Kazaki (kozaķi): vēsture, tradīcijas un loma Ukrainā un Krievijā

Kazaki — vēsturiska un kultūras stāsts par brīvību, militārajām tradīcijām un mūsdienu lomu Ukrainā un Krievijā: no Zaporožjes un Donas līdz pārmaiņām un atdzimšanai.

Kazaki (ukraiņu: Козаки) ir cilvēku grupa Ukrainas un Krievijas dienvidu zemēs. Viņi ir slaveni ar savu brīvības izjūtu un neatkarības garu, kā arī ar izcilām militārajām prasmēm un jāšanas mākslu — saikne ar zirgiem ir viens no kazaku simboliem.

Vēstures izcelsme

Nosaukums kazaks cēlies no turku valodu vārda, kas apzīmē "brīvu cilvēku" vai "karotāju". Termina pirmās rakstiskās liecības parādās viduslaiku avotos — ap 14.–15. gadsimtu —, taču kazaku kā sociālas un kultūras kopienas veidošanās notika pakāpeniski. Kazaki radās pierobežas apgabalos no dažādiem elementiem: bēgļiem, izbēgušiem zemniekiem, brīvprātīgajiem karavīriem, vietējiem iedzīvotājiem un etniskajiem minoritāšu grupējumiem, kā arī kristiešu un ortodoksālās tradīcijas ietekmētiem kopienu veidojumiem.

Organizācija un dzīve

Kazaki organizējās pašpārvaldējošos militāros vienībās, kuras sauc par "vojska" vai "hosu" (piemēram, Zaporožjas, Donas, Tereka, Kubānas, Urāla u. c.). Viņu sabiedrības pamatā bija kolektīva pašpārvalde, lēmumi bieži tika pieņemti pie sapulcēm — rādām vai pūļos —, bet izpildi uzticēja atamanam (vadonim). Nodarbības ietvēra gan ierasto lauksaimniecību un zveju, gan robežsardzi un bruņotus reidus. Kazaki bieži dzīvoja citādi nekā feodālā pilsētlaiku sabiedrība: ar lielāku brīvību, personisku īpašumu un militāru pienākumu pret kopienu.

Loma Ukrainā un Krievijā

Vispazīstamākie kazaki ir Ukrainas kazaki no Zaporožje (Zaporožjas Sečs un Hetmanāts), kuri 16.–18. gadsimtā izveidoja nozīmīgu politisku un militāru spēku Ukrainas teritorijā. Krievijas kazaki no Donas, Tereka, Kubānas un Urāla apgabaliem attīstījās savās robežu kopienās un bieži spēlēja lomu Krievijas impērijas austrumu un dienvidu paplašināšanā. Daļēji kazaki darbojās arī kā robežsargi, karavīri un reideri, reizēm sadarbojoties ar centrālo varu, reizēm pret to cīnoties par autonomiju.

Impērijas laikos kazakiem bieži tika piedāvātas militāras privilēģijas apmaiņā pret dienestu — daudzi kazaku vienību karavīri tika iekļauti militārajās struktūrās. Vienlaikus kazaki piedalījās virknei sacelšanos un konfliktu (piem., Pugačova sacelšanās), kas dažkārt noveda pie represijām no centrālajām varas iestādēm.

Padomju laiki un Otrais pasaules karš

Pēc revolūcijas un Krievijas pilsoņu kara kazaku kopienas tika ievērojami sašķeltas: daļa cīnījās pret Sarkano armiju, citi savienojās ar sarkanajiem vai palika neitrāli. Padomju varas laikos pret kazakiem īstenoja politiku, ko dažkārt raksturo kā "de-kazakizāciju" — kolektīvas represijas, konfiskācijas, deportācijas un asimilāciju, kas noveda pie kultūras un sociālo struktūru iznīcināšanas un daudzos gadījumos lielām upurēm (piem., bads, piespiedu pārvietošana).

Otrajā pasaules karā kazaki cīnījās dažādās pusēs: daži kalpoja padomju bruņotajos spēkos, daļa — vācu okupācijas apstākļos — sadarbojās ar Vācijas spēkiem, bet daudzi krita vai tika repatriēti pēc kara. Kara un padomju perioda dēļ kazaku tradicionālā dzīve tika būtiski izmainīta.

Mūsdienu stāvoklis

Pēc Padomju Savienības sabrukuma kazaku kultūras un pašorganizācijas atdzima gan Ukrainā, gan Krievijā. Daudzas sabiedriskas organizācijas cenšas atjaunot tradīcijas, zvejniecību, jāšanu, tautas dejas un dziesmas. Tajā pašā laikā kazaku kustības mūsdienās ir daudzveidīgas: tās ietver gan kultūras un vēsturiskas biedrības, gan dažas paramilitāras vai reģionālai drošībai pievērstas vienības. Politiskā nozīme un publiskais tēls ir mainīgs un atkarīgs no reģiona un laika.

Kultūra un tradīcijas

Kazaku kultūra apvieno ortodoksālas tradīcijas, lauku folkloru, izturības un karavīra ideālu. Tās redzamākie elementi ir:

• Tradicionālais apģērbs un ieroči — cepures, kažoki, drosmīgs tērpu stils un sagraizītas zobeni un pistoles ceremonijās.
• Mūzika un dejas — hopaks un citi uguņojoši deju veidi, dziesmas par brīvību, jūru un dzīvi pie robežas.
• Sociālā organizācija — radas (sapulces), atamana vadība un brālīgas solidaritātes normas.
• Religija — pareizticība un ar to saistītās svētku tradīcijas ir bijušas svarīgs elementu kopējā identitātē.

Mīti un mūsdienu izaicinājumi

Kazaki bieži tiek idealizēti gan literatūrā, gan populārajā kultūrā — kā brīvi karotāji un patrioti. Tomēr vēsturē ir arī tumšas lapaspuses: reidi, sadursmes ar civiliem iedzīvotājiem, sadarbība ar pretiniekiem dažādos laikmetos. Mūsdienās kazaku atdzimšana rada jautājumus par to politisko lomu, drošības funkciju un attiecībām ar valsts institūcijām gan Ukrainā, gan Krievijā.

Kopumā kazaki ir kompleksa, daudzslāņaina parādība — gan vēsturiska sociālā grupa, gan simbolisks brīvības un robežu kultūras elements, kuras mantojums turpina ietekmēt reģiona identitāti, kultūru un politiku.

Meklēt pēc burta