Krievijas lielkņaziene Marija Nikolajevna (Marija Nikolajevna Romanova; krievu val.: Великая Княжна Мария Николаевна, 1899. gada 26. jūnijs [14. jūnijs] — 1918. gada 17. jūlijs) bija Krievijas cara Nikolaja II un caras Aleksandras Fjodorovnas (Hesenes Alises) trešā meita. Viņa piederēja pie pēdējās Romasovu dinastijas paaudzes, kas valdīja pirms Pirmā pasaules kara un revolūcijas pārmaiņām. Marija bija pazīstama kā dzīvespriecīga, sabiedriska un mīļa jaunava, kura ļoti rūpējās par savu ģimeni un apkārtējiem.
Dzīve, raksturs un intereses
Marija augusi imperatora ģimenes gaisotnē, saņemot ierasto augstmaņu audzināšanu: mājturības, valodu, reliģijas un mākslu nodarbības kopā ar māsām. Lai gan bija jaunāka par vecākajām māsām, viņa bija temperamentīga, izaicinoša un nereti koķetēja — īpaši ar apmeklētajiem militāristiem un jauniešiem. Viņa vēlējās apprecēties un izveidot savu ģimeni; draudzības un simpātijas pret jauniešiem aprakstīja viņas vēlmi pēc normālas, personiskas dzīves ārpus karaliskajām pienākumu robežām.
Atšķirībā no vecākajām māsām, kas sāka strādāt kā Sarkanā Krusta medmāsas laikā karam, Marija vēl bija par jaunu, lai pilnvērtīgi piedalītos medicīniskajā darbā. Viņa bija slimnīcas patronese, bieži apmeklēja ievainotos slimnīcas un rūpējās par karavīru morāli. Viņa interesējās par karavīru dzīvi un bija emocionāli saistīta ar viņu likteņiem.
Revolūcija, gūstekņu dzīve un nāve
Pēc 1917. gada notikumiem — 1917. gada Krievijas revolūcijā Krievijas monarhija tika gāzta, un imperatora ģimene nonāca apcietinājumā; Marija kopā ar ģimeni tika internēta un galu galā pārvietota uz Tobolsku un vēlāk uz Jekaterinburgu. Laikmetā starp februāra un oktobra notikumiem viņu dzīve kļuva ierobežota, un ģimenei bija jāiztur garas separācijas un neziņa.
1918. gada 17. jūlijā imperatora ģimene tika nogalināta Jekaterinburgā. Šajā traģiskajā incidentā mira visi galvenie ģimenes locekļi. Pēc slepkavības Marija un pārējie apbedīti slepenā masu kapā; gadu desmitiem par šo notikumu klīda dažādi mīti un neziņa par precīziem apstākļiem.
Kanonizācija, mantojums un identificēšana
Pēc nāves Marija tika atzīta par svētītu atsevišķu pareizticīgo kopienu vidū. Krievijas pareizticīgā baznīca viņu un pārējos Romasovus vēlāk kanonizēja kā pasiju nesējus (tie, kas cieš ar kristīgo pazemību). Kanonizācijas process un atzīšana dažādās baznīcas struktūrās notika vairākos posmos — tas bija gan reliģisks, gan simbolisks akts, kas stiprināja atmiņu par imperatora ģimenes ciešanām.
Ilgus gadus aprindās klīda leģendas, it īpaši par Krievijas lielkņazienes Anastasijas Nikolajevnas iespējamību izdzīvot; tika izteiktas versijas, ka viena no meitām varēja izsprukt. Tomēr 1990. gados tika atrasta liela masa kapa vieta, kas saturēja vairākumu ģimenes locekļu atrašanas vietu, bet daži kauli palika neatklāti, kas uzturēja spekulācijas. Vēlāk, 2007. gadā, tika atrastas papildu mirstīgās atliekas, un DNS analīzes, salīdzinot ar Romasovu dzīvajiem radiniekiem, galīgi pierādīja, ka 1918. gadā nogalināta visa cariskā ģimene. Šie pētījumi noslēdza daudzas spekulācijas par iespējamu izdzīvošanu.
Mantojums un atcerēšanās
Marijas dzīve un agrīnā nāve simbolizē vienu no dramatiskākajām 20. gadsimta sākuma traģēdijām — personisku likteņu sadursmi ar vēsturiskām pārmaiņām. Viņas rūpes par ievainotajiem karavīriem, vēlme pēc ģimenes un dzīvespriecīgais raksturs tiek atcerēti gan vēsturiskajos aprakstos, gan mākslas un literatūras interpretācijās. Mūsdienās viņas un visas ģimenes stāsts tiek pētīts no vēsturiskā, humanitārā un reliģiskā skatupunkta, un to piemin atsevišķi memoriāli un pētījumi.
Par papildinformāciju un konkrētākiem faktiem par atradumiem Romasovu kapos skatīt agrākos izmeklējumus un publikācijas; zinātniskie DNS rezultāti gadu gaitā palīdzēja precizēt varoņu likteņus un izskaidrot ilgi pastāvošos mītus par izdzīvošanu. Romanovu kapā atrastās mirstīgās atliekas un to analīzes ir svarīgs vēstures izpētes avots, kas turpina raisīt interesi un diskusijas.
