranti zaudēja īpašumus, sociālās saites un bieži nonāca jaunā kultūras vidē ar svešu valodu. Tomēr viņi centās saglabāt valodu, tradīcijas un reliģiju — radās baznīcas, skolas, teātri, literārie un žurnālistikas izdevumi. Daudzi darbojās kā ārsti, skolotāji, amatnieki vai uzņēmēji, citi — kā kultūras un mākslas radītāji. Starp pazīstamākajiem emigrantiem bija rakstnieki un mākslinieki, piemēram, Ivans Bunins, Vladimirs Nabokovs un komponists Sergejs Rahmaņinovs, kuri attīstīja savu radošo darbu ārzemēs.
Politiskā darbība un attiecības ar hostvalstīm
Baltie emigranti turpināja politisku darbību pret boļševikiem — viņi veidoja politiskas frakcijas, izdeva presi, organizēja informatīvas un diplomātiskas kampaņas. Dažas grupas sadarbojās ar pretpadomju politiku ieinteresētām valstīm. Tiek uzsvērts, ka emigrantu kopienas nebija monolītas — pastāvēja ideoloģiskas nesaskaņas un konkurence par to, kā turpināt cīņu par Krievijas nākotni.
Skaitliskums, ilgtspēja un atgriešanās
Kopējie emigrantu skaitļi starp 1917. un 1920. gadu svārstās — tiek minēti no aptuveni 900 000 līdz 2 miljoniem cilvēku. Lielākā daļa palika mūža trimdā, tomēr neliels skaits atgriezās vēlākās desmitgadēs, piemēram, pēc politisku apstākļu maiņas vai personisku iemeslu dēļ. Emigrācija radīja ilgtermiņa diasporas kopienas, kas ietekmēja gan saimniecisko, gan kultūras dzīvi to uzņemšanas valstīs.
Vēsturiskā nozīme un atmiņa
Baltā emigrācija ir nozīmīga 20. gadsimta vēstures daļa, jo tā deva impulsu politiskajai, kultūras un intelektuālajai aktivitātei ārpus padomju Krievijas. Atmiņa par emigrāciju tiek risināta dažādi — gan kā traģēdija un zaudējums, gan kā profesionālu un kultūras sasniegumu avots. Terminoloģija ("baltais emigrants", "pirmā viļņa emigranti") mainījās atkarībā no politiskā konteksta, un mūsdienu pētniecība cenšas objektīvāk izprast šo emigrantu dzīvi, motivāciju un lomu pasaules un Krievijas vēsturē.
Sainte-Geneviève-des-Bois krievu kapsēta netālu no Parīzes, balto krievu nekropole.
Izplatīšana
Lielākā daļa emigrantu pameta Dienvidkrieviju un Ukrainu un devās uz Turciju. Pēc tam viņi pārcēlās uz Austrumeiropas slāvu valstīm, piemēram, Dienvidslāvijas karalisti, Bulgāriju, Čehoslovākiju un Poliju. Daudzi devās arī uz Igauniju, Latviju, Lietuvu, Somiju, Vāciju un Franciju. Berlīnē un Parīzē bija lielas emigrantu kopienas.
Daudzi civiliedzīvotāji un militārpersonas no Sibīrijas un Tālajiem Austrumiem pārcēlās uz Šanhaju un citiem apkārtējiem Ķīnas, Vidusāzijas un Austrumturķestānas apgabaliem. Daži pārcēlās uz Japānu.
Otrā pasaules kara laikā un pēc tā daudzi krievu emigranti pārcēlās uz Apvienoto Karalisti, ASV, Kanādu, Peru, Brazīliju, Argentīnu un Austrāliju.
Ko cilvēki ticēja
Baltajiem emigrantiem bieži vien nepatika komunisms. Viņi neuzskatīja, ka Padomju Savienība ir īsti krievu. Viņi uzskatīja, ka laika posms no 1917. līdz 1991. gadam bija padomju valdības okupācijas laiks, kas bija internacionāls un pret kristiešiem vērsts.
Daudzi baltie emigranti uzskatīja, ka Krieviju vajadzētu pārvaldīt monarham. Citi uzskatīja, ka valdība jāizvēlas tautas plebiscītā.
Daudzi baltie emigranti uzskatīja, ka viņu misija ir saglabāt kultūru un dzīvesveidu no pirmsrevolūcijas laikiem, dzīvojot citās valstīs. Viņi ticēja, ka, šādi rīkojoties, viņi varēs atgriezt Krieviju pie šīs kultūras, kad Padomju Savienība vairs nekontrolēs valsti.
Reliģiskā misija ārpasaulē bija vēl viena ideja, ko izmantoja emigranti. Šanhajas un Sanfrancisko bīskaps Jānis (kanonizēts par Krievijas Pareizticīgās Baznīcas ārzemēs svēto) 1938. gada Visdiasporas koncilā teica:
"Krieviem ārzemēs ir dots spīdēt visā pasaulē ar pareizticības gaismu, lai citas tautas, redzot viņu labos darbus, slavētu mūsu Tēvu, kas ir Debesīs, un tādējādi iegūtu pestīšanu sev.""
(vienkāršots) "Krievu tautai, kas dzīvo citās valstīs, izplatiet pareizticību pasaulē. Ar labiem darbiem parādiet citu valstu iedzīvotājiem, ka Dievs ir labs, un nesiet viņiem pestīšanu."
Daudzi baltie emigranti arī uzskatīja, ka viņiem joprojām jācīnās pret padomju diktatūru. Viņi cerēja, ka tas palīdzēs atbrīvot Krieviju. Šo ideju lielā mērā iedvesmoja ģenerālis Pjotrs Vrangels. Kad baltā armija cieta sakāvi, viņš teica: "Cīņa par Krieviju nav beigusies, tā ir tikai ieguvusi jaunas formas. ("Mēs neesam pabeiguši centienus atbrīvot Krieviju. Mums tikai jāizmanto citi veidi, kā to panākt.").
Baltās armijas veterāns, žurnāla "Sentry" izdevējs kapteinis Vasilijs Orehovs par šo atbildības ideju rakstīja šādus vārdus:
"Pienāks stunda - ticiet tam - pienāks stunda, kad atbrīvotā Krievija katram no mums jautās: "Ko tu esi darījis, lai paātrinātu manu atdzimšanu?" Izcīnīsim sev tiesības nevis sārtoties, bet lepoties ar savu eksistenci ārzemēs. Būdami uz laiku atņemti no savas Dzimtenes, saglabāsim savās rindās ne tikai ticību viņai, bet arī neviltotu tieksmi uz varoņdarbiem, pašaizliedzību un vienotas draudzīgas saimes izveidošanu no tiem, kas nav nolaiduši rokas cīņā par tās atbrīvošanu."[].
(vienkāršoti) "Nākotnē, kad Krievija būs brīva, katram no mums jautās: "Ko jūs darījāt, lai palīdzētu atbrīvot Krieviju?" Varēsim lepoties ar to, ko darījām, lai atbrīvotu Krieviju, kamēr dzīvojām citās valstīs. Laikā, kad mēs nevaram dzīvot Krievijā, mums jātic Krievijai un jāapvienojas ar tiem cilvēkiem, kuri vienmēr cīnīsies par Krievijas brīvību."
Organizācijas un darbības
Emigranti izveidoja dažādas organizācijas, kuru mērķis bija cīnīties pret padomju režīmu. Šādu organizāciju piemēri ir Krievijas Visu militārā savienība, Krievu patiesības brālība un NTS. Tas padarīja baltos emigrantus par padomju slepenpolicijas infiltrācijas mērķi (t. i., operācija TREST un Iekšējā līnija). Septiņdesmit pieci baltie armijas veterāni kalpoja kā brīvprātīgie, atbalstot Fransisko Franko Spānijas pilsoņu kara laikā.
Daži baltie emigranti pauda propadomju simpātijas, par ko viņus nodēvēja par "padomju patriotiem". Šie cilvēki veidoja tādas organizācijas kā "Mladorosi", "Evraziitsi" un "Smenovehovci".
Otrā pasaules kara laikā daudzi baltie emigranti piedalījās Krievijas atbrīvošanas kustībā. No otras puses, ievērojams skaits balto emigrantu piedalījās pret nacistiem vērstajās kustībās, piemēram, Francijas pretošanās kustībā. Kara laikā baltie emigranti saskārās ar bijušajiem padomju pilsoņiem no Vācijas okupētajām teritorijām, kuri izmantoja Vācijas atkāpšanos kā iespēju bēgt no Padomju Savienības vai atradās Vācijā un Austrijā kā karagūstekņi un piespiedu strādnieki un deva priekšroku palikt Rietumos, kurus bieži dēvē par otro emigrantu vilni (bieži dēvē arī par DP - pārvietotajām personām, sk. Displaced persons camp). Šis mazākais otrais vilnis diezgan ātri sāka asimilēties balto emigrantu kopienā.
Pēc kara aktīvu pretpadomju cīņu turpināja gandrīz tikai NTS: citas organizācijas vai nu izšķīrās, vai sāka koncentrēties tikai uz pašsaglabāšanos un/vai jaunatnes izglītošanu. Dažādas jaunatnes organizācijas, piemēram, krievu skauti trimdā, sāka darboties, audzinot bērnus ar pirmspadomju krievu kultūras un mantojuma priekšzināšanām.
Baltie emigranti, lai pasargātu savu baznīcu no padomju ietekmes, 1924. gadā izveidoja Krievijas Pareizticīgo baznīcu ārzemēs. Baznīca turpina pastāvēt līdz pat šai dienai, darbojoties gan kā krievu pareizticīgo kopienas ārzemēs garīgais, gan kultūras centrs. 2007. gada 17. maijā ar Aktu par kanonisko sadraudzību ar Maskavas patriarhātu tika atjaunotas kanoniskās saites starp Krievijas Pareizticīgo baznīcu ārzemēs un Maskavas patriarhāta Krievijas baznīcu pēc vairāk nekā astoņdesmit gadu ilgas atšķirtības.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir baltais rūķītis?
A: Baltais emigrants ir politisks termins, ko lieto, lai apzīmētu Krievijas iedzīvotājus, kuri pameta Krieviju Krievijas revolūcijas vai pilsoņu kara dēļ.
J: Kurās valstīs tiek lietots šis termins?
A: Šo terminu lieto Francijā, Amerikas Savienotajās Valstīs un Apvienotajā Karalistē.
Vai šis termins attiecas tikai uz tiem, kas aizbrauca valdības maiņas dēļ?
A: Nē, dažkārt to var lietot arī, lai apzīmētu ikvienu, kas pameta Krieviju jebkāda iemesla dēļ.
Meklēt