Tērauda pakts (vācu: Stahlpakt; itāļu: Patto d'Acciaio) jeb oficiāli Draudzības un alianses pakts starp Vāciju un Itāliju bija vienošanās starp fašistisko Itāliju un nacistisko Vāciju, ko 1939. gada 22. maijā parakstīja abu valstu ārlietu ministri, bet no Itālijas puses to apliecināja grāfs Galeazzo Ciano, bet no Vācijas puses - Joahims fon Ribentrops.

Pakts sastāv no divām daļām. Pirmā daļa bija formālais teksts, kurā bija teikts, ka abas puses turpinās palīdzēt viena otrai, savukārt otrajā daļā abas puses vienojās, ka to militārā un ekonomikas politika būs vienāda. Tika teikts, ka tas ir "slepens papildprotokols".

Pakta nosaukums radies no Itālijas līdera Benito Musolīni, kurš uzskatīja, ka tā sākotnējais nosaukums "Asins pakts" Itālijā varētu būt mazāk populārs.

Kontexts un mērķi

Pakts bija loģisks turpinājums agrākai tuvināšanai starp Romu un Berlīni — it īpaši pēc tā dēvētās Rome–Berlin Axis deklarācijas 1936. gadā. Abi režīmi meklēja garantijas vienam otram pret iespējamām starptautiskām pretreakcijām un vēlējās koordinēt ārzemju politiku un militāros plānus. Vācijas mērķis bija nostiprināt starptautisko atbalstu savai agresīvai ārpolitikai, Itālijai — iegūt drošības garantijas un politisku ieguldījumu savās imperiālajās ambīcijās.

Saturs un slepenais protokols

Publiskā daļa paredzēja savstarpēju atbalstu un draudzības attiecības, kā arī apņemšanos konsultēties sarežģītu ārpolitikas jautājumu gadījumā. Slepenais (papild)protokols — kas netika publiskots — paredzēja ciešāku militāro un ekonomisko koordināciju un apņemšanos sniegt atbalstu kara gadījumā. Slepenība radīja bažas trešajām valstīm un vēlāk kļuva par vienu no faktoriem, kas saasināja starptautisko neuzticību.

Svarīgākie fakti

  • Parakstīšanas datums: 1939. gada 22. maijs.
  • Galvenie parakstītāji: itāļu ārlietu ministrs grāfs Galeazzo Ciano un Vācijas ārlietu ministrs Joahims fon Ribentrops.
  • Raksturs: politiski un militāri saistošs līgums ar slepenu papildu protokolu par koordināciju kara gadījumā.

Sekas un arīmēri

Pakts formalizēja Romas un Berlīnes savienību, kas vēlāk pārtapa par nozīmīgu daļu no Otrā pasaules kara ainu veidošanas. Tomēr praksē alianse izrādījās nevienlīdzīga: Vācija bija spēcīgāka politiski un militāri, savukārt Itālija bieži vien bija mazinformēta par Vācijas plāniem un, plānojot savas karošanas darbības, izrādījās mazāk sagatavota.

Itālijas dalība kara gaitā bija nesteidzīga — pēc pakta parakstīšanas Itālija sākotnēji paturēja pozīciju kā "nepiederoša" (non-belligerent), bet 1940. gada 10. jūnijā tai tika paziņots par karu Francijai un Apvienotajai Karalistei. Vēlāk 1943. gadā, kad Itālijas militārais stāvoklis un politiskā situācija sabruka, Musolīni režīms tika gāzts un prakse aliansei beidzās.

Starptautiskā reakcija un vērtējums

Rietumu demokrātijas šo līgumu uztvēra kā draudošu signālu Eiropas drošībai. Pakts radīja papildu spiedienu un izolēja citas reģiona valsts diplomātiski. Vēsturiskā retrospekcija parāda, ka Tērauda pakts bija nozīmīgs simbolisks solis pie Otrā pasaules kara sliekšņa — tas gan neizglāba Itāliju no militiskajām neveiksmēm, gan nenodrošināja Vāciju ar pilnīgu uzticību partnerim, redzamu vēlākajos kara notikumos.

Noslēgumā

Tērauda pakts bija formāls un politisks apliecinājums Vācijas un Itālijas savstarpējai tuvībai 1939. gadā. Lai gan tas radīja iespaidu par stingru savienību, praktiskā sadarbība un rezultāti kara gaitā parādīja aliansei nozīmīgas ierobežojumu un pretrunu.