Rietumberlīne

Izcelsme

Potsdamas vienošanās, ko noslēdza četri kara sabiedrotie, paredzēja Vācijas sadalīšanu. Sākotnēji tas bija tikai pagaidu pasākums, līdz tiks izstrādāts pastāvīgs veids, kā atkal apvienot miermīlīgu Vāciju un Berlīni.

Kad sākās aukstais karš, Vācijas un Berlīnes kopīgā pārvalde pārtrūka. Drīz vien padomju okupēto Berlīni un Rietumu okupēto Berlīni pārvaldīja atsevišķas valdības.

1948. gadā Padomju Savienība mēģināja izspiest Rietumu sabiedrotos no Berlīnes, bloķējot tās rietumu sektorus. Padomju vara bloķēja ceļus, dzelzceļus un ūdensceļus, bet Potsdamas vienošanās garantēja gaisa koridorus uz Berlīni. Tā kā rietumu sabiedrotie ar lidmašīnām nogādāja visas piegādes, kas parasti tika piegādātas pa sauszemi, Berlīnes blokādi dēvē arī par Berlīnes gaisa transportu. Blokāde beidzās 1949. gada maijā. Līdz 1949. gada beigām no okupētās Vācijas bija izveidotas divas jaunas valstis - Vācijas Federatīvā Republika (Rietumvācija) rietumos un Vācijas Demokrātiskā Republika (Austrumvācija) austrumos, bet Rietumberlīne bija anklāvs, kas neietilpa nevienā no šīm valstīm.

Juridiskais statuss

Saskaņā ar Rietumu sabiedroto viedokli lielākās Vācijas daļas okupācija beidzās 1949. gadā, kad tika izveidota Vācijas Federatīvā Republika un Vācijas Demokrātiskā Republika. Taču Berlīnes okupāciju varēja izbeigt tikai ar četrpusēju (četru lielvaru) vienošanos, tāpēc Berlīne joprojām bija okupēta teritorija, kas oficiāli atradās visu sabiedroto kontrolē. Tāpēc Rietumberlīnē nekad netika piemērots Grundgesetz (Federatīvās Republikas konstitūcija).

Padomju Savienība paziņoja, ka Austrumberlīnes okupācija ir beigusies, kad tika izveidota Austrumvācija. Rietumu sabiedrotie šo soli neatzina un turpināja uzskatīt visu Berlīni par kopīgi okupētu teritoriju, kas nepiederēja nevienai no abām valstīm.

Tomēr daudzējādā ziņā Rietumberlīne de facto darbojās kā Rietumvācijas 11. valsts.

• Rietumos publicētajās kartēs Rietumberlīne bija norādīta kā Rietumvācijas daļa;
• Rietumberlīnē dzīvojošos vāciešus Rietumvācijas iestādes uzskatīja par Rietumvācijas pilsoņiem;
• Starp Rietumberlīni un Rietumvāciju bija pārvietošanās brīvība;
• Rietumberlīnē nepastāvēja atsevišķi imigrācijas noteikumi: Rietumberlīnē tika ievēroti visi Rietumvācijā spēkā esošie imigrācijas noteikumi.
• Rietumvācijas ieceļošanas vīzās, kas tika izsniegtas apmeklētājiem, tika iespiests spiedogs "derīgs ieceļošanai Vācijas Federatīvajā Republikā un Berlīnē (Rietumos)", kas deva tiesības ieceļot gan Rietumberlīnē, gan pašā Rietumvācijā. Taču sabiedrotie to varēja ignorēt. Viņi tehniski kontrolēja, kas var iebraukt Rietumberlīnē.

Taču Rietumu sabiedrotie tur joprojām bija augstākā politiskā vara. Sabiedrotie varēja iecelt pilsētas mēru un pilsētas vadību Šēnebergas rātsnamā, taču viņi nekad nevienu neizvēlējās, izņemot ievēlēto mēru.

Starp Rietumvāciju un Rietumberlīni bija atšķirības.

• Rietumberlīnieši nevarēja piedalīties federālajās vēlēšanās; tā vietā Rietumberlīnes Pārstāvju palāta ievēlēja 20 delegātus Bundestāgā bez balsstiesībām. Rietumberlīnes Senāts sūtīja delegātus Bundesratā bez balsstiesībām.
• Rietumberlīnes iedzīvotāji varēja kandidēt vēlēšanās, tostarp sociāldemokrātu kanclers Villijs Brandts, kurš bija Rietumberlīnes mērs;
• Rietumberlīnes iedzīvotāji bija atbrīvoti no Federatīvās Republikas obligātā militārā dienesta; tas nozīmēja, ka jaunieši pārcēlās uz pilsētu, lai izvairītos no dienesta armijā.
• Rietumberlīniešiem bija "pagaidu ID kartes", uz kurām nebija Rietumvācijas ģerboņa.
• Lufthansa un citu Rietumvācijas aviokompāniju lidojumi uz Berlīni nebija iespējami, jo gaisa satiksmes koridori starp Rietumvāciju un Rietumberlīni bija paredzēti tikai Apvienotās Karalistes, Francijas vai ASV lidmašīnām.
• Rietumberlīnei bija sava pasta nodaļa, kas bija nodalīta no Rietumvācijas pasta nodaļas, kura līdz 1990. gadam emitēja savas pastmarkas. Sabiedroto vārdā to pārvaldīja Rietumvācijas pasts, un uz pastmarkām bija norāde "Deutsche Bundespost Berlin".

1969. gadā ASV militārās automašīnas rēko satiksmes sastrēgumu stundās Zēlandorfas dzīvojamajā rajonā, ikdienišķi atgādinot, ka Rietumberlīne joprojām ir Otrā pasaules kara sabiedroto likumīgi okupēta.

Dalīšanās gadi

Lai gan pēc 1949. gada Rietumberlīne bija atdalīta no Austrumberlīnes, līdz 1961. gadam cilvēki varēja brīvi pārvietoties starp abām daļām. Daudzējādā ziņā Berlīne darbojās kā vienota pilsēta. Pēc kara atjaunotie U-Bahn un S-Bahn sabiedriskā transporta tīkli aptvēra visus okupācijas sektorus. Daudzi cilvēki dzīvoja vienā pilsētas daļā, bet viņiem bija ģimenes locekļi, draugi un darbs otrā pilsētas daļā.

Turpinoties aukstajam karam, daudzi austrumvācieši sāka pamest Austrumvāciju un doties uz Rietumiem. Austrumvācija 1952. gadā slēdza robežas starp Austrumvāciju un Rietumvāciju, bet neaizslēdza Rietumberlīni; tā kā starp Rietumberlīni un Rietumvāciju bija brīva pārvietošanās, austrumvācijas iedzīvotāji varēja izmantot pilsētu kā robežšķērsošanas punktu uz Rietumiem. Lai apturētu šo aizplūšanu, 1961. gada 13. augustā Austrumvācijas valdība uzcēla Berlīnes mūri, tādējādi fiziski norobežojot Rietumberlīni no Austrumvācijas. No Rietumberlīnes uz Rietumvāciju joprojām bija iespējams ceļot pa gaisu un pa īpašiem šim nolūkam paredzētiem dzelzceļa un autobānīšu tranzīta maršrutiem, taču abu Berlīņu iedzīvotāji tagad bija fiziski un juridiski atdalīti viens no otra.

Četru lielvaru nolīgums par Berlīni (1971. gada septembris) un Tranzīta nolīgums (1972. gada maijs) palīdzēja mazināt spriedzi saistībā ar Rietumberlīni un nedaudz atviegloja Rietumberlīnes iedzīvotājiem ceļošanu uz Austrumvāciju, kā arī vāciešiem, kas ceļoja uz pilsētu pa autoceļiem, nevis lidoja ar lidmašīnu.

1989. gada 9. novembrī siena tika atvērta, un abas pilsētas atkal bija fiziski, bet ne juridiski apvienotas. Vācijas atkalapvienošanās drīz vien izbeidza Rietumberlīnes rietumu okupāciju. Rietumberlīne un Austrumberlīne 1990. gada 3. oktobrī tika apvienotas kā Berlīnes pilsēta, kas kopā ar pārējo Austrumvāciju pievienojās Federatīvajai Republikai kā valsts. Tādējādi Rietumberlīne un Austrumberlīne formāli beidza pastāvēt.

Karte, kurā parādīta Berlīnes mūra atrašanās vieta un robežšķērsošanas vietas

Rietumberlīnes rajoni

Rietumberlīne sastāvēja no šādiem rajoniem:

Amerikas sektorā:

• Neukölln
• Kreicberga
• Šēneberga
• Steglitz
• Tempelhofas lidosta
• Zehlendorf

Lielbritānijas sektorā:

• Šarlotenburga
• Tiergarten
• Wilmersdorf
• Spandau

Francijas sektorā:

• Reinickendorf
• Kāzas

Saistītās lapas

• Berlīne
• Berlīnes blokāde
• Berlīnes mūris
• Bonna
• Pārbaudes punkts Charlie
• Austrumberlīne
• Vācijas Demokrātiskā Republika
• Vācija
• Spoku stacija
• Spandavas cietums
• Rietumvācija