Marija Nikolajevna — Krievijas lielkņaziene, cara Nikolaja II meita (1899–1918)
Marija Nikolajevna (1899–1918) — Krievijas lielkņaziene Romanova, cara Nikolaja II meita; dzīve, slimnīcas darbība, 1917. gada slepkavība un vēlākā kanonizācija.
Krievijas lielkņaziene Marija Nikolajevna (Marija Nikolajevna Romanova; krievu val.: Великая Княжна Мария Николаевна, 1899. gada 26. jūnijs [14. jūnijs] — 1918. gada 17. jūlijs) bija Krievijas cara Nikolaja II un caras Aleksandras Fjodorovnas (Hesenes Alises) trešā meita. Viņa piederēja pie pēdējās Romasovu dinastijas paaudzes, kas valdīja pirms Pirmā pasaules kara un revolūcijas pārmaiņām. Marija bija pazīstama kā dzīvespriecīga, sabiedriska un mīļa jaunava, kura ļoti rūpējās par savu ģimeni un apkārtējiem.
Dzīve, raksturs un intereses
Marija augusi imperatora ģimenes gaisotnē, saņemot ierasto augstmaņu audzināšanu: mājturības, valodu, reliģijas un mākslu nodarbības kopā ar māsām. Lai gan bija jaunāka par vecākajām māsām, viņa bija temperamentīga, izaicinoša un nereti koķetēja — īpaši ar apmeklētajiem militāristiem un jauniešiem. Viņa vēlējās apprecēties un izveidot savu ģimeni; draudzības un simpātijas pret jauniešiem aprakstīja viņas vēlmi pēc normālas, personiskas dzīves ārpus karaliskajām pienākumu robežām.
Atšķirībā no vecākajām māsām, kas sāka strādāt kā Sarkanā Krusta medmāsas laikā karam, Marija vēl bija par jaunu, lai pilnvērtīgi piedalītos medicīniskajā darbā. Viņa bija slimnīcas patronese, bieži apmeklēja ievainotos slimnīcas un rūpējās par karavīru morāli. Viņa interesējās par karavīru dzīvi un bija emocionāli saistīta ar viņu likteņiem.
Revolūcija, gūstekņu dzīve un nāve
Pēc 1917. gada notikumiem — 1917. gada Krievijas revolūcijā Krievijas monarhija tika gāzta, un imperatora ģimene nonāca apcietinājumā; Marija kopā ar ģimeni tika internēta un galu galā pārvietota uz Tobolsku un vēlāk uz Jekaterinburgu. Laikmetā starp februāra un oktobra notikumiem viņu dzīve kļuva ierobežota, un ģimenei bija jāiztur garas separācijas un neziņa.
1918. gada 17. jūlijā imperatora ģimene tika nogalināta Jekaterinburgā. Šajā traģiskajā incidentā mira visi galvenie ģimenes locekļi. Pēc slepkavības Marija un pārējie apbedīti slepenā masu kapā; gadu desmitiem par šo notikumu klīda dažādi mīti un neziņa par precīziem apstākļiem.
Kanonizācija, mantojums un identificēšana
Pēc nāves Marija tika atzīta par svētītu atsevišķu pareizticīgo kopienu vidū. Krievijas pareizticīgā baznīca viņu un pārējos Romasovus vēlāk kanonizēja kā pasiju nesējus (tie, kas cieš ar kristīgo pazemību). Kanonizācijas process un atzīšana dažādās baznīcas struktūrās notika vairākos posmos — tas bija gan reliģisks, gan simbolisks akts, kas stiprināja atmiņu par imperatora ģimenes ciešanām.
Ilgus gadus aprindās klīda leģendas, it īpaši par Krievijas lielkņazienes Anastasijas Nikolajevnas iespējamību izdzīvot; tika izteiktas versijas, ka viena no meitām varēja izsprukt. Tomēr 1990. gados tika atrasta liela masa kapa vieta, kas saturēja vairākumu ģimenes locekļu atrašanas vietu, bet daži kauli palika neatklāti, kas uzturēja spekulācijas. Vēlāk, 2007. gadā, tika atrastas papildu mirstīgās atliekas, un DNS analīzes, salīdzinot ar Romasovu dzīvajiem radiniekiem, galīgi pierādīja, ka 1918. gadā nogalināta visa cariskā ģimene. Šie pētījumi noslēdza daudzas spekulācijas par iespējamu izdzīvošanu.
Mantojums un atcerēšanās
Marijas dzīve un agrīnā nāve simbolizē vienu no dramatiskākajām 20. gadsimta sākuma traģēdijām — personisku likteņu sadursmi ar vēsturiskām pārmaiņām. Viņas rūpes par ievainotajiem karavīriem, vēlme pēc ģimenes un dzīvespriecīgais raksturs tiek atcerēti gan vēsturiskajos aprakstos, gan mākslas un literatūras interpretācijās. Mūsdienās viņas un visas ģimenes stāsts tiek pētīts no vēsturiskā, humanitārā un reliģiskā skatupunkta, un to piemin atsevišķi memoriāli un pētījumi.
Par papildinformāciju un konkrētākiem faktiem par atradumiem Romasovu kapos skatīt agrākos izmeklējumus un publikācijas; zinātniskie DNS rezultāti gadu gaitā palīdzēja precizēt varoņu likteņus un izskaidrot ilgi pastāvošos mītus par izdzīvošanu. Romanovu kapā atrastās mirstīgās atliekas un to analīzes ir svarīgs vēstures izpētes avots, kas turpina raisīt interesi un diskusijas.
Izskats
Cilvēki Mariju raksturoja kā skaistu, koķetu meiteni. Viņa bija kupla, ar gaiši brūniem matiem un lielām zilām acīm, kuras viņas ģimene sauca par "Marijas šķīvīšiem". Viņas franču valodas skolotājs Pjērs Žiliārs teica, ka Marija bija gara un veselīga, ar sārtiem vaigiem. Tatjana Botkina uzskatīja, ka Marijas acis bija "maigas un maigas". Lai gan viņas vecākā māsa Tatjana tika uzskatīta par elegantāko, Marija tika uzskatīta par ģimenes skaistuli. Kad viņa bija maza, cilvēki viņu salīdzināja ar kādu no Botičelli eņģeļiem. Krievijas lielkņazs Vladimirs Aleksandrovičs viņu sauca par "laipno (labsirdīgo) bērnu".
Lielās kņazienes Tatjana, Marija un Anastasija 1908. gadā rotaļājas šūpolēs. Fotoattēls: Beineckes bibliotēka.
Biogrāfija
Dzīve un bērnība
Jaunībā Marija reiz aizbēga no vannas un kaila (bez drēbēm) skrēja pa visu pili. Viņas īru medmāsa Margareta Eager, kura ar draugu runāja par politiku, to pat nepamanīja. "Par laimi, es tieši tajā brīdī ierados, paņēmu viņu un aiznesu atpakaļ pie kundzes Eageres," atcerējās viņas tante Krievijas lielkņaziene Olga Aleksandrovna. Viņas vecākās māsas negribēja ļaut Marijai iesaistīties savās rotaļās. Reiz viņas pat nosauca Mariju par savu "pamāte māsu". Tas bija tāpēc, ka viņa bija tik laba un nekad neiekļuva nepatikšanās, stāsta Margareta Eagara. Tomēr pat jaukā Marija dažkārt varēja būt arī palaidnīga. Reiz, kad viņa bija maza, viņa no mātes tējas galda nozaga dažus cepumus. Guvernante un Aleksandra gribēja, lai viņa par sodu iet gulēt, bet Nikolass atteica. Viņš teica: "Es vienmēr baidījos (baidījos) no augošiem spārniem. Es priecājos redzēt, ka viņa ir tikai cilvēkbērns." Ēgars atzīmēja, ka Marija ļoti mīlēja savu tēvu. Viņa bieži centās aizbēgt no bērnistabas, lai "aizietu pie tēta". Kad tēvs bija saslimis ar vēdertīfu, Marija katru vakaru ar skūpstiem apklāja mazu viņa attēlu.
Viņa tika audzināta ļoti vienkārši. Viņa dzīvoja vienā istabā ar māsu Anastasiju, kur sienas bija nokrāsotas pelēkā krāsā, bet griesti bija izkrāsoti ar tauriņiem. Mēbeles bija vienkāršas, baltā un zaļā krāsā.
Jautājumi un atbildes
J: Kas bija Krievijas lielkņaziene Marija Nikolajevna?
A: Krievijas lielkņaziene Marija Nikolajevna bija Krievijas cara Nikolaja II un carienes Aleksandras Fjodorovnas (Hesenes Alises) trešā meita. Viņa tika nogalināta 1917. gada Krievijas revolūcijas laikā un vēlāk Krievijas pareizticīgo baznīca viņu kanonizēja kā pasiju nesēju.
J: Ko Marija darīja, kad viņa dzīvoja?
A: Kad viņa dzīvoja, Marija nebija pietiekami veca, lai kļūtu par Sarkanā Krusta medmāsu kā viņas māsas. Tā vietā viņa bija slimnīcas patronese un apmeklēja ievainotos karavīrus. Viņa ļoti interesējās par karavīru dzīvi, un viņai bija vairākas nevainīgas simpātijas pret jauniešiem, kurus viņa satika.
J: Ko Marija vēlējās darīt?
A: Marija vēlējās apprecēties un izveidot lielu ģimeni. Viņa bija pazīstama ar koķetēšanu jau agrā vecumā.
J: Kas ir lielkņaziene Anastasija Nikolajevna?
A: Lielkņaziene Anastasija Nikolajevna ir Marijas jaunākā māsa, kas kļuva slavena ar stāstiem par savu bēgšanu no karaliskās ģimenes slepkavības gandrīz 90 gadus.
J: Vai tika izteikts pieņēmums, ka vienas lielkņazienes mirstīgās atliekas netika atrastas Romanovu kapā?
A: Jā, tika izteikts pieņēmums, ka Romanovu kapā nav atrastas vienas lielkņazienes mirstīgās atliekas, kas varētu būt piederējušas Marijai. Tomēr 2007. gadā tika atrastas vēl citas mirstīgās atliekas, un DNS beidzot pierādīja, ka 1918. gadā tika noslepkavota visa cariskā ģimene.
Jautājums: Cik ilgi Anastasijas stāsts ir bijis zināms?
A: Anastasijas stāsts ir zināms jau gandrīz 90 gadus, kopš tas pirmo reizi parādījās pēc tam, kad viņa kopā ar citiem karaliskās ģimenes locekļiem Krievijas revolūcijas laikā 1917. gadā it kā izbēga no slepkavības.
Meklēt