Nikolajs II: Krievijas pēdējais cars — biogrāfija un valdīšana 1894–1917
Nicholas II novirza šeit, par citiem cilvēkiem vārdā Nicholas II, skatiet Nicholas.
Nikolajs II (1868. gada 18. maijs – 1918. gada 17. jūlijs) bija pēdējais Krievijas impērijas cars (imperators). Viņš kļuva par caru 1894. gadā pēc sava tēva cara Aleksandra III nāves. Nikolaja personība, audzināšana un stingrā pārliecība par dievišķo tiesību doktrīnu (cara absolūtās varas leģitimitāte) ietekmēja viņa lēmumus un viņa attiecības ar politiskajiem padomniekiem un sabiedrību.
Ģimene un privātā dzīve
1884. gadā Nikolajs apprecējās ar Hesenes princesi Alisi, kas bija karalienes Viktorijas mazmeita. Viņiem bija pieci bērni: Olga, Tatjana, Marija, Anastasija un Aleksijs. Aleksijs sirga ar hemofiliju, kas ģimenei sagādāja lielas grūtības un trauksmi par viņa dzīvību. Pēc 1905. gada cariskā ģimene sāka meklēt palīdzību pie priesteriem un dziedniekiem, un īpaši tuvu viņiem kļuva priesteris Grigorijs Rasputins, kuram tika piedēvētas spējas mazināt Aleksija asiņošanu. Rasputina ietekme pie cara ģimenes radīja politiķu un sabiedrības nepatiku un kļuva par vienu no konflikta avotiem vidē, kurā pieauga neuzticība varai.
Vadība, reformas un iekšpolitika
Pirmajos divdesmit valdīšanas gados Nikolajs centās saglabāt impēriju un veicināt zināmu modernizāciju, taču šos centienus kavēja konservatīvie muižniecības spēki un cara ierobežotā politiskā iniciatīva. Viņa valdībā nozīmīgas lomas spēlēja ministri, piemēram, Sergejs Vite un Pjotrs Stolipins, kuri īstenoja ekonomiskas un administratīvas reformu pasākumus — veicināja dzelzceļa būvi, lauksaimniecības reformas, izglītības paplašināšanu un valsts aizņemšanos, kā arī nostiprināja ārpolitiskās attiecības ar Franciju. Stolipina laikā tika mēģināts ierobežot revolucionāro aktivitāti ar stingrām represijām un vienlaikus veidot zemes reformas, kas deva jaunas īpašuma iespējas zemniekiem.
Tajā pašā laikā cara valdīšana saglabāja autoritāru raksturu. Pēc Krievijas sakāves karā ar Japānu un 1905. gada nemieriem — kuru spožākais simbols bija asiņainā svētdiena — Nikolajs saskārās ar plašiem protestiem un prasībām pēc konstitucionālām pārmaiņām. Lai nomierinātu situāciju, viņš izdeva Oktobra manifestu un izveidoja parlamentu (domi), taču Krievijas revolūcijai līdzīgā atmosfērā domes pilnvaras tika ierobežotas un revolūcijas idejas turpināja pulcēties gan pilsētās, gan laukos. Viņa valdīšanas laikā bija arī plašas sabiedrības spriedzes radītas traģēdijas, piemēram, Hodinskas traģēdija, kā arī uzbrukumi Krievijas ebrejiem, politiskie represijas un nāvessodi nemierniekiem.
Rasputins un vara pie dārguma
Rasputina tuvināšanās caram un īpaši cara sievai radīja iespaidu, ka neformālā ietekme var apdraudēt valsts pārvaldību. Tas izraisīja intrigām piecariskās ģimenes apkārtnē un starp politiskajiem elites locekļiem. Rasputins tika nogalināts 1916. gadā kā daļa no plotas, ko organizēja daži aristokrāti, kas cerēja atjaunot cara reputāciju un autoritāti, taču traumas caram un valstij bija jau radušās.
Pirmais pasaules karš un krišanās
1914. gadā Nikolajs lēma ievedt Krieviju Pirmajā pasaules karā, atbalstot Serbiju un mobilizējot impērijas armiju. Karš izrādījās ilgstošs un dārgs — Krievija cieš zaudējumus frontei, ekonomika sāka sabrukt, trūka pārtikas un bruņojuma, bet militārā vadība bieži vien bija neefektīva. Nikolaja lēmums 1915. gadā personīgi pārņemt armijas vadību vēl vairāk saasināja viņam uzliktās politiskās un morālās atbildības, jo neveiksmju gadījumā kritika tika novirzīta tieši uz caru. Karadarbība un iekšējās krīzes rezultātā sabiedrības neapmierinātība pieauga.
Revolūcija, abdikācija un galu galā nāve
1917. gada februāra (jūlija) nemieri pārauga masu protestos un streikos, kas noveda pie militāra un administratīva sabrukuma. 1917. gada martā (saskaņā ar Gregora kalendāru — martā) Nikolajs abdicēja par labu savam brālim, taču brālis atteicās pieņemt kroni, un tika izveidota pagaidu valdība. Boļševiku pieaugošā ietekme un politiskā sacelšanās noveda pie oktobra apvērsuma un pilnīgas varas maiņas.
Pēc abdikācijas Nikolaju un viņa ģimeni sūtīja vispirms uz Tobolsku, vēlāk — uz Jekaterinburgu, kur viņi tika turēti arestā kā ieslodzītie. 1918. gada 17. jūlijā Nikolajs, viņa sieva un bērni tika nošauti. Raksturojot šo traģēdiju, jāuzsver, ka izpilde bija daļa no plašākas situācijas, kurā jaunā režīma vadība centās novērst jebkādas iespējamas pretrevolucionāras cerības.
Mantojums, kanonizācija un paliekas
Cariskā ģimenes traģēdija ilgu laiku bija politiski un kultūras jautājums. 1981. gadā Krievijas pareizticīgā baznīca ārpus Padomju Savienības (ROCOR) pasludināja caru un viņa ģimeni par svētajiem. Vēlāk, pēc padomju režīma sabrukuma, arheoloģiskas un DNS izpētes veikšanas rezultātā netālu no Jekaterinburgas tika atrastas cara ģimenes paliekas; daļa no tām oficiāli identificētas un 1998. gadā daļa paliekas tika svinīgi apbedītas Sanktpēterburgā. Papildus atradumiem 2007. gadā tika izraktas un identificētas vēl dažas paliekas, kas tradicionāli saistītas ar Aleksija un vienas no meitu mirstīgajām atliekām. Šīs identifikācijas un apbedīšanas apliecina gan zinātniskā pētījuma nozīmi, gan ilgo atmiņu par traģēdiju.
Vēsturiskā nozīme
Nikolaja II valdīšana ir sarežģīts vēsturisku procesu komplekss — viņa laiks iezīmē pāreju no tradicionālas impērijas uz modernu politisko pasauli, kur industriālās, sociālās un nacionālās pretrunas kļuva par atsperi plašām pārmaiņām. Viņa personīgās vājības, politiskā neelastība, kara neveiksmes un iekšējās konfliktsistēmas noveda pie monarhijas krišanas. Mūsdienu vēsturnieki vērtē Nikolaju II gan kā traģisku figūru, gan kā simbolu laikmeta beigu posmam Krievijas vēsturē.
Jautājumi un atbildes
Jautājums: Kas bija Krievijas ķēniņš Nikolajs II?
A: Krievijas Nikolajs II bija pēdējais Krievijas impērijas cars (imperators). Viņš kļuva par caru 1894. gadā pēc sava tēva, cara Aleksandra III nāves, un viņa valdīšana ilga līdz 1917. gada Krievijas revolūcijai.
J: Ar ko viņš apprecējās?
A: Viņš bija precējies ar Hesenes princesi Alisi, kas bija Apvienotās Karalistes princeses Alises meita un karalienes Viktorijas mazmeita.
Jautājums: Cik viņiem bija bērnu?
A: Viņiem bija pieci bērni: Olga, Tatjana, Marija, Anastasija un Aleksijs.
J: Ar kādu slimību sirga Aleksijs?
A.: Aleksi cieta no slimības, ko sauc par hemofiliju.
Kādi bija daži sasniegumi Nikolaja valdīšanas laikā?
A: Savas valdīšanas laikā Nikolajs centās padarīt Krieviju modernāku, veicinot dzelzceļa būvi, zemes reformu, izglītību un naudas aizņemšanos, kā arī veicinot draudzību ar Franciju un Apvienoto Karalisti. Tomēr šos plānus kavēja muižnieki un viņa vājā vadība. Viņš arī izveidoja parlamentu (domi), taču tam nebija lielas varas.
Jautājums: Kas noveda pie monarhijas krišanas 1917. gadā?
A: Monarhijas krišanu 1917. gadā izraisīja Krievijas zaudējums karā ar Japānu apvienojumā ar asiņainās svētdienas protestiem pret viņa valdību, kas vēlējās, lai parlamentam būtu lielāka vara, nekā viņš tai atļāva, kā arī dusmas par Rasputina ietekmi uz viņu un ieslodzījumi/ekspekcijas tiem, kas bija pret viņu, kas noveda pie Pirmā pasaules kara, kurš Krievijai bija ļoti smags un radīja lielas grūtības, kā rezultātā notika revolūcija, kas gāza viņu no varas.
Jautājums: Vai vēsturnieki Nikolaju II vērtēja pozitīvi vai negatīvi?
A:Padomju Savienības vēsturnieki Nikolaju II bieži raksturoja kā tirānu, savukārt mūsdienu vēsturnieki viņu uzskata par cilvēku, kurš centās darīt to, kas bija pareizi viņa valstij, taču viņam trūka prasmju un viņu viegli ietekmēja slikti padomi.
