Dienvidslāvijas Karaliste: Serbu, horvātu un slovēnu valsts (1918–1941)

Dienvidslāvijas Karalistes vēsture (1918–1941): serbu, horvātu un slovēnu valsts veidošanās, nacionālisms, politiskās krīzes un sabrukums Otrajā pasaules karā.

1903. gadā Serbijas karalis tika nogalināts un viņa vietā stājās Pēteris I. Pēc tam Serbija kļuva nacionālistiskāka. Saspīlējums ar Austroungāriju pastiprinājās, kad tā 1908. gadā iekaroja Bosniju. Šajā laikā Serbijai izdevās paplašināt savas robežas un no Osmaņu impērijas atgūt Kosovu un Ziemeļmaķedoniju. Daudzi serbu nacionālisti vēlējās izveidot vienotu valsti Balkānu slāviem. Slepenas bandas mēģināja nogalināt Austroungārijas amatpersonas, piemēram, Bosnijas gubernatoru. Bosnijas serbs Gavrilo Princips 1914. gada jūnijā Sarajevā, Bosnijā, nogalināja Austrijas erchercogu Franci Ferdinandu. Šis notikums izraisīja Pirmo pasaules karu, kurā drīz iesaistījās plaša Eiropas imperiju koalīcija.

Dienvidslāvija izveidojās 1918. gada 1. decembrī, kad neatkarīgā Serbija apvienojās ar iepriekš izveidotajām Dienvidslāvu tautu valstiskajām vienībām — State of Slovenes, Croats and Serbs —, kuras bija izveidojušās no Austroungārijas sabrukušajām teritorijām. Lielāko daļu tās ziemeļu teritoriju tai atdeva Austroungārija, kad tā kara laikā sabruka. Balkānu karu laikā (1912–1913) Serbija no Osmaņu impērijas bija atguvusi plašas zemes, un kara rezultātā tika pārdalītas robežas, kas radīja jaunas etniskās un politiskās spriedzes. Serbijā valdošais karalis Pēteris I kļuva par visas jaunās Serbu, horvātu un slovēnu karalistes (vietām lieto saīsinājumu KSHS) monarhu.

Politiskā iekārta un iekšpolitiskās spriedzes

Sākotnēji valsts bija konstitucionāla monarhija, taču tai lielā mērā trūka vienotas politiskās prakses starp dažādām tautiskajām grupām. 1921. gadā stājās spēkā tā sauktā Vidovdanas konstitūcija, kas nostiprināja centralizētu valsts varu un bieži tika uztverta kā serbijiskas dominances instruments. Politiskās pretrunas starp centralistiem un tiem, kas prasīja plašāku autonomiju (it īpaši horvāti un slovēni), radīja ilgstošas sadursmes.

1928. gada janvārī parlamentā tika smagi ievainots un pēc neilga laika mira Horvātijas politiķis Stjepan Radić, kas izraisīja plašu sašutumu un politisku krīzi. Lai apturētu haosu, 1929. gadā karaļgadiķis (un jau kopš 1921. gada reālais valdnieks) Karalis Aleksandrs I izsludināja karaļa diktatūru: tika atcelta daļa konstitucionālo garantiju, aizliegtas politiskās partijas un valsts nosaukums tika mainīts uz Dienvidslāvija (serbohorvātu valodā — "Jugoslavija", kas burtiski nozīmē "dienvidslāvu zeme"). Tajā pašā gadā valsti administratīvi pārkārtoja, izveidojot jaunus apvidus — banovinas —, cenšoties sadrumstalot nacionālās robežas un vājināt etnisko politiku.

Starptautiskās attiecības un ekonomika

Dienvidslāvija starpkaru periodā centās nostiprināt savu drošību, veidojot alianses ar Franciju un Rumāniju (Mazā Koalīcija jeb "Mazā Antante") pret Ungārijas revanšisma draudiem. Attiecības ar Itāliju bieži bija saspīlētas saistībā ar jūras piekrasti un minoritāšu tiesībām. Ekonomiski valsts bija galvenokārt agrāra — liela daļa iedzīvotāju nodarbojās ar lauksaimniecību —, taču tika sasniegti arī mēreni industrijas attīstības posmi: rūpniecība koncentrējās lielākajos pilsētās (Belgrada, Zagreba, Ljublana) un dzelzceļa tīkls, enerģētika un lauksaimniecības modernizācija lēnām uzlabojās. Sociālā un ekonomiskā nevienlīdzība, zema urbanizācija un atšķirīgās reģionālās attīstības pakāpes pastiprināja grupu savstarpējo neapmierinātību.

1930. gadi un pāreja uz karu

1934. gada 9. oktobrī Parīzes tuvējos reģionos, Marseljā, Aleksandrs I tika nogalināts (slepkava bija Vlado Černozenkski, saistīts ar makedoniešu un kroātu radikālajām organizācijām). Pēc viņa nāves par valsts vadītāju faktiski kļuva regents princis Pauls, jo Aleksandra jaunākais dēls Petars II bija nepilngadīgs. 1939. gadā mēģinot mazināt iekšpolitiskās spriedzes, tika sasniegta Cvetković–Maček vienošanās, kas izveidoja Horvātijas Banovinu ar plašākām autonomijas tiesībām — šis solis bija mēģinājums piekļauties Horvātijas prasībām, taču tas radīja citas pretenzijas un neizlīdzināja pretējos interešu loku.

Otrā pasaules kara sabrukums un pēckara pārveidojumi

1941. gada 25. martā valdība, vadīta no regenta pretspēka un starptautiska spiediena, pievienojās Tripartītu paktam, kas saistīja valsti ar Osiem. Divas dienas vēlāk, 27. martā, karinieki veica apvērsumu, gāza valdību un Kronisks karalis Petars II tika proklamēts pie varas. Kā rezultātā vācu un itāļu spēki 1941. gada aprīlī ieveica valsts teritorijā un Dienvidslāvija ātri sabruka; tika izveidotas okupācijas zonas un marionetu režīmi, pamanāmāk — Neatkarīgā Horvātijas Valsts (NDH).

Pretestību okupācijai vadīja dažādas grupas — galvenokārt komunistiski vadītie partizāni zem Josipa Broza (Tito) vadības un karaļticīgie čeņiki (četniki), kuru līderis bija Draža Mihailovičs. Partizānu kustība izauga par organizētu pretokupācijas spēku, kas ar laiku ieguva plašu starptautisku atbalstu.

1943. gada 29. novembrī Antifašistu Nacionālās Atbrīvošanas Padomes (AVNOJ) otrajā sesijā partizānu vadība pasludināja "Demokrātisko Federatīvo Jugoslaviju" kā nacionālās atbrīvošanas kustības politisku pamatu — to izdarīja bez karaļa piekrišanas. Pēc kara 1945. gadā, kad partizāni kontrolēja lielāko daļu teritorijas un starptautiski atzītā valdība darbojās izbraukumā, monarhija formāli tika atcelta un tika izveidota Federatīvā Tautas Republika (vēlāk — Sociālistiskā Federatīvā Republika) Jugoslavija, kuru vadīja komunistu partija.

Mantojums

Dienvidslāvijas (1918–1941) vēsture iezīmē pāreju no impēriju sabrukuma uz mēģinājumu izveidot daudztautisku valsti, kuras iekšējās pretrunas — nacionālas, reliģiskas, reģionālas un sociālekonomiskas — galu galā noveda pie autoritārisma un, visbeidzot, kara sabrukuma. Starpkaru periodā tika likti pamati vēlākajām politiskajām konfigurācijām Balkānos: valsts centieni pēc centralizācijas, mēģinājumi piešķirt autonomiju un neatrisinātās etniskās pretrunas palika par nozīmīgiem faktoriem arī turpmākajos gados.

• Galvenie datumi: 1918 (valsts dibināšana) — 1921 (Vidovdanas konstitūcija) — 1929 (nosaukuma maiņa un diktatūra) — 1934 (karalim Aleksandram I atentāts) — 1941 (Osi iebrukums) — 1943 (AVNOJ proklamēšana) — 1945 (monarhijas atcelšana).
• Galvenie izaicinājumi: etniskā daudzveidība, teritoriju atgūšana pēc Pirmā pasaules kara, centralizācijas un autonomijas konfliktu risināšana, ekonomiskā modernizācija un starptautiskā drošība.

Jautājumi un atbildes

J: Ar kādu nosaukumu vairāk bija pazīstama Serbu, horvātu un slovēņu karaliste?

J: Kas 1903. gadā nomainīja Serbijas karali Aleksandru I?

J: Ko Serbijai izdevās paveikt šajā laikā?

J: Ko serbu nacionālisti vēlējās radīt?

J: Kā saasinājās saspīlējums ar Austroungāriju?

J: Kas 1914. gada jūnijā Sarajevā, Bosnijā, nogalināja Austrijas erchercogu Franci Ferdinandu?

J: Kurš notikums noveda pie Pirmā pasaules kara?

A.: Austrijas erchercoga Franča Ferdinanda slepkavība, ko pastrādāja Gavrilo Princips, izraisīja Pirmo pasaules karu. Kāds bija notikums, kas izraisīja Pirmo pasaules karu?

Meklēt pēc burta