Boriss Jeļcins — Krievijas pirmais ievēlētais prezidents (1991–1999)
Uzzini Borisa Jeļcina biogrāfiju, politiskās reformas un lomu Krievijas pārejā no PSRS 1991–1999 — ieskats prezidentūras lēmumos, skandālos un mantojumā.
Boriss Nikolajevičs Jeļcins ( klausīties ; krievu: Бори́с Никола́евич Е́льцин; 1931. gada 1. februāris - 2007. gada 23. aprīlis) bija pirmais Krievijas prezidents un pirmais ievēlētais valsts vadītājs. Viņš ieņēma šo amatu no 1991. līdz 1999. gadam.
Agrīnā dzīve un izglītība
Jeļcins dzimis 1931. gada 1. februārī Sverdlovskas apgabalā (mūsdienu Jekaterinburga). Viņš strādāja rūpniecībā un paralēli mācījās inženierzinātnēs, 1955. gadā beigādams Urālu celtniecības institūtu. Agrīnā dzīvē viņš bija saistīts ar vietējo partijas aparātu un pakāpeniski kāpa amatos līdz 1970. un 1980. gadu sākumam.
Politiskais kāpums
1976.–1985. gados Jeļcins bija Ļeņingradas (Sverdlovskas) apgabala (tagad Jekaterinburgas) partijas līderis. Pēc atcelšanas no šī posteņa viņš īslaicīgi krita no politiskā redzesloka, taču miera periods beidzās padomju reformas (perestroika) laikā. 1989. gadā viņš tika ievēlēts Tautas deputātu kongresā, bet 1990. gadā kļuva par Krievijas PSR Augstākās padomes priekšsēdētāju un pazīstams kā reformu atbalstītājs un pretrunīgi noskaņotas konservatīvās politikas kritiķis.
Ceļš uz prezidentūru un 1991. gada notikumi
Jeļcins uzvarēja pirmajās tiešajās Krievijas prezidenta vēlēšanās 1991. gada 12. jūnijā. Viņš ieguva plašu atbalstu kā pārmaiņu simbols. 1991. gada augustā Jeļcins kļuva par vienu no galvenajiem pretstāvjiem padomju konservatīvajiem spēkiem, kuri īslaicīgi mēģināja veikt apvērsumu (Augusta pučs). Jeļcins, sēžot tankā pie Baltā nama (Krievijas parlamenta), simboliski vadīja pretestību, un pučs izgāzās — tas būtiski paātrināja PSRS sabrukumu un padarīja Jeļcinu par valstsvīru, kas virzīja Krieviju uz neatkarību no padomju institūcijām.
Ekonomiskās reformas un sociālās sekas
Pēc PSRS sabrukuma Jeļcins īstenoja mērķtiecīgas un straujas tirgus reformas — tā saukto «šoka terapiju» — kas ietvēra cenu liberalizāciju, valsts uzņēmumu privātizāciju (tai skaitā talonu un «vaučeru» programmas) un atklātāku tirgus ekonomikas ieviešanu. Šīs reformas veicināja privāto īpašumu veidošanos, taču vienlaikus radīja arī smagu ekonomisko recesiju, hiperinflāciju pirmajā posmā, strauju dzīves līmeņa kritumu daļai iedzīvotāju un bagātības koncentrāciju nelielā cilvēku lokā (oligarhi).
Konstitucionālā krīze un iekšpolitiskie konflikti
1993. gada rudenī starp Jeļcinu un parlamentu izcēlās atklāta sadursme: Jeļcins mēģināja šķirt parlamenta pilnvaras, bet deputāti pretoties, kā rezultātā 4. oktobrī Karstāks konflikts pārauga bruņotā sadursmē — krasta apsardze un armijas vienības apšaudīja Baltā nama ēku. Pēc tam notika jaunas konstitūcijas pieņemšana decembrī, kas paplašināja prezidenta pilnvaras un izveidoja mūsdienu Krievijas politisko sistēmu ar spēcīgu prezidentūru.
Karš Čečenijā un drošības izaicinājumi
1994.–1996. gados Jeļcina valdīšanas laikā risinājās Pirmais Čečenijas karš, kas sākās ar centieniem atjaunot centrālo kontroli pār separātisko republiku. Konflikts bija vardarbīgs un dārgs, tajā bija daudz upuru un plašas cilvēktiesību pārkāpumu ziņas. 1995. gadā dramatisks incidents — Budjonnovskas reidi un ķīlnieku krīze — vēl vairāk saasināja sabiedrības noskaņojumu.
Atkārtota vēlēšana un 1998. gada krīze
1996. gada prezidenta vēlēšanās Jeļcins uzvarēja, saglabājot amatu, tomēr šis posms iezīmējās ar veselības problēmām, politiskām intrigām un spēcīgu opozīciju kreisajā spārnā. 1998. gadā Krieviju skāra nopietna finanšu krīze — valsts noklusēja par parādiem un devalvēja rubli, kas izraisīja plašas ekonomiskas grūtības un mazināja Jeļcina popularitāti.
Beigu posms, nodošana varai un nāve
1999. gada 9. augustā Jeļcins iecēla jaunu premjerministru Vladimīru Putinu. 1999. gada 31. decembrī viņš negaidīti paziņoja par atkāpšanos un par vietas izpildītāju oficiāli nozīmēja Putinu. Pēc atkāpšanās Jeļcins vairs neatgriezās aktīvā politikā. Viņš mira 2007. gada 23. aprīlī, un par nāves cēloni ziņoja sirds mazspēju un ilgstošas veselības problēmas.
Mantojums un vērtējumi
Jeļcina mantojums ir pretrunīgs. Uz viņa rēķina tiek rēķināta Padomju Savienības režīma atcelšana, demokrātijas ieviešanas mēģinājumi un atvēršanās Rietumiem. Tajā pašā laikā viņu kritizē par ekonomisko haosu 1990. gadu sākumā, plašo nabadzību, neefektīvu privatizāciju, korupciju un par to, ka viņa reformas radīja pamatu, uz kura vēlāk veidojās liela ietekme koncentrējošas elites un autoritāva vara. Vērtējumi par Jeļcina lomu Krievijas vēsturē atšķiras — daudzi uzskata viņu par pārmaiņu simbolu, citi — par neorganizētu un haotisku reformu autoru, kuras sabiedrībai sagādāja smagus zaudējumus.
Personīgā dzīve
Jeļcins bija divreiz precējies; ilgāku laiku ievērojamo sabiedrības uzmanību piesaistīja viņa veselības problēmas un alkohola lietošanas skandāli. Neskatoties uz to, viņa personības un vadības stils paliek nozīmīgs temats Krievijas 20. gadsimta un pārejas perioda pētniecībā.
Agrīnā dzīve
Jeļcins piedzima 1931. gada 1. februārī nelielā ciematā netālu no Urālu kalniem. Bērnībā viņš zaudēja divus kreisās rokas pirkstus pēc tam, kad kopā ar draugiem spēlējās ar granātām, kuras bija nozaguši no armijas veikala. Jeļcins strādāja par celtnieku, bet 1961. gadā iestājās Komunistiskajā partijā. Septiņdesmitajos gados viņš bija Sverdlovskas (tagad Jekaterinburgas) pilsētas vadītājs. Viens no viņa paveiktajiem darbiem bija nojaukt ēku, kurā tika nošauts Nikolajs II un viņa ģimene.
Politiskā karjera
1985. gadā Mihails Gorbačovs Jeļcinu iecēla par Maskavas pilsētas vadītāju. Jeļcins kļuva par vienu no liberālākajiem Gorbačova valdības locekļiem, un viņš bieži sūdzējās, ka Gorbačova reformas nav pietiekami veiktas. Galu galā 1987. gadā viņš sastrīdējās ar Gorbačovu, un galu galā viņu no amata izsvieda. Tad Jeļcins apņēmās atriebties. Pēc Krievijas vēlēšanām 1989. gadā Jeļcins kļuva par Krievijas parlamenta vadītāju. Tā bija viņa ideja izveidot Krievijas prezidenta amatu.
Krievijas prezidents
Jeļcins 1991. gadā kļuva par pirmo ievēlēto Krievijas vadītāju. Viņš ieguva 57 % balsu. Divus mēnešus vēlāk Jeļcins kļuva par varoni visā Krievijā, kad palīdzēja apturēt uzbrukumu valdībai Maskavā. Vēlāk tajā pašā gadā Padomju Savienība sabruka, kad Krievija un visas 14 pārējās tās daļas kļuva neatkarīgas. Jeļcins guva ASV un Eiropas atbalstu, kad solīja Krievijā ieviest kapitālismu un demokrātiju, taču 90. gadi Krievijai bija grūti laiki, un, būdams prezidents, Jeļcins bija nepopulārs vadītājs.
1993. gadā Krievijas parlaments mēģināja atstādināt Jeļcinu no varas pēc tam, kad viņš mēģināja sarīkot pirmstermiņa vēlēšanas. Problēma kļuva tik nopietna, ka Jeļcins, izmantojot tankus, uzbruka Krievijas parlamenta ēkai. Pēc tam, kad viņš apturēja parlamenta darbību, Jeļcins dažus mēnešus valdīja kā diktators, līdz vēlētāji apstiprināja jaunu konstitūciju.
Visu atlikušo prezidenta amata laiku Krieviju skāra daudzas naudas problēmas, tostarp inflācija un korupcija. Jeļcins nolēma pārdot daudzas valstij piederošas lietas, piemēram, naftu un dabasgāzi, kā arī daudzus valsts uzņēmumus, taču tie nonāca nelielas ietekmīgas miljardieru grupas rokās, kas kļuva zināmi kā oligarhi. 1998. gadā Krieviju skāra liela finanšu krīze. Jeļcins arī uzsāka karu, lai apturētu Čečenijas atdalīšanos no Krievijas.
Neraugoties uz šīm problēmām, Jeļcins 1996. gadā tika atkārtoti ievēlēts. Viņa lielākais oponents bija komunists Genādijs Zjuganovs. Daudzi krievi uzskatīja, ka Zjuganova ievēlēšana izraisīs pilsoņu karu. Taču līdz brīdim, kad viņš 1999. gada Vecgada vakarā atkāpās no amata, Jeļcins bija tik nepopulārs, ka, domājams, viņa popularitāte bija tikai 2 %.
Vēlākā karjera
Prezidenta amatā stājās Jeļcina premjerministrs Vladimirs Putins. Tas bija tikai uz laiku, bet pēc dažiem mēnešiem, kad notika vēlēšanas, kurās tika lemts, kam jāaizstāj Jeļcins, Putins tika ievēlēts.
Personīgā dzīve
Būdams prezidents, Jeļcins cīnījās ar alkoholismu. Tas bieži noveda pie dīvainas uzvedības, kad viņš apmeklēja citas valstis. Kādas Berlīnes vizītes laikā viņš paķēra nūju un mēģināja diriģēt militāro orķestri. Vašingtonas apmeklējuma laikā viņu pie Baltā nama iereibušu atrada slepenādienesta darbinieki. Viņš arī cieta no sirdslēkmes.
Nāve
Jeļcins nomira no sastrēguma sirds mazspējas 2007. gada 23. aprīlī Maskavā, Krievijā, 76 gadu vecumā. Viņa bēres notika 2007. gada 25. aprīlī.
Meklēt