Krievijas pilsoņu karš (1917–1922): cēloņi, puses un sekas
Krievijas pilsoņu karš (1917–1922): detalizēta analīze par cēloņiem, Sarkanās un Baltās armijas cīņām, ārvalstu iejaukšanos un kara politiskajām un sociālajām sekām.
Krievijas pilsoņu karš norisinājās galvenokārt no 1917. gada beigām līdz 1922. gada beigām un bija sarežģīts, daudzpusējs konflikts starp vairākām militārām, politiskām un nacionālām grupām Krievijā. Galvenās kaujas izcēlās starp Sarkano armiju un Balto armiju, taču izšķirošu lomu spēlēja arī nacionālie spēki, zaļās partizānu grupas, vietējie kovarči un ārvalstu intervence. Sarkanā armija pārstāvēja komunistu (boļševiku) varu, kas centās nostiprināt revolūciju un centralizētu kontroli. Baltā armija bija sastādīta no dažādām pretrevolūcijas grupām — monarhistiem, konservatīviem, liberāļiem un nacionālistiem — kuri pretojās boļševikiem. Rezultātā, pēc gadiem ilgas pretestības un vardarbības, uzvarēja Sarkanā armija, un 1922. gadā boļševiku vadībā tika izveidota Padomju Savienība.
Cēloņi
- Politiskā krīze pēc Krievijas impērijas sabrukuma: autokrātiskā vara un sociālie pretstati, kuru simbols bija cars Nikolajs II, kuru tronis gāja zudumā pēc 1917. gada Februāra revolūcijas.
- Februāra revolūcija un pēc tam oktobra (novembra) boļševiku apvērsums radīja varas vakuumu un pretrunīgas tiesību prasības starp provizorisko valdību, boļševikiem un vietējiem padomiem.
- Pasaules kara sekas: militāra sakāve, ekonomiska sabrukuma draudi, pārtikas trūkums un atsaukums no frontes (Brestļitovskas miera līgums), kas radīja papildu spriedzi un grupu mobilizāciju.
- Nacionālās neatkarības kustības — dažādos impērijas reģionos radās spēcīgas vēlmes pret valdību centrālismu, kas deva pamatu citiem karadarbības centriem.
Galvenās puses un līderi
- Sarkanā armija — boļševiku bruņotie spēki, kurus organizēja un vadīja centri Maskavā un Petrogradā; nozīmīga figūra bija Lev Trockis, kurš organizēja mobilizāciju un transporta sistēmas (dzelzceļu) izmantošanu. Sarkanā armija izmantoja centralizētu vadību, plašus resursus un rūpnieciskās teritorijas.
- Baltā armija — kolektīvs nosaukums daudziem pretboļševiku spēkiem: ģenerāļi kā Aleksandrs Kolčaks (Sibīrijā), Antonijs Denikins (Dienvidos) un Pāvels Vrangels (Krimas reģionā) mēģināja atjaunot citu varas kārtību, taču nebija vienota politiskā vīzija vai koordinācijas.
- Zaļā armija un partizāni (piem., Ukrainā) — lauku partizāni un nacionālie brīvības cīnītāji, kuri bieži cīnījās pret abām lielajām frakcijām; dažas grupas centās nosargāt vietējo pašpārvaldi un zemnieku intereses (Ukrainā — Zaļā armija).
- Nacionālās armijas un neatkarības kustības — vairākas tautas izmantoja iespēju cīnīties par neatkarību. Tādā ceļā apvienojās spēki, kas vēlējās atrauties no boļševiku vai jebkādas citas Krievijas kontroles: Somijai, Polijai, Lietuvai, Latvijai un Igaunijai izdevās nodibināt vai nostiprināt neatkarīgas valsts struktūras.
Ārvalstu iejaukšanās
Daudzas rietumu un reģiona valstis — tai skaitā Japāna, Lielbritānija, Francija un Amerikas Savienotās Valstis — baidījās par boļševiku izplatīšanos un saviem ekonomiskajiem un stratēģiskajiem interešu zaudējumiem. Tās sniedza militāru un materiālu atbalstu baltajiem, sūtīja ekspedīcijas un karaspēku, īpaši Sibīrijā, kur norisinājās Sibīrijas intervence. Papildus tam būtiska loma bija Čehoslovāku leģiona darbībai, kas uz laiku kontrolēja Transsibīrijas dzelzceļu un paātrināja konfliktu austrumos.
Karadarbības gaita un taktika
- Kara gaita bija mainīga: bija lielas frontes līnijas, vietējas sacelšanās un plašas partizānu aktivitātes.
- Sarkanā armija izmantoja centralizētu mobilizāciju, rūpnieciskos resursus un sakaru līnijas, lai pārvietotu karaspēku; dzelzceļi bija kritiski svarīgi taktikai.
- Aizmugures politiskā represija — gan Sarkanās, gan Baltās puses pielietoja teroru pret pretiniekiem: no vienas puses bija Red Terror (sākotnēji īstenēja čeka), no otras — baltā terora akcijas pret domājamo līdzgaitnieku lokiem.
- Karā tika izmantotas arī ekonomiskās piespiedu metodes (piem., graudu izsūtīšana un piespiedu rekvizīcijas), kas noveda pie plaša sabiedrības nosodījuma un postošām sociālām sekām.
Humānie un ekonomiskie zaudējumi
Civilo upuru skaits un materiālie zaudējumi bija milzīgi. Klasiskajos aprēķinos iekļauj gan kaujas upurus, gan nāves no bada un slimībām — novērtējumi svārstās, taču kopējais skaits ir miljoniem mirušo un desmitiem miljonu bēgļu vai iekšēji pārvietoto. Lauku saimniecības, rūpniecība un pilsētas infrastruktūra tika nopietni sagrautas, kas radīja dziļu ekonomisku recesiju un vēlāk — plašu badu dažos reģionos.
Sekas un ilgtermiņa ietekme
- Politiskā: boļševiku uzvara noveda pie vienas partijas sistēmas izveides un komunistiskās varas konsolidācijas; 1922. gadā izveidoja Padomju Savienību. Varas nostiprināšana ietvēra represīvu drošības aparātu (Čeka un tās pēcteces) izveidi.
- Teritoriālā: dažas teritorijas nodibināja neatkarīgas valstis (piem., Somija, Latvija, Igaunija), citur robežas mainījās vai tika noteiktas vēlākajos konfliktsituācijās (piem., Polijas un padomju konflikts).
- Sociālā un ekonomiskā: milzīga emigrācija (baltās emigrācijas burtiski nesa zinātniekus, intelektuāļus un karavadoņus ārpus valstīm), lauku kolektivizācijas process un rūpniecības nacionalizācija gaiņi nākamajām dekādēm.
- Kultūras un demogrāfiskā: sabiedrības traumēšana, zaudētas paaudzes, iznīcinātas kopienas un ilgstoša neuzticēšanās starp dažādiem socialajiem slāņiem.
Savilkums
Krievijas pilsoņu karš bija plašs, sarežģīts un vardarbīgs konflikts, kurā cīņas notika ne tikai starp Sarkanajiem un Balto, bet arī starp nacionālajām kustībām, partizāniem un ārvalstu spēkiem. Uzvara Sarkanajiem noteica 20. gadsimta Krievijas un Eiropas politisko kursu, radot Padomju Savienību, izmainot robežas un atstājot dziļas traumas gan ekonomiski, gan sociāli. Kara ietekme jūtama vēl gadu desmitiem pēc tam — politiskā centralizācija, represijas un ekonomiskā atveseļošanās veidoja pamatu nākamajām vēsturiskajām pārmaiņām.
Periodi
Sarkanā armija un Baltā armija cīnījās šajā karā trīs galvenajās frontēs. Šie reģioni atradās Padomju Savienības austrumos, dienvidos un ziemeļrietumos. Bija arī trīs galvenie kara periodi. Krievijas pilsoņu kara sākums un tā lielais mērogs pārsteidza Vladimiru Ļeņinu.
Drīz pēc 1917. gada Krievijas revolūcijas sākās pirmais Krievijas pilsoņu kara periods. Lielākā daļa kauju šajā periodā bija neliela mēroga. Tomēr kaujas sākās daudzās vietās.
Krievijas pilsoņu kara otrais periods bija ļoti svarīgs posms. Tas ilga no 1919. gada janvāra līdz novembrim]. Sākumā Baltā armija uzvarēja visās trīs frontēs. Dažas ārvalstis palīdzēja Baltajai armijai. Taču Leons Trockis reorganizēja Sarkano armiju. Sarkanā armija devās pretī, un Baltās armijas zaudējumi bija smagi. Baltā armija gandrīz zaudēja savu kaujas spēku.
Cīņas Krimā bija trešais un pēdējais kara periods. Krimā bija sapulcējušies daudzi Baltās armijas karavīri. Viņi bija izveidojuši ļoti drošas un spēcīgas pozīcijas. Sarkanā armija turpināja cīnīties kopā ar viņiem. Kad Polijas un Padomju Savienības karš beidzās ar Polijas neatkarību, vairāk Sarkanās armijas karavīru varēja pastiprināt savus biedrus Krimā. Šī rīcība 1920. gada novembrī sakāva Balto armiju. 1920. gadu sākumā turpinājās kaujas pret nacionālistiem Kaukāzā.
Nāves gadījumi / bojāgājušie
- Krievijas pilsoņu kara laikā dzīvību zaudēja aptuveni 8 miljoni cilvēku. No tiem aptuveni miljons bija Sarkanās armijas karavīri.
- Antikomunisti un viņu Baltā armija nogalināja vismaz 50 000 komunistu.
- Daudzi miljoni cilvēku mira bada, bada un epidēmiju dēļ. Daudzi ebreji tika nogalināti pogromos.
Pēc kara
Krievijas pilsoņu kara laikā un pēc tā Padomju Krievija cieta lielus zaudējumus. 1920. un 1921. gadā bija maz lietus, kas 1921. gadā izraisīja nopietnu badu. Aptuveni viens miljons krievu pameta Krieviju un devās uz citām valstīm, lai tur dzīvotu pastāvīgi. Daudzi no viņiem bija ļoti izglītoti un zinoši cilvēki.
Arī ekonomiskie zaudējumi bija ļoti lieli. Krievijas valūtas (rubļa) vērtība samazinājās. 1914. gadā par 2 rubļiem varēja nopirkt ASV dolāru. Savukārt 1920. gadā, lai nopirktu vienu ASV dolāru, bija jādod 1 200 rubļu. Aprēķini liecina, ka karš Padomju Krievijai izmaksāja aptuveni 50 miljardus rubļu jeb 35 000 000 000 000,00 dolāru šodienas cenā. Rūpniecības preču ražošana samazinājās līdz ļoti zemam līmenim. Piemēram, Padomju Savienība ražoja tikai 5 % kokvilnas un tikai 2 % dzelzsrūdas salīdzinājumā ar 1913. gada ražošanu. Kopumā ražošana bija samazinājusies līdz 20 % no 1913. gada ražošanas apjoma.
Krievijas pilsoņu karš ļoti slikti ietekmēja arī lauksaimniecību. Saimniecības saražoja tikai 37 % no parastās produkcijas. Zirgu skaits samazinājās no 35 miljoniem (1916. gadā) līdz 24 miljoniem (1920. gadā). Samazinājās arī liellopu skaits - no 58 miljoniem līdz 37 miljoniem.
Šī kara laikā Padomju Savienības valdība varēja kaut kā pārvaldīt valsti. 1921. gada martā, četrus mēnešus pēc Baltās armijas sakāves Krimā, Ļeņina administrācija atteicās no kara komunisma politikas un tā vietā formulēja Jauno ekonomisko politiku, kas ļāva denacionalizēt lauksaimniecību un rūpniecību, bet lielākā daļa finanšu iestāžu saglabāja valsts īpašumtiesības, nosakot šo nozaru regulējuma atcelšanu. 1922. gada 30. decembrī oficiāli tika izveidota PSRS, un līdz 1928. gadam ražošana atgriezās pirmskara līmenī. Tomēr Ļeņins šo dienu nesagaidīja:. Viņš nomira 1924. gadā, un par jauno vadītāju kļuva Josifs Staļins.
Pirmā pasaules kara un Krievijas pilsoņu kara sekas bija ļoti nelabvēlīgas jaunveidojamās Padomju Savienības dzīvei un sabiedrībai. Cilvēki vienmēr atcerējās to sliktos rezultātus.
Jautājumi un atbildes
J: Kas bija Krievijas pilsoņu karš?
A: Krievijas pilsoņu karš bija pilsoņu karš, kas norisinājās no 1917. gada 7. novembra līdz 1922. gada 16. jūnijam starp vairākām grupām Krievijā. Galvenās kaujas notika starp Sarkano armiju un Balto armiju.
J: Kas bija Sarkanā armija?
A: Sarkanā armija bija komunistu, boļševiku grupējums.
J: Kas bija Baltā armija?
A: Baltā armija bija antikomunistiski noskaņota, un tās sastāvā bija daudzi bijušie cara lojālisti.
J: Kādas ārvalstis sūtīja karaspēku, lai palīdzētu sašķeltai Baltajai armijai?
A: Japāna, Apvienotā Karaliste, Francija un Amerikas Savienotās Valstis sūtīja karaspēku, lai palīdzētu sašķeltai Baltajai armijai.
J: Kāpēc Sarkanā armija uzvarēja?
A: Sarkanā armija uzvarēja, jo bija labāk organizēta, vienotāka un valdīja lielāko teritoriju.
J: Kad cars Nikolajs II zaudēja troni?
A:Cars Nikolajs II zaudēja troni 1917. gada Februāra revolūcijā.
Jautājums: Kā daudzi Krievijas reģioni bija kļuvuši nestabili pirms šī konflikta sākuma?
A:Daudzi Krievijas reģioni bija kļuvuši nestabili, jo strādnieki un zemnieki, kas atbalstīja komunistus, apvienojās tā dēvētajā Sarkanajā armijā, bet cilvēki, kas bija pret viņiem, apvienojās tā dēvētajā Baltajā armijā.
Meklēt