Brīvība: definīcija, politiskās teorijas un brīvības veidi

Iepazīstiet brīvības definīciju, politiskās teorijas un brīvības veidus — no klasiskā liberālisma un libertārisma līdz sociālajam un demokrātiskajam skatījumam.

Brīvība ir stāvoklis, kad indivīdam ir iespēja rīkoties saskaņā ar savu gribu un īstenot savu potenciālu — piemēram, politiskās brīvības kontekstā. Šim jēdzienam ir daudzšķautņaina un bieži strīdīga nozīme, jo atkarībā no filozofiskā, politiskā vai sociālā skatpunkta tiek izcelta citāda brīvības dimensija.

Ko saprot ar brīvību — galvenās pieejas

Filosofijā un politiskajā teorijā parasti izšķir vairākas pamatkoncepcijas:

• Negatīvā brīvība — brīvība no ārējas piespiešanas vai iejaukšanās (t. i., indivīda brīvība no ierobežojumiem). Šo skatījumu popularizēja domātāji, kuri uzsvēra, ka valsts vai citu cilvēku piespiešana ierobežo rīcības iespējas.
• Pozitīvā brīvība — brīvība būt par savu dzīves noteicēju, t. i., spēja realizēt savu potenciālu. Šis aspekts pauž domu, ka bez resursiem, izglītības vai sociālas atbalsta cilvēks faktiski nav “brīvs”, jo nevar izmantot savas izvēles iespējas.
• Brīvība kā ne-dominēšana (republikoniskā brīvība) — definēta kā stāvoklis, kurā indivīds nav pakļauts cita patvaļīgai varai vai kaprīzei. Šo pieeju attīstījuši mūsdienu teorētiķi, piemēram, Philip Pettit.
• Spēju (capability) pieeja — akcentē konkrētas spējas un iespējas, kuras cilvēkam jābūt, lai īstenotu savu brīvību; to saista ar Amartya Sena un Martha Nussbaum darbu, kas ietekmējis sociālā liberalisma un sociālpolitisma domāšanu.

Politiskais konteksts un ideoloģijas

Komunisms un sociālisms bieži apgalvo, ka viņu mērķis — sociālās vienlīdzības radīšana — nodrošina īstu brīvību visiem, jo bez līdztiesīgām materiālajām iespējām daļa sabiedrības nespēj īstenot brīvību praksē. No otras puses, libertārieši un klasiskie liberāļi uzskata, ka komunisms un pārāk liela valsts kontrole ir pretrunā ar brīvību, jo tas ierobežo indivīda pamattiesības — dzīvību, brīvību un īpašumu).

Klasiskā liberālisma izpratnē brīvība galvenokārt tiek saprasta kā indivīda brīvība no ārējas piespiešanas — proti, brīvība no ierobežojumiem. Savukārt sociālais liberālisms uzsver nepieciešamību pēc sociālās un ekonomiskās vienlīdzības, jo tikai ar attiecīgiem resursiem un iespējām cilvēks var reāli izmantot savu brīvību. Tādējādi sociālais liberālisms brīvību saista ar vienlīdzīgu politiskās varas (t. i., demokrātijas) sadali un ar pozitīvās brīvības aspektiem. Pēc šī skatījuma, brīvība bez vienlīdzības var novest pie spēcīgāko dominances pār citiem.

Džona Stjuarta Millsa skatījums

Džons Stjuarts Mills savā darbā "Par brīvību" (On Liberty) bija viens no pirmajiem, kas skaidri atšķīra brīvību kā rīcības iespēju un brīvību kā piespiešanas trūkumu. Mills mēģināja noteikt "tās varas raksturu un robežas, ko sabiedrība var likumīgi īstenot pār indivīdu", un viņš formulēja slaveno kaitējuma principu (harm principle): indivīdam vajadzētu būt brīvam darīt visu, kas nekaitē citiem; valsts iejaukšanās ir pamatota tikai tad, ja tiek novērsts kaitējums citiem. Šī doma joprojām ir būtisks arguments brīvības un ierobežojumu līdzsvarā.

Brīvības veidi praksē

Daži no biežāk minētajiem brīvības veidiem praksē:

• Civilās un politiskās brīvības — vārda, pulcēšanās, reliģijas brīvība, tiesības piedalīties vēlēšanās un politiskajā dzīvē.
• Ekonomiskās brīvības — tiesības uz īpašumu, brīva uzņēmējdarbība, iespēja slēgt līgumus.
• Sociālās brīvības — piekļuve izglītībai, veselības aprūpei un sociālam drošības tīklam, kas ļauj cilvēkam īstenot savas izvēles.
• Kulturālās un personiskās brīvības — brīvība izpaust identitāti, dzīvesveidu, mākslinieciskā brīvība.

Mūsdienu izaicinājumi un diskusijas

Mūsdienu sabiedrībā brīvības jautājumi bieži tiek apspriesti saistībā ar:

• drošību un brīvību — cik tālu var iet valsts uzraudzība vai pastiprināta drošība, lai novērstu draudus;
• interneta un vārda brīvību — kur likt robežu starp brīvību izteikties un kaitējumu (piem., dezinformācija, naida runa);
• ekonomiskās nevienlīdzības ietekmi uz brīvību — vai ļoti lielas sociālās atšķirības faktiski ierobežo daudzu cilvēku iespējas;
• krīžu laikā noteiktiem ierobežojumiem (piem., pandēmijas laikā) — kā nodrošināt, ka ierobežojumi ir proporcionāli un īslaicīgi.

Robežas un ētiski apsvērumi

Brīvība reti ir absolūta — tā tiek ierobežota, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, sabiedrības drošību un kārtību. Galvenie kritēriji, pēc kuriem spriež par ierobežojumu leģitimitāti, ir to mērķis, proporcionalitāte un tiesiskums. Demokrātiskās sabiedrībās pastāv mehānismi, lai izvērtētu, vai ierobežojumi ir nepieciešami un vai tie nenoved pie pārmērīgas varas izmantošanas.

Nobeigums

Brīvība ir daudzslāņaina vērtība, kuras izpratne atšķiras atkarībā no filozofiskā un politiskā konteksta. Galvenais jautājums praksē bieži ir ne tik daudz “vai brīvība ir vēlama?”, cik “kā nodrošināt brīvību tā, lai tā būtu reāla un pieejama pēc iespējas plašākai sabiedrības daļai, vienlaikus aizsargājot citus?”. Diskusijas par brīvību turpinās, jo mainās sabiedrības apstākļi, tehnoloģijas un sociālās attiecības.

Jautājumi un atbildes

J. Ko nozīmē jēdziens "brīvība"?

J: Kā komunisms un sociālisms vērtē brīvību?

J: Kā liberāļi un klasiskie liberāļi vērtē komunismu?

J: Kādi ir divi svarīgākie brīvības aspekti?

J: Kas bija Džons Stjuarts Mills?

J. Ko Mills apgalvoja par varu un brīvību?

Meklēt pēc burta