Erihs Honekers — Austrumvācijas komunistu līderis (1912–1994)
Erihs Honekers — Austrumvācijas (DDR) līderis 1971–1989: varas zieds, kritiens pie tiesas, traģiska trimda un nāve 1994. Fakti, kronoloģija un politiskā vēsture.
Erihs Honekers (1912. gada 25. augusts – 1994. gada 29. maijs) bija Austrumvācijas komunistu politiķis, kas faktiski vadīja Vācijas Demokrātisko Republiku kā partijas līderis no 1971. līdz 1989. gadam. Viņa valdīšanas periods raksturojās gan ar stabilitātes un sociālā aprūpes elementiem, gan ar spēcīgu represiju aparāta klātbūtni un politisku izolacionismu pret modernizācijas tendencēm Rietumos.
Agrīnā dzīve un pretnacistiskā darbība
Honekers dzimis Neunkirchenā un jaunībā iesaistījās komunistiskajā jaunatnē; 20. gadsimta 30. gados viņš kļuva par aktīvu pretnacistiskās kustības dalībnieku. Tā kā viņa politiskā darbība bija pretrunā ar nacionālsociālistisko režīmu, viņš tika arestēts un ilgu laiku pavadīja ieslodzījumā. Pēc Otrā pasaules kara viņš pārcēlās uz Padomju okupācijas zonu un iesaistījās jaunuzveidotajā komunistiskajā varā.
Karjeras pieaugums Austrumvācijā
Pēckara gados Honekers ieņēma dažādas amatu vietas partijā un jaunatnes organizācijās, pakāpeniski nostiprinot savu ietekmi SED (Vācijas Sociālistiskās Vienotības partija) vadībā. Viņš bija viens no galvenajiem partijas funkcionāriem, kas 1961. gadā atbalstīja robežas un mūra nostiprināšanu, lai novērstu iedzīvotāju masveida aizplūšanu uz Rietumiem. 1971. gadā viņš kļuva par SED ģenerālsekretāru, bet vēlāk – arī par valsts padomes priekšsēdētāju, konsolidējot gan partijas, gan valsts varu savās rokās.
Politika un iekšlietas (1971–1989)
Honekers politika bija orientēta uz stabilitātes saglabāšanu: tika attīstīta plaša valsts sociālā aprūpe, izveidota masveida mājokļu būve un nodrošināta nodarbinātība. Tajā pašā laikā valsts ekonomika saskārās ar strukturālām problēmām, efektivitātes trūkumu un lielām ārējām saistībām. Honekers uzturēja ciešas attiecības ar Padomju Savienību, taču 1980. gadu beigās, kad padomju līderi sāka īstenot reformu politiku, viņš īsti nepieņēma perestroikas un glasnosti kursu.
Valsts drošības aparāts (plaši zināmā Stasi) praktiski uzraudzīja sabiedrību un apspieda opozīciju, kas laika gaitā radīja plašu neapmierinātību. Starptautiskajā līmenī Honekers centās panākt starptautisku atzīšanu un diplomātiskas attiecības, tostarp GDR uzņemšanu ANO un pakāpenisku normalizāciju ar Rietumvāciju 1970. un 1970. gadu sākumā.
Krīze un krišana
1989. gada masveida protesti pret režīmu, ekonomiskās problēmas un Padomju Savienības vājums izraisīja politisko krīzi. Spiediena priekšā SED vadība zaudēja autoritāti, un oktobrī Honekers tika spiests atkāpties no postenī. Viņa vietā nāca Egons Krencs, taču izmaiņas bija par vēlu — 9. novembrī Berlīnes mūris krita, un nākamajos mēnešos sākās Austrumvācijas sabrukums un ceļš uz Vācijas atkalapvienošanos.
Pēcpadomju gaitas, tiesvedība un pēdējie gadi
Pēc režīma sabrukuma Honekers centās izvairīties no tiesvedībām un no 1990. gada līdz 1991. gadam mainīja patvērumu dažādās vietās. Vēlāk viņam Vācijā izvirzīja apsūdzības saistībā ar cilvēktiesību pārkāpumiem pie robežām un citām darbībām, kas notikušas Aukstā kara laikā; atsevišķos publiski apspriestos tiesas materiālos figurēja arī jautājumi par valsts nodevību. Tiesvedība gan netika pilnībā pabeigta: Honekers veselības stāvoklis pasliktinājās un tiesas process tika pārtraukts vai atlikts uz veselības apsvērumiem. Pēc tam viņam ļāva doties uz ārvalstīm; 1993. gadā viņš nonāca Čīlē, kurā dzīvoja arī viņa sieva. Honekers 1994. gada 29. maijā nomira trimdā no aknu vēža.
Mantojums un vērtējums
Erihs Honekers ir ļoti pretrunīgs vēsturiskais tēls: vienu rokā viņš simbolizē Austrumvācijas stabilitātes periodu, sociālo nodrošinājumu un pazemošanos pret Rietumu ietekmi; citā – viņš tiek kritizēts par autoritāru vadību, plašu drošības aparāta izmantošanu un par atbildību par cilvēktiesību pārkāpumiem. Mūsdienu vēsturnieki un sabiedriskā diskusija par Honekeru un GDR lomu 20. gadsimta Eiropas vēsturē turpina būt intensīva, apvienojot arhīvu pētījumus ar liecībām no upuriem un dalībniekiem.
Izcelsme un politiskās karjeras sākums
Honekers dzimis Neunkirhenē, tagadējā Zāras zemē. Viņam bija divi brāļi un trīs māsas.
1926. gadā viņš iestājās Vācijas Komunistiskās partijas (KPD) jaunatnes sekcijā - Vācijas Jauno komunistu līgā (KJVD), bet 1929. gadā pievienojās KPD. No 1928. līdz 1930. gadam viņš strādāja par namdari, bet nepabeidza praksi. Pēc tam viņš tika nosūtīts uz Maskavu mācīties Starptautiskajā Ļeņina skolā un visu atlikušo mūžu palika pilna laika politiķis.
1931. gadā viņš atgriezās Vācijā un 1935. gadā pēc nacistu nākšanas pie varas (Machtübernahme) tika arestēts. 1937. gadā viņš tika notiesāts uz desmit gadiem par komunistisku darbību un palika nebrīvē līdz Otrā pasaules kara beigām. Kara beigās Honekers atkal sāka strādāt komunistiskajā partijā tās vadītāja Valtera Ulbrihtas vadībā. 1946. gadā viņš kļuva par vienu no pirmajiem jaunās Vācijas Sociālistiskās vienotības partijas (Sozialistische Einheitspartei Deutschlands, SED), ko veidoja vecā KPD un Austrumvācijas sociāldemokrāti, biedriem.
Pēc 1946. gada oktobra vēlēšanām viņš bija padomju okupētās zonas parlamenta deputāts. 1949. gada 7. oktobrī tika izveidota Vācijas Demokrātiskā Republika. Tās konstitūcija noteica līdzīgu pārvaldes sistēmu kā Padomju Savienībā. Honekers 1950. gadā kļuva par Centrālkomitejas sekretariāta locekļa kandidātu, bet 1958. gadā - par pilntiesīgu locekli.
Austrumvācijas vadība
1961. gadā Honekers bija atbildīgs par Berlīnes mūra būvniecību. 1971. gadā viņš uzsāka politisko cīņu par varu. Padomju vara viņu atbalstīja, tāpēc Honekers kļuva par jauno Sociālistiskās vienotības partijas vadītāju jeb ģenerālsekretāru, nomainot Valteru Ulbrihtu. 1976. gadā viņš kļuva arī par Valsts padomes (Staatsratsvorsitzender) priekšsēdētāju.
Honekera laikā dzīves līmenis ievērojami uzlabojās, lai gan VDR bija visaugstākais dzīves līmenis Austrumu bloka valstīs. Tika nodrošināta lielāka patēriņa preču pieejamība un paātrināta jaunu māju celtniecība.
Lai gan Honekers vairāk rūpējās par precēm un mājokļiem, viņš nepieļāva valdības kritiku. Acīmredzamākais veids, kā tas izpaudās, bija Berlīnes mūris. Šajā laikā, mēģinot šķērsot robežu uz Rietumberlīni, tika nogalināti aptuveni 125 Austrumvācijas iedzīvotāji.
Ārlietu jomā Honekers nekad nepieļautu vienotas Vācijas izveidi. Viņš bija ļoti lojāls pret PSRS, taču piekrita détente (tas ir, kļūt draudzīgāks Rietumvalstīm). Viņa valdības laikā Austrumvācija pat kļuva draudzīgāka Rietumvācijai. Viņš 1987. gada septembrī kļuva par pirmo Austrumvācijas valsts vadītāju, kas apmeklēja Rietumvāciju.
Astoņdesmito gadu beigās padomju līderis Mihails Gorbačovs ieviesa glasnost un perestroiku - reformas komunisma liberalizācijas nolūkā. Tomēr Honekers un Austrumvācijas valdība atteicās īstenot līdzīgas reformas DDR. Reformu kustībai izplatoties visā Centrāleiropā un Austrumeiropā, notika demonstrācijas pret Austrumvācijas valdību. Lielākās bija 1989. gada pirmdienas demonstrācijas Leipcigas pilsētā. Pārējie DDR vadītāji nolēma atbrīvoties no Honekera un 1989. gada 18. oktobrī piespieda viņu atkāpties. Valdības vietā stājās Egons Krencs.
Pēc 1989. gada
Pēc Vācijas atkalapvienošanās Honekers uzturējās padomju militārajā slimnīcā netālu no Berlīnes. Pēc tam viņš kopā ar sievu aizbēga uz Maskavu, lai izvairītos no kriminālvajāšanas saistībā ar apsūdzībām Aukstā kara noziegumos. Vācijas valdība apgalvoja, ka viņš būtu jāsauc pie atbildības, jo 192 austrumvācieši gāja bojā, mēģinot pamest Austrumvāciju. Pēc Padomju Savienības sabrukuma 1991. gada decembrī Honekers devās uz Čīles vēstniecību Maskavā, bet 1992. gadā Borisa Jeļcina valdība viņu nosūtīja atpakaļ. Tiesas prāva sākās 1993. gada sākumā, bet Honekeru sliktas veselības dēļ atbrīvoja un tā paša gada 13. janvārī viņš pārcēlās uz Čīli, lai dzīvotu kopā ar savu meitu Sonju, viņas čīliešu vīru Leo Janesu un dēlu Roberto. Viņš nomira no aknu vēža Santjago, Čīlē, 1994. gada 29. maijā.
Personas
1950. gadā Honekers apprecējās ar Editu Baumannu un 1953. gadā ar viņu izšķīrās. Viņiem bija meita Erika (dz. 1950). 1953. gadā viņš apprecējās ar Margotu Feistu, un viņi bija precējušies līdz pat viņa nāvei. Viņiem bija meita Sonja, dzimusi 1952. gadā. Margot Honekere bija Austrumvācijas valsts izglītības ministre.
Slavenas citāti
- "Siena stāvēs arī pēc 50 un pat pēc 100 gadiem, ja netiks novērsti tās iemesli." (Berlīne, 1989. gada 19. janvāris)
(vācu: Die Mauer wird in 50 und auch in 100 Jahren noch bestehen bleiben, wenn die dazu vorhandenen Gründe noch nicht beseitigt sind)
- "Ne vērsis, ne ēzelis nespēj apturēt sociālisma progresu." Berlīne, 1989. gada 7. oktobris
(vācu valodā: Den Sozialismus in seinem Lauf, halten weder Ochs' noch Esel auf)
Jautājumi un atbildes
J: Kas bija Erihs Honekers?
A: Erihs Honekers bija Austrumvācijas komunistu politiķis, kurš vadīja Vācijas Demokrātisko Republiku no 1971. līdz 1989. gadam.
J: Kad viņš nomira?
A: Viņš nomira 1994. gadā.
J: Kas ar viņu notika pēc Vācijas atkalapvienošanās?
A: Pēc Vācijas atkalapvienošanās viņš devās uz Padomju Savienību, bet jaunā Krievijas valdība viņu nosūtīja atpakaļ uz Vāciju, kur viņš tika ieslodzīts cietumā un tiesāts par valsts nodevību un Aukstā kara laikā izdarītiem noziegumiem.
J: Cik ilgi viņš bija Austrumvācijas vadītājs?
A: Viņš bija Austrumvācijas vadītājs no 1971. līdz 1989. gadam.
J: Vai viņš tika notiesāts par kādiem noziegumiem?
Jā, viņš tika tiesāts par valsts nodevību un citiem aukstā kara laikā izdarītiem noziegumiem.
J: Kur Erihs Honekers nomira?
A: Viņš nomira trimdā Čīlē apmēram pusotru gadu vēlāk.
J: Kāpēc Erihs Honekers tika atbrīvots no cietuma?
A: Viņu atbrīvoja no cietuma, jo viņš mira no aknu vēža.
Meklēt