Krievijas pilsoņu karš (1917–1922): cēloņi, puses un sekas

Krievijas pilsoņu karš norisinājās galvenokārt no 1917. gada beigām līdz 1922. gada beigām un bija sarežģīts, daudzpusējs konflikts starp vairākām militārām, politiskām un nacionālām grupām Krievijā. Galvenās kaujas izcēlās starp Sarkano armiju un Balto armiju, taču izšķirošu lomu spēlēja arī nacionālie spēki, zaļās partizānu grupas, vietējie kovarči un ārvalstu intervence. Sarkanā armija pārstāvēja komunistu (boļševiku) varu, kas centās nostiprināt revolūciju un centralizētu kontroli. Baltā armija bija sastādīta no dažādām pretrevolūcijas grupām — monarhistiem, konservatīviem, liberāļiem un nacionālistiem — kuri pretojās boļševikiem. Rezultātā, pēc gadiem ilgas pretestības un vardarbības, uzvarēja Sarkanā armija, un 1922. gadā boļševiku vadībā tika izveidota Padomju Savienība.

Cēloņi

• Politiskā krīze pēc Krievijas impērijas sabrukuma: autokrātiskā vara un sociālie pretstati, kuru simbols bija cars Nikolajs II, kuru tronis gāja zudumā pēc 1917. gada Februāra revolūcijas.
• Februāra revolūcija un pēc tam oktobra (novembra) boļševiku apvērsums radīja varas vakuumu un pretrunīgas tiesību prasības starp provizorisko valdību, boļševikiem un vietējiem padomiem.
• Pasaules kara sekas: militāra sakāve, ekonomiska sabrukuma draudi, pārtikas trūkums un atsaukums no frontes (Brestļitovskas miera līgums), kas radīja papildu spriedzi un grupu mobilizāciju.
• Nacionālās neatkarības kustības — dažādos impērijas reģionos radās spēcīgas vēlmes pret valdību centrālismu, kas deva pamatu citiem karadarbības centriem.

Galvenās puses un līderi

• Sarkanā armija — boļševiku bruņotie spēki, kurus organizēja un vadīja centri Maskavā un Petrogradā; nozīmīga figūra bija Lev Trockis, kurš organizēja mobilizāciju un transporta sistēmas (dzelzceļu) izmantošanu. Sarkanā armija izmantoja centralizētu vadību, plašus resursus un rūpnieciskās teritorijas.
• Baltā armija — kolektīvs nosaukums daudziem pretboļševiku spēkiem: ģenerāļi kā Aleksandrs Kolčaks (Sibīrijā), Antonijs Denikins (Dienvidos) un Pāvels Vrangels (Krimas reģionā) mēģināja atjaunot citu varas kārtību, taču nebija vienota politiskā vīzija vai koordinācijas.
• Zaļā armija un partizāni (piem., Ukrainā) — lauku partizāni un nacionālie brīvības cīnītāji, kuri bieži cīnījās pret abām lielajām frakcijām; dažas grupas centās nosargāt vietējo pašpārvaldi un zemnieku intereses (Ukrainā — Zaļā armija).
• Nacionālās armijas un neatkarības kustības — vairākas tautas izmantoja iespēju cīnīties par neatkarību. Tādā ceļā apvienojās spēki, kas vēlējās atrauties no boļševiku vai jebkādas citas Krievijas kontroles: Somijai, Polijai, Lietuvai, Latvijai un Igaunijai izdevās nodibināt vai nostiprināt neatkarīgas valsts struktūras.

Ārvalstu iejaukšanās

Daudzas rietumu un reģiona valstis — tai skaitā Japāna, Lielbritānija, Francija un Amerikas Savienotās Valstis — baidījās par boļševiku izplatīšanos un saviem ekonomiskajiem un stratēģiskajiem interešu zaudējumiem. Tās sniedza militāru un materiālu atbalstu baltajiem, sūtīja ekspedīcijas un karaspēku, īpaši Sibīrijā, kur norisinājās Sibīrijas intervence. Papildus tam būtiska loma bija Čehoslovāku leģiona darbībai, kas uz laiku kontrolēja Transsibīrijas dzelzceļu un paātrināja konfliktu austrumos.

Karadarbības gaita un taktika

• Kara gaita bija mainīga: bija lielas frontes līnijas, vietējas sacelšanās un plašas partizānu aktivitātes.
• Sarkanā armija izmantoja centralizētu mobilizāciju, rūpnieciskos resursus un sakaru līnijas, lai pārvietotu karaspēku; dzelzceļi bija kritiski svarīgi taktikai.
• Aizmugures politiskā represija — gan Sarkanās, gan Baltās puses pielietoja teroru pret pretiniekiem: no vienas puses bija Red Terror (sākotnēji īstenēja čeka), no otras — baltā terora akcijas pret domājamo līdzgaitnieku lokiem.
• Karā tika izmantotas arī ekonomiskās piespiedu metodes (piem., graudu izsūtīšana un piespiedu rekvizīcijas), kas noveda pie plaša sabiedrības nosodījuma un postošām sociālām sekām.

Humānie un ekonomiskie zaudējumi

Civilo upuru skaits un materiālie zaudējumi bija milzīgi. Klasiskajos aprēķinos iekļauj gan kaujas upurus, gan nāves no bada un slimībām — novērtējumi svārstās, taču kopējais skaits ir miljoniem mirušo un desmitiem miljonu bēgļu vai iekšēji pārvietoto. Lauku saimniecības, rūpniecība un pilsētas infrastruktūra tika nopietni sagrautas, kas radīja dziļu ekonomisku recesiju un vēlāk — plašu badu dažos reģionos.

Sekas un ilgtermiņa ietekme

• Politiskā: boļševiku uzvara noveda pie vienas partijas sistēmas izveides un komunistiskās varas konsolidācijas; 1922. gadā izveidoja Padomju Savienību. Varas nostiprināšana ietvēra represīvu drošības aparātu (Čeka un tās pēcteces) izveidi.
• Teritoriālā: dažas teritorijas nodibināja neatkarīgas valstis (piem., Somija, Latvija, Igaunija), citur robežas mainījās vai tika noteiktas vēlākajos konfliktsituācijās (piem., Polijas un padomju konflikts).
• Sociālā un ekonomiskā: milzīga emigrācija (baltās emigrācijas burtiski nesa zinātniekus, intelektuāļus un karavadoņus ārpus valstīm), lauku kolektivizācijas process un rūpniecības nacionalizācija gaiņi nākamajām dekādēm.
• Kultūras un demogrāfiskā: sabiedrības traumēšana, zaudētas paaudzes, iznīcinātas kopienas un ilgstoša neuzticēšanās starp dažādiem socialajiem slāņiem.

Savilkums

Krievijas pilsoņu karš bija plašs, sarežģīts un vardarbīgs konflikts, kurā cīņas notika ne tikai starp Sarkanajiem un Balto, bet arī starp nacionālajām kustībām, partizāniem un ārvalstu spēkiem. Uzvara Sarkanajiem noteica 20. gadsimta Krievijas un Eiropas politisko kursu, radot Padomju Savienību, izmainot robežas un atstājot dziļas traumas gan ekonomiski, gan sociāli. Kara ietekme jūtama vēl gadu desmitiem pēc tam — politiskā centralizācija, represijas un ekonomiskā atveseļošanās veidoja pamatu nākamajām vēsturiskajām pārmaiņām.