Grigorijs Rasputins (1869–1916) — Krievijas mistiķis un padomdevējs

Grigorijs Jefimovičs Rasputins (/ræˈspjuːtɪn/; krievu: Григо́рий Ефи́мович Распу́тин [ɡrʲɪˈɡorʲɪj jɪˈfʲiməvʲɪtɕ rɐˈsputʲɪn]; 1869. gada 22. janvāris - 1916. gada 30. decembris) bija krievu zemnieks un mistisks ticības dziednieks. Viņš nebija mūks, kas dzīvoja klosterī, bet gan reliģisks svētceļnieks un tā sauktais starecs — garīgais padomdevējs, pie kura cilvēki meklēja padomu, izglābšanu un dziedināšanu. Rasputins nāca no taigas apvidiem, dzimis ciemā Pokrovskoje Tobolskas guberņā (mūsdienu Sibirija). 1904. gadā viņš ieradās galvaspilsētā Sanktpēterburgā, kur viņa reputācija strauji pieauga. Cars un cariene daudzkārt sarunājās ar Rasputinu un lūdza padomu, jo viņš kļuva par viņu garīgo gidu.

Rasputina ietekme uz carieni un ģimeni

Rasputinam bija liela ietekme uz carieni Aleksandru, cara Nikolaja II, Krievijas impērijas imperatora, sievu. Aleksandra uzskatīja, ka Rasputins ir atbilde uz viņas raizēm. Viņas vienīgais dēls, troņa mantinieks carēvičs Aleksejs, bija ļoti slims. Viņam bija hemofilija. Tā izraisīja spēcīgu asiņošanu, un zēns bieži ciēla pēc kritieniem vai traumu dēļ. Rasputins reizēm spēja zēnu nomierināt ar lūgšanām un mierinošu klātieni; tieši pēc šādiem gadījumiem Aleksandra sāka ticēt, ka Rasputins spēj mazināt Alekseja ciešanas un tuvoties dievišķajam spēkam.

Ietekmes sekas un sabiedriskā reakcija

Tālab cars un viņa ģimene sāka vairāk uzticēties Rasputinam, pieņemot svarīgus politiskus lēmumus. Rasputins neatbalstīja caru, kad viņš nolēma ievest valsti Pirmajā pasaules karā. Viņa tuvums pie galma radīja lielu nepatiku un bažas aristokrātijā, valsts aparātā un sabiedrībā. Rasputinu apsūdzēja gan par pārlieku ietekmi uz valdības lēmumiem, gan par morālu netikumību — baumas par seksuālām attiecībām, izšķērdību un izspiešanu izplatījās plaši. Šīs baumas vēl vairāk grauda valdības stabilitāti un cariskā režīma prestižu.

Politiskais konteksts Pirmajā pasaules karā

1915. gada augustā cars nolēma pats vadīt valsts armiju un nomainīja savu brālēnu lielkņazu Nikolaju. Viņu neatbalstīja gandrīz neviens, izņemot Aleksandru un Rasputinu. Daudzi Krievijas politiķi un muižnieki sāka ļoti uztraukties par Rasputina ietekmi. Kamēr cars atradās frontē, Aleksandra un Rasputins pieņēma daudz lēmumu, kas radīja kritiku — viņi ierosināja caram, kurš bija ārkārtīgi kautrīgs un vāja rakstura, nomainīt vairākus ministrus pret tādiem, kas atbalstīja viņu pozīcijas. Kritiķi apgalvoja, ka šāda politiska iejaukšanās vājināja valsts vadību un veicināja korupciju. 1916. gada beigās cariskā Krievija bija haotiskā stāvoklī: lielajās pilsētās trūka pārtikas un citu preču, satiksme bija saistīta ar kara vajadzībām, un sabiedrības pacietība bija izsmelta.

Uzbrukums un atveseļošanās

Rasputins bija arī fizisku draudu objekts. 1914. gada jūlijā, uzturoties savā dzimtajā ciematā, viņam bija mēģināts uzbrukt: konspiratore Hjonija Guseva iedūra viņu vēderā. Uzbrukums nebija nāvējošs, un pēc aptuveni septiņām nedēļām Rasputins atveseļojās un atgriezās galvaspilsētā. Tur viņš dzīvoja kopā ar savām divām meitām, kuras galvaspilsētā mācījās skolā. Šis gadījums tikai pastiprināja viņa tēlu kā cilvēkam, kuram lemts izdzīvot un kuram piemīt neparasta izturība.

Sazvērestība un slepkavība

Daži parlamenta politiķi nolēma rīkoties, jo viņi uzskatīja, ka Rasputina ietekme apdraud valsti. 1916. gada 30. decembra naktī (jāņem vērā, ka tajā laikā Krievijā joprojām lietoja Juliāna kalendāru; notikuma datumi dažreiz tiek minēti arī kā 16.–17. decembris pēc vecā stila) Rasputinu iedev piekļuvē Jusupova pils pagrabā. Viņam tika piedāvāts vīns. Kad viņš bija piedzēries, kņazs Fēlikss Jusupovs viņu divas reizes nošāva. Pēc pirmā šāviena Rasputins tika ievainots labajā nierē, pēc tam — mugurkaulā. Viņš tomēr spēja pārvietoties un izkļūt no pils pa aizmugurējām durvīm. Rasputinu vēlreiz nošāva pagalmā. Lai pārliecinātos, ka viņš ir miris, viņam no tuvas distances raidīja šāvienu pieres priekšā. (Neviens nezina, kurš izšāva šo pēdējo šāvienu.) Lielais kņazs Dmitrijs aizdzina sazvērniekus uz Ņevas upi. Tur viņi nometa viņa ķermeni no tilta. Pēc dažām dienām Rasputina ķermeni, pilnībā sasalušu, atrada iesprūdušu ledū. Nākamajā dienā līķis tika apglabāts parkā pie Aleksandra pils.

Atbalsis pēc nāves un mantojums

Pēc Februāra revolūcijas jaunie vadoņi uzskatīja, ka Rasputina kapa vieta var kļūt par svētvietu vai politiska simpātiju objektu, tāpēc nolēma izrakt viņa līķi, lai tas nekļūtu par kulta vietu; vēlāk līķi sadedzināja. Rasputina dzīve un nāve ir piepildītas ar leģendām — par indi, par izdzīvošanu pēc vairākām brūcēm, par mistisku spēku un par neizsakāmu morālo netikumību. Mūsdienu vēsturnieki cenšas šķirties no sensacionālām versijām un skaidrot Rasputina izcelsmi, sociālo lomu un to, kā viņa stāvoklis pie cara galda ietekmēja notikumus, kas beidzās ar revolūciju un cara režīma krišanu.

Vēsturiskā nozīme

Grigorija Rasputina stāsts ir gan personisks, gan simbolisks. Viņa tēls atspoguļo cariskās Krievijas šķelšanos — lauku un pilsētu atšķirības, reliģisko ticību un politiskās spēles. Rasputins ne tikai ietekmēja vienu valdību; viņa personība un sakars ar Krievijas impērijas galmu kļuva par katalizatoru baumām un neuzticībai, kas veicināja sabiedrības spriedzi 20. gadsimta sākumā. Mūsdienās viņu bieži analizē kā kompleksu vēsturisku fenomenu, kura interpretācijās mijas fakti, mīti un propaganda.

Jautājumi un atbildes

J: Kas bija Grigorijs Jefimovičs Rasputins?

J: Kur viņš dzīvoja?

J: Kad viņš ieradās Sanktpēterburgā?

J: Kādas attiecības viņam bija ar caru un carieni?

J: Cik vecs bija Rasputins, kad viņš nomira?

Jautājums: Kad Rasputins piedzima?

Meklēt pēc burta