Rietumberlīne bija Berlīnes rietumu daļas nosaukums laikā no 1949. līdz 1990. gadam. Tā aptvēra trīs no četriem pēc Otrā pasaules kara 1945. gadā izveidotajiem sektoriem — amerikāņu, britu un franču okupēto daļu. Pēc 1948.–1949. gada notikumiem tā funkcionēja kā atsevišķs politisks un ekonomisks organizācijas centrs, kas gan bija cieši saistīts ar Rietumvāciju, gan juridiski saglabāja īpašu starptautisku statusu.
Vēsturisks konteksts
1948. gada rudenī Padomju Savienība uzsāka Berlīnes blokādi, mēģinot piespiest rietumu sabiedrotos atteikties no rietumu sektoru integrēšanas Rietumvācijas ekonomiskajā sistēmā (šķērslis bija arī 1948. gada valūtas reforma). Blokāde tika atcelta 1949. gada maijā pēc berlīnes gaisa tilta (Berlin Airlift), kurā sabiedrotie ar lidmašīnu palīdzību apgādāja Rietumberlīni ar pārtiku, degvielu un citām nepieciešamībām. Šie notikumi nostiprināja Berlīnes sadalījumu un izveidoja pamatu ilgstošajam Rietumberlīnes statūta pastāvējumam.
Politiskā un juridiskā situācija
Daudzējādā ziņā Rietumberlīne bija integrēta Rietumvācijas politiskajā un ekonomiskajā telpā: tur ieviesta Rietumvācijas valūta, pastāvēja saiknes ar Rietumvācijas institūcijām un daudzus rietumberlīniešus uzskatīja par Rietumvācijas pilsoņiem. Tomēr oficiāli Rietumberlīne neiekļāva ne Rietumvācijas, ne Austrumvācijas valsts teritorijā — tā palika daļa no četru lielvaru okupācijas režīma, kuru pārstāvēja ASV, Lielbritānija, Francija un PSRS. Sabiedroto tiesības pilsētā saglabājās līdz 1990. gadam, kad starptautiskā juridiskā nostāja tika mainīta.
Austrumu sektoru kontrolēja Padomju Savienība, un tas kļuva par Austrumberlīni, ko Austrumvācija pasludināja par savu galvaspilsētu. Rietumu sabiedrotie šo prasību nekad neatzina un apgalvoja, ka visa pilsēta joprojām atrodas četru lielvaru okupācijā. Tāpēc Berlīnei bija dīvainā situācija — tai bija gan vietējas pašpārvaldes (Rietumberlīnē ar rietumu sabiedroto atļauju strādāja rietumvācu statūti un iestādes), gan starptautiskas tiesības, kas deva sabiedrotajiem īpašas kompetences pilsētā.
Sabiedriskā dzīve, satiksme un robežsardze
Rietumberlīne bija pilsēta ar salīdzinoši augstu dzīves līmeni un dinamisku kultūras dzīvi, kuru bieži uzskatīja par Rietumu pasaules vitrīnu uz komunisma pierobežu. Pilsētu nodalīja Berlīnes mūra, kas 1961. gadā tika uzcelts Austrumvācijas varas iestāžu iniciatīvā, lai apturētu masveida pārtēriņu uz rietumiem. Mūris fiziski norobežoja Rietumberlīni no Austrumberlīnes un lika lietā stingras robežkontroles, kas ietekmēja ikdienas satiksmi, darbu un ģimenes saites.
Neskatoties uz to, Rietumberlīnei piekļuva noteiktas tranzīta saites — pastāvēja gaisa koridori un sauszemes tranzīta maršruti (caur Austrumvācijas teritoriju), kas bija reglamentēti ar sabiedroto līgumiem. Šīs piekļuves tiesības bija svarīgs aspekts starptautiskajā politikā un bieži kļuva par strīdīgu tematu starp Rietumiem un Austrumu bloku.
Nobeigums un atkalapvienošana
Rietumberlīnes īpašais režīms beidzās 1990. gada 3. oktobrī, kad notika Vācijas atkalapvienošana un Berlīne tika atjaunota kā viena pilsēta, Rietumberlīnei zaudējot atsevišķā politiskā subjekta statusu. Pēc pazemināšanās starptautiskā okupācijas režīmā, pilnīga suverenitāte tika atjaunota ar divpusējo un četru pušu (Two Plus Four) līgumu 1990. gadā, un Berlīne kļuva par vienotas Vācijas galvaspilsētu. Rietumberlīne joprojām paliek svarīgs simbols aukstā kara vēsturē — kā vieta, kur divas pasaules sistēmas saskārās un kur sabiedrotie uzrādīja ilgstošu atbalstu brīvībai un piekļuvei.
