Lecomptonas Konstitūcija (1857) bija viena no četrām Kanzasas štata konstitūcijām, kas radās stingri polarizētā periodā, ko sauc par "Bleeding Kansas" — vardarbību un politisku konfliktu starp verdzības atbalstītājiem un pretiniekiem. Konstitūcija tika sagatavota proverdzības delegātu sastāvā un paredzēja verdzības atzīšanu štatā. Tajā bija arī normas, kas izslēdza brīvos melnādainos no pilnīgām civiltiesībām un ietekmēja iespējas cilvēkiem bez verga statusa dzīvot vai strādāt Kanzasā.

Kā tapa konstitūcija un balsojumi

Lecomptonas konstitūciju sagatavoja delegāti, kas tikās izvēlētajā galvaspilsētā Lekomptonā 1857. gada septembrī. Teritoriālajā likumdevējā sapulcē dominēja verdzību atbalstoši politiskie spēki, un daļa no viņu vēlēšanu taktikām ietvēra border ruffians (robežu ruporus) — cilvēkus, kas pārsvarā no Misūrijas ieradās, lai ietekmētu vēlēšanas un balsojumus. Rezultātā konstitūcijas procesa leģitimitāte tika plaši apšaubīta.

Lielākā daļa Kanzasas reālo kolonistu bija pret verdzību, un daudzi no viņiem boikotēja sarakstīšanas un nobalsošanas procesu, uzskatot to par negodīgu. Pēc sagatavošanas dokuments tika nodots apstiprināšanai ar ierobežotām balsošanas iespējām un ar variantiem, kas it kā piedāvāja "bezverdzenisku" opciju, taču šī opcija joprojām aizsargāja esošo vergu īpašnieku tiesības, tāpēc to uzskatīja par maldinošu.

Lecomptonas konstitūcija tika nodota Kongresam, un tai bija spēcīgs atbalsts Baltajā namā: prezidents Džeimss Bukenans publiski atbalstīja dokumentu, cerot tādā veidā apmierināt dienvidu demokrātus. Tomēr situāciju sarežģīja iekšējās partijas nesaskaņas — daļa Ziemeļu demokrātu, ko vadīja Stīvens A. Duglasa, nostājās kopā ar republikāņiem pret šo konstitūciju, kritizējot gan tās leģitimitāti, gan principu par tautas suverenitāti.

Reakcija un politiskās sekas

Teritoriālais gubernators Roberts J. Vokers, kurš sākotnēji bija atbalstījis ideju par izvēles principu, noraidīja konstitūcijas acīmredzamo netaisnību un 1857. gada beigās atteicās no gubernatora amata, lai nebūtu spiests to piemērot. Kongresā Lecomptonas konstitūcija izraisīja plašas debates; tās apstiprināšana nebija vienkārša, jo pret bija gan republikāņi, gan Duglasa vadītā Ziemeļu demokrātu grupa.

Vietējā līmenī notika vēl viens skaidrs iznākums — Kanzasas vēlētāju vairākums 1858. gada 4. janvārī noraidīja Lecomptonas konstitūciju. Šāda noraidīšana kopā ar atklātajām krāpnieciskajām prakses pazīmēm (ieteikumi, nelegālas balsis robežu ruporu iespaidā u.c.) norādīja, ka proverdzības priekšlikums nav Kanzasas iedzīvotāju plašā atbalsta objekts.

Saistītie dokumenti un gala iznākums

Pirms Lecomptonas Konstitūcijas bija sagatavota Topeka Konstitūcija, ko rakstīja pretverdzeniski spēki. Pēc Lecomptonas vēlāk tapa arī Leavenworth un Wyandotte konstitūcijas. No šīm dokumentu variācijām par Kanzasas štata konstitūciju kļuva Wyandotte konstitūcija, un 1861. gadā Kanžasa tika uzņemta Savienībā kā brīvs štats.

Lecomptonas lieta arī dziļi sadalīja Demokrātu partiju starp Ziemeļu un Dienvidu frakcijām, nostiprinot pieaugošo politisko konfrontāciju ASV pirms pilsoņu kara. Lecomptonas konstitūcijas stāsts ir piemērs tam, kā viltus vai manipulēti vēlēšanu procesi var izraisīt plašu politisku krīzi un mainīt nacionālo kursu.

Dokumenta autoru un pretinieku vidū bija tādas figūras kā Džeimss H. Leins un citi brīvvalsts pārstāvji, kuru darbība un pretestība beigās palīdzēja nodrošināt, ka Kanzasas iedzīvotāju griba tiktu atspoguļota leģitīmākā konstitucionālā procesā.