Spandau cietums

Vēsture

Cietums tika uzcelts 1876. gadā. Sākotnēji to izmantoja tikai karavīriem, bet pēc 1919. gada tajā ieslodzīja arī civiliedzīvotājus. Tolaik tajā varēja ieslodzīt līdz 600 ieslodzītajiem.

Pēc Reihstāga ugunsgrēka 1933. gadā tur tika turēti Hitlera pretinieki un žurnālisti, piemēram, Egons Kišs un Karls fon Osiseckis. Spandavas cietums kļuva par sava veida nacistu koncentrācijas nometņu priekšteci. To vajadzēja kontrolēt Prūsijas Tieslietu ministrijai, taču gestapo spīdzināja un ļaunprātīgi izmantoja ieslodzītos, kā savās atmiņās par Spandavas cietumu atceras Egons Ervīns Kišs. Līdz 1933. gada beigām bija uzceltas pirmās nacistu koncentrācijas nometnes (Dahau, Osthofenē, Oranienburgā, Zonnenburgā, Lihtenburgā un purva nometnēs ap Estervegenu). Visi atlikušie ieslodzītie, kas atradās valsts cietumos, tika pārvietoti uz šīm koncentrācijas nometnēm.

Pēc Otrā pasaules kara to pārvaldīja četru lielvaru iestādes, lai tur izmitinātu Nirnbergas prāvā ieslodzījumā notiesātos nacistu kara noziedzniekus.

Galu galā tur tika ieslodzīti tikai septiņi ieslodzītie. Viņi ieradās no Nirnbergas 1947. gada 18. jūlijā:

• Rūdolfs Hess - izcieš mūža ieslodzījumu (miris 1987. gadā)
• Valters Funks - izcieš mūža ieslodzījumu (atbrīvots 1957. gada 16. maijā)
• Erihs Rēders - izcieš mūža ieslodzījumu (atbrīvots 1955. gadā)
• Alberts Špīrs - 20 gadu cietumsods (atbrīvots 1966. gadā)
• Baldurs fon Širahs - 20 gadu cietumsods (atbrīvots 1966. gadā)
• Konstantīns fon Neurāts - 15 gadu cietumsods (atbrīvots 1954. gadā)
• Kārlis Dēnics - 10 gadu soda izciešanas termiņš (atbrīvots 1956. gadā)

No septiņiem ieslodzītajiem tikai četri izcieta visu sodu; pārējie trīs - Neurāts, Rēders un Funks - tika atbrīvoti pirms termiņa veselības stāvokļa dēļ. No 1966. līdz 1987. gadam Rūdolfs Hess bija vienīgais ieslodzītais Spandavas cietumā. Viņa vienīgais pavadonis bija cietuma priekšnieks Eižens K. Bērds, kurš kļuva par tuvu draugu. Par Hesa ieslodzījumu Birds uzrakstīja grāmatu "Vientuļākais cilvēks pasaulē".

Spandau bija viena no divām četrām lielvalstu organizācijām, kas turpināja darboties pēc Sabiedroto kontroles padomes sabrukuma; otra bija Berlīnes Aviācijas drošības centrs. Četras Berlīni okupējušās lielvalstis ik mēnesi pārmaiņus kontrolēja cietumu, un katra no tām bija atbildīga par trim mēnešiem gadā.

1987. gadā cietums tika nojaukts, galvenokārt tāpēc, lai novērstu tā pārvēršanos par neonacistu svētnīcu, pēc tam, kad nomira pēdējais tajā palikušais ieslodzītais Rūdolfs Hess, kurš bija vienīgais cietuma iemītnieks pēc Špeiera un fon Širaha atbrīvošanas 1966. gadā. Teritoriju pārveidoja par autostāvvietu un NAAFI tirdzniecības centru, ko nosauca par "Britannia Centre Spandau" un iesauca par "Hessco's" pēc britu lielveikalu tīkla "TESCO". Visi nojauktā cietuma materiāli tika samalti pulverī un izgāzti Ziemeļjūrā vai apglabāti bijušajā RAF Gatovā.

2006. gadā bijušā cietuma teritorijā atradās Kaiser's Supermarket, ALDI un Media Markt plaša patēriņa elektronikas veikals. 2008. gada beigās Media Markt pameta galveno tirdzniecības kompleksu.

Cietums

Cietums, kas sākotnēji bija paredzēts simtiem cilvēku, bija veca ķieģeļu ēka, kuru ieskauj 15 pēdu augsta siena, vēl viena 30 pēdu augsta siena, 10 pēdu augsta siena, kas bija apvīta ar elektrificētu stiepli, kam sekoja dzeloņstiepļu siena. Turklāt daži no sešdesmit apsardzes dienesta karavīriem divdesmit četras stundas diennaktī atradās deviņos ar ložmetējiem bruņotos apsardzes torņos. Ņemot vērā pieejamo kameru skaitu, starp ieslodzīto kamerām tika atstāta tukša kamera, lai izvairītos no iespējas ieslodzītajiem sazināties Morzes alfabētā. Pārējās atlikušās kameras spārnā tika paredzētas citiem mērķiem, vienu no tām izmantoja cietuma bibliotēkai, bet otru - kapelā. Kameras bija aptuveni 3 m garas, 2,7 m platas un 4 m augstas.

Dārzs

No ieslodzīto skatpunkta cietuma galvenā vērtība bija dārzs. Dārza platība vispirms tika sadalīta nelielos personīgos zemes gabaliņos, kurus katrs ieslodzītais izmantoja dažādos veidos, parasti dārzeņu audzēšanai. Dēnics priekšroku deva pupiņu, Fanka tomātu un Špēra puķu audzēšanai, lai gan padomju direktors vēlāk uz kādu laiku puķes aizliedza. Saskaņā ar noteikumiem visa produkcija bija jāizmanto cietuma virtuvē, taču gan ieslodzītie, gan uzraugi bieži vien šo noteikumu neievēroja un baudīja dārzā izaudzēto. Tā kā cietuma noteikumi kļuva brīvāki un ieslodzītie kļuva apātiski vai pārāk slimi, lai koptu savus zemes gabalus, dārzs tika apvienots vienā lielā izmantojamā teritorijā. Tas bija piemērots bijušajam arhitektam Spīram, kurš, būdams viens no jaunākajiem un dzīvīgākajiem ieslodzītajiem, vēlāk uzņēmās pārveidot visu zemes gabalu par lielu kompleksu dārzu ar celiņiem, akmeņdārziem un ziedu izstādēm. Dienās, kad dārzs nebija pieejams, piemēram, lietus laikā, ieslodzītie laiku pavadīja galvenajā gaitenī, kopīgi gatavojot aploksnes.

Pretrunas

Sākotnēji 1946. gada novembrī cietumu pārņēma Sabiedroto lielvalstis, cerot, ka tajā tiks izmitināti simts vai vairāk kara noziedznieku. Bez aptuveni sešdesmit karavīriem, kas jebkurā brīdī dežurēja cietumā vai tā apkārtnē, tur atradās profesionālu civilo uzraugu komandas no katras no četrām valstīm, četri cietuma direktori un viņu vietnieki, četri armijas ārsti, pavāri, tulkotāji, viesmīļi, miesassargi un citi. Tika uzskatīts, ka tas ir nepareizs veids, kā izmantot naudu un resursus, un kļuva par nopietnu strīdus punktu starp cietumu direktoriem, attiecīgo valstu politiķiem. Īpaši neapmierināta par šādu kārtību bija Rietumberlīnes valdība, jo tas tai izmaksāja daudz naudas, bet tās cietumu sistēmā joprojām trūka vietas.

Dzīve cietumā

Ieslodzījuma vietu noteikumi

Katru ieslodzīto dzīves daļu stingri noteica noteikumi, kurus pirms ieslodzīto ierašanās izstrādāja Četras lielvalstis - Francija, Lielbritānija, Padomju Savienība un Amerikas Savienotās Valstis. Salīdzinot ar citiem tā laika cietumu noteikumiem, Spandau noteikumi bija diezgan stingri.

Ieslodzīto vēstuļu nosūtīšana ģimenēm sākumā bija ierobežota līdz vienai lappusei mēnesī;

• Sarunas ar ieslodzītajiem bija aizliegtas;
• Laikraksti tika aizliegti;
• Dienasgrāmatas un memuāri bija aizliegti;
• Ģimeņu apmeklējumi bija ierobežoti līdz piecpadsmit minūtēm reizi divos mēnešos, un
• Naktī ieslodzīto kamerās ik pēc piecpadsmit minūtēm tika iedegtas gaismas, kas bija sava veida pašnāvnieku sardze.

Daudzi stingrākie noteikumi vēlāk tika vai nu mīkstināti, vai arī cietuma darbinieki tos apzināti ignorēja. Rietumu lielvalstu (Francijas, Lielbritānijas un ASV) cietumu direktori un uzraugi bieži sūdzējās par daudziem stingrākiem pasākumiem. Padomju Savienība bieži vien uzlika veto, jo uzskatīja, ka noteikumiem jābūt stingrākiem. Padomju Savienība kara laikā cieta 19 miljonus civiliedzīvotāju upuru, un Starptautiskajā kara tribunālā Nirnbergā tā vēlējās nāvessodu visiem ieslodzītajiem. Rietumu komentētāji apsūdzēja krievus, ka Spandavas cietums darbojas galvenokārt kā padomju spiegošanas centrs, jo viņiem bija attaisnojums iebraukt Berlīnes rietumu daļā, un karavīri bieži skatījās uz pilsētu, nevis uz cietuma teritoriju.

Ikdienas dzīve

Katru dienu ieslodzītajiem vajadzēja mosties plkst. 6.00, mazgāties, kopīgi tīrīt kameras un gaiteni, ēst brokastis. Pēc tam viņi uzturējās dārzā līdz pusdienlaikam pusdienlaikā (ja laika apstākļi to atļauj), pēc pusdienām viņi atpūtās savās kamerās, tad atgriezās dārzā. Pēc tam plkst. 17.00 sekoja vakariņas, pēc kurām ieslodzītie atgriezās savās kamerās. Gaismas nodzēsa plkst. 22.00. Katru pirmdienu, trešdienu un piektdienu ieslodzītajiem tika nodrošināta skūšanās un, ja nepieciešams, matu griešana; katru pirmdienu viņi paši veļas mazgāja veļu. Šī kārtība, izņemot dārzā atļauto laiku, gadu gaitā mainījās ļoti maz, lai gan katra kontrolējošā valsts cietuma noteikumus interpretēja pēc saviem ieskatiem.

Visi ieslodzītie baidījās no padomju varas mēnešiem; krievi daudz stingrāk ievēroja cietuma noteikumus un piedāvāja sliktākas kvalitātes ēdienu. Katra atbildīgā valsts atveda savu pavāru un amerikāņu, franču un britu mēnešos ēdināja ieslodzītos labāk, nekā to atļauj noteikumi. Padomju vara piedāvāja nemainīgu kafijas, maizes, zupas un kartupeļu uzturu. Šo stingrību galvenokārt noteica ļoti ienīstais padomju direktors, kurš nemitīgi īstenoja šos pasākumus un no kura gan krievu, gan rietumu apsargi baidījās un nicināja. Līdz brīdim, kad 1960. gadu sākumā šo direktoru pēkšņi atcēla, "padomju mēnesis" bija baiss. Pēc tam situācija, tostarp arī uztura jomā, uzlabojās.

Erihs Rēders atbrīvots no Spandavas cietuma, 1955. gada 26. septembris, kopā ar sievu Bürger-Hospital Berlīnē-Šarlotenburgā