Nirnbergas procesi — nacistu vadoņu un amatpersonu tiesāšana (1945–1949)

Nirnbergas procesi (1945–1949): padziļināta liecība par nacistu vadoņu un amatpersonu tiesāšanu, militāro tribunālu lomu un šo notikumu vēsturiskajām sekām.

Nirnbergas prāvas bija divas.

Pirmā un vispazīstamākā bija nacistiskās Vācijas vadītāju prāva. Tos organizēja Starptautiskais militārais tribunāls (IMT). Tiesneši un prokurori bija no četrām kara laika sabiedrotajām valstīm - Francijas, PSRS, Apvienotās Karalistes un ASV.

Otrā izmēģinājumu grupa bija 12 turpmākie izmēģinājumi (vācu valodā: nachfolgende Prozesse). Šajos procesos tika tiesātas zemāka ranga nacistu grupas, piemēram, ārsti un Vācijas Ārlietu ministrijas ierēdņi. Lai gan turpmākie tiesas procesi notika tajā pašā tiesas zālē, kur IMT tiesas procesi, tos vadīja tikai amerikāņi.

Sākotnējais plāns paredzēja, ka IMT rīkos vairākus izmēģinājumus, bet sabiedrotie rīkos arī savus vietējo amatpersonu izmēģinājumus. Sadarbība starp Padomju Savienību un Rietumu sabiedrotajiem ātri vien izjuka. IMT rīkoja tikai vienu lielu tiesas procesu. Tāpēc ASV pašas rīkoja tiesas procesus pret nākamajiem svarīgākajiem nacistiem.

Tiesas gaita un galvenie apsūdzētie

Starptautiskais militārais tribunāls Nirnbergā 1945.–1946. gadā apsūdzēja 24 augstākus nacistu vadītājus par noziegumiem pret mieru, kara noziegumiem un noziegumiem cilvēces pret cilvēci. Daži apsūdzētie netika tiesāti: Robert Ley izdarīja pašnāvību pirms procesa, Gustav Krupp tika atzīts par nesodāmu veselības stāvokļa dēļ, bet Martin Bormann tika tiesāts in absentia.

Procesā tika apspriesti plaši pierādījumi — no plānošanas un uzsākšanas agresīvu karu līdz koncentrācijas nometņu un masu slepkavību organizēšanai, cilvēku izmantošanai vergu darbam un cilvēktiesību pārkāpumiem medicīnisku eksperimentu laikā. Starp pazīstamākajiem apsūdzētajiem bija Hermann Göring, Rudolf Hess, Joachim von Ribbentrop, Wilhelm Keitel un citi. Rezultātā IMT piesprieda dažādas sodu kategorijas: daudzi tika notiesāti uz nāvi (12 izpilda nāvessodus), vairākiem piesprieda ilgstošas vai mūža ieslodzījuma sodus, daži tika attaisnoti.

Turpmākie izmēģinājumi (1946–1949)

Pēc IMT viena plaša procesa, ASV tiesnesi Nirnbergā 1946.–1949. gadā rīkoja 12 neatkarīgus "turpmākos" procesus (parasti dēvēti par NMT — Nuremberg Military Tribunals). Šajos procesos tika tiesātas konkrētas nacistu struktūras un amatpersonu grupas, piemēram:

• ārsti un medicīnas darbinieki (slavenais Doctors' Trial), kuri veica cilvēku ķermeņa eksperimentus un īstenoja eitanāzijas programmas;
• tiesneši un valsts juristi (Judges' Trial), kuri tiesības izmantoja politisku sodu īstenošanai;
• SS un palīgvienības, tostarp Einsatzgruppen, par masu slepkavībām Austrumeiropā;
• ieroču ražotāji un rūpnieki (piem., IG Farben, Krupp), kuri iesaistījās vergu darba izmantošanā un kara materiālu ražošanā;
• ministriju un administrācijas amatpersonas, kas plānoja un īstenoja okupācijas politiku un cilvēkresursu izsūtīšanu.

Šie procesi aptvēra plašu noziegumu spektru — no medicīniskām zvērībām līdz ekonomisku struktūru līdzdalībai kara noziegumos. Izmeklēšanas un tiesāšanas rezultātā tika piespriesti gan nāves sodi, gan ilgi cietumsodi, gan attaisnojumi; daudzi spriedumi vēlāk tika pārspriesti vai samazināti.

Juridiskā nozīme un mantojums

Nirnbergas procesi bija pagrieziena punkts starptautiskajā tiesību praksē. No tiem radās vairāki būtiski principi, kas vēlāk kļuva par starptautisko tiesību pamatu:

• individuālā kriminālā atbildība — arī valdību vadītāji un amatpersonas var tikt personiski saukti pie atbildības par kara noziegumiem;
• noziegumu kategorijas — tika skaidri formulētas tādas kategorijas kā noziegums pret mieru, kara noziegums un noziegums cilvēces pret cilvēci;
• atbildības princips pret "vienkāršu pavēli" — attaisnojums "es tikai pildīju pavēles" netiek pieņemts kā absolūts attaisnojums.

Šie principi veicināja arī turpmāku starptautisko normu izveidi, piemēram, Genocīda konvenciju (1948) un vēlāk starptautisko krimināltiesu praksi (piem., Hāgas un ANO tribunāli, Starptautiskā krimināltiesa — ICC). Oficiālie Nīrnbergas principi tika apkopoti un publicēti, un tie ietekmēja starptautisko tiesību attīstību.

Kritika un ierobežojumi

Kaut arī Nirnbergas procesu juridiskā un simboliskā nozīme ir liela, tie nebija bez kritikas:

• "Uzvarētāju tiesa" — kritiķi norādīja, ka tiesas bija rīkotas uzvarētāju iniciatīvas un ka daļa jautājumu par līdzvērtīgu rīcību citu valstu pusē netika apspriesti;
• selektīva piemērošana — daudzi vidējā un zemāka līmeņa noziedznieki izvairījās no tiesas, un ne visi potenciālie vainīgie tika saukti pie atbildības;
• politiskie un diplomātiskie spiedieni — sabiedroto savstarpējās attiecības un intereses ietekmēja procesu norisi un atsevišķu spriedumu izpildi;
• juridiskās jaunas normas — daļai tiesnešu un juristu bija dažādi viedokļi par retroaktivitātes un jaunizveidoto noziegumu definīciju juridiskajām sekām.

Kopsavilkums

Nirnbergas procesi (1945–1949) bija gan konkrēta tiesiskā reakcija uz Otrā pasaules kara zvērībām, gan svarīgs ieraksts starptautisko tiesību vēsturē. IMT galvenais process iezīmēja globālu atbildību par kara un cilvēktiesību noziegumiem, bet 12 turpmākajos ASV vadītajos procesos tika iztiesātas plašākas nacistu institūcijas un amatpersonas. Lai gan procesu gaitā bija daudz juridisku un politisku izaicinājumu, Nirnbergas precedents deva pamatu vēlākām starptautiskām institūcijām un veicināja globālu atbildības principa nostiprināšanos.

Jautājumi un atbildes

J: Kādi bija divi Nirnbergas tiesas procesu komplekti?

J: Kas organizēja pirmo Nirnbergas prāvu?

J: Kas šajos procesos tiesāja un apsūdzēja?

J: Kas vadīja turpmākās tiesas prāvas?

J: Kādi cilvēki tika tiesāti šajās turpmākajās tiesvedībās?

J: Kur notika abas Nirnbergas tiesas prāvas?

Meklēt pēc burta