Erihs Honekers (1912. gada 25. augusts – 1994. gada 29. maijs) bija Austrumvācijas komunistu politiķis, kas faktiski vadīja Vācijas Demokrātisko Republiku kā partijas līderis no 1971. līdz 1989. gadam. Viņa valdīšanas periods raksturojās gan ar stabilitātes un sociālā aprūpes elementiem, gan ar spēcīgu represiju aparāta klātbūtni un politisku izolacionismu pret modernizācijas tendencēm Rietumos.
Agrīnā dzīve un pretnacistiskā darbība
Honekers dzimis Neunkirchenā un jaunībā iesaistījās komunistiskajā jaunatnē; 20. gadsimta 30. gados viņš kļuva par aktīvu pretnacistiskās kustības dalībnieku. Tā kā viņa politiskā darbība bija pretrunā ar nacionālsociālistisko režīmu, viņš tika arestēts un ilgu laiku pavadīja ieslodzījumā. Pēc Otrā pasaules kara viņš pārcēlās uz Padomju okupācijas zonu un iesaistījās jaunuzveidotajā komunistiskajā varā.
Karjeras pieaugums Austrumvācijā
Pēckara gados Honekers ieņēma dažādas amatu vietas partijā un jaunatnes organizācijās, pakāpeniski nostiprinot savu ietekmi SED (Vācijas Sociālistiskās Vienotības partija) vadībā. Viņš bija viens no galvenajiem partijas funkcionāriem, kas 1961. gadā atbalstīja robežas un mūra nostiprināšanu, lai novērstu iedzīvotāju masveida aizplūšanu uz Rietumiem. 1971. gadā viņš kļuva par SED ģenerālsekretāru, bet vēlāk – arī par valsts padomes priekšsēdētāju, konsolidējot gan partijas, gan valsts varu savās rokās.
Politika un iekšlietas (1971–1989)
Honekers politika bija orientēta uz stabilitātes saglabāšanu: tika attīstīta plaša valsts sociālā aprūpe, izveidota masveida mājokļu būve un nodrošināta nodarbinātība. Tajā pašā laikā valsts ekonomika saskārās ar strukturālām problēmām, efektivitātes trūkumu un lielām ārējām saistībām. Honekers uzturēja ciešas attiecības ar Padomju Savienību, taču 1980. gadu beigās, kad padomju līderi sāka īstenot reformu politiku, viņš īsti nepieņēma perestroikas un glasnosti kursu.
Valsts drošības aparāts (plaši zināmā Stasi) praktiski uzraudzīja sabiedrību un apspieda opozīciju, kas laika gaitā radīja plašu neapmierinātību. Starptautiskajā līmenī Honekers centās panākt starptautisku atzīšanu un diplomātiskas attiecības, tostarp GDR uzņemšanu ANO un pakāpenisku normalizāciju ar Rietumvāciju 1970. un 1970. gadu sākumā.
Krīze un krišana
1989. gada masveida protesti pret režīmu, ekonomiskās problēmas un Padomju Savienības vājums izraisīja politisko krīzi. Spiediena priekšā SED vadība zaudēja autoritāti, un oktobrī Honekers tika spiests atkāpties no postenī. Viņa vietā nāca Egons Krencs, taču izmaiņas bija par vēlu — 9. novembrī Berlīnes mūris krita, un nākamajos mēnešos sākās Austrumvācijas sabrukums un ceļš uz Vācijas atkalapvienošanos.
Pēcpadomju gaitas, tiesvedība un pēdējie gadi
Pēc režīma sabrukuma Honekers centās izvairīties no tiesvedībām un no 1990. gada līdz 1991. gadam mainīja patvērumu dažādās vietās. Vēlāk viņam Vācijā izvirzīja apsūdzības saistībā ar cilvēktiesību pārkāpumiem pie robežām un citām darbībām, kas notikušas Aukstā kara laikā; atsevišķos publiski apspriestos tiesas materiālos figurēja arī jautājumi par valsts nodevību. Tiesvedība gan netika pilnībā pabeigta: Honekers veselības stāvoklis pasliktinājās un tiesas process tika pārtraukts vai atlikts uz veselības apsvērumiem. Pēc tam viņam ļāva doties uz ārvalstīm; 1993. gadā viņš nonāca Čīlē, kurā dzīvoja arī viņa sieva. Honekers 1994. gada 29. maijā nomira trimdā no aknu vēža.
Mantojums un vērtējums
Erihs Honekers ir ļoti pretrunīgs vēsturiskais tēls: vienu rokā viņš simbolizē Austrumvācijas stabilitātes periodu, sociālo nodrošinājumu un pazemošanos pret Rietumu ietekmi; citā – viņš tiek kritizēts par autoritāru vadību, plašu drošības aparāta izmantošanu un par atbildību par cilvēktiesību pārkāpumiem. Mūsdienu vēsturnieki un sabiedriskā diskusija par Honekeru un GDR lomu 20. gadsimta Eiropas vēsturē turpina būt intensīva, apvienojot arhīvu pētījumus ar liecībām no upuriem un dalībniekiem.