Wende ("pagrieziens") ir vēsturisks process Vācijas Demokrātiskajā Republikā (VDR) 1989. un 1990. gadā pēc Mihaila Gorbačova padomju reformām. Komunistiskā Vācijas Sociālistiskā vienotības partija (Sozialistische Einheitspartei Deutschlands, saīsināti SED) zaudēja varu, un tika izveidota demokrātiska valdība. Šīs jaunās valdības politika beidzot noveda pie Vācijas atkalapvienošanās 1990. gada oktobrī.

Vende bija pazīstama kā ļoti miermīlīga. Cilvēki, kas bija pret SED un komunismu, nevēlējās izmantot vardarbību, tāpēc šos notikumus dēvē arī par miermīlīgo revolūciju (vācu valodā: Friedliche Revolution).

Fons un cēloņi

1980. gadu beigās VDR ekonomiskā un politiskā sistēma bija izsmelta — trūka preču, bija grūtības ar dzīves līmeni un ierobežota personiskā brīvība. Padomju Savienības vadība ar Mihailu Gorbačovu vērsa uzmanību uz reformām (perestroika, glasnost), kas samazināja Maskavas gatavību izmantot spēku pret satricinājumiem Varšavas līguma valstīs. Tas radīja iespēju plašākām iekšējām pārmaiņām VDR.

Galvenie notikumi 1989.–1990.

  • Sabiedriskās kustības un baznīcas loma: Draudzes un tās sniegtās telpas (piem., Niklasas baznīca Līpcigā) kļuva par vietām, kur organizēja tikšanās un diskusijas par cilvēktiesībām. Pilsoniskās iniciatīvas, piemēram, Neues Forum, Demokratie Jetzt un citas, mobilizēja sabiedrību.
  • Pirmie protesti un "pirmdienu demonstrācijas": no rudens 1989. gada visplašākās kļuva Montagsdemonstrationen (pirmdienu demonstrācijas), īpaši Līpcigā, kur simtiem tūkstošu cilvēku prasīja brīvību, reformas un demokrātiju.
  • Honeckera krišana un pagaidu vadība: Ericha Honeckera vietā oktobrī 1989. tika ierasts Egons Krenzs un pēc tam novembrī pie varas nāca Hanss Modrovs kā pārejas valdības vadītājs, kas mēģināja vadīt reformu procesu.
  • Padomi par robežu atvēršanu un Berlīnes mūra krišana: 1989. gada 9. novembrī preses konferencē amats cilvēku Günters Šabovskis (Günter Schabowski) nejauši pauda, ka robežas tūlīt tiek atvērtas — tas izraisīja tūlītēju masu kustību uz Brandenburges vārtiem, un Berlīnes mūris faktiski tika atvērts. Šis notikums simboliski iezīmēja režīma norietu.
  • Rīkošanās miera ceļā: Visas šīs pārmaiņas lielākoties noritēja bez plašas vardarbības, pateicoties masveida miermīlīgai pretestībai un drošības spēku atturībai no sadursmēm.
  • Politiskie soļi uz demokrātiju: 1990. gada 18. martā notika pirmās un vienīgās brīvās VDR vēlēšanas, kurās uzvarēja alianse, kas atbalstīja ātru atkalapvienošanos ar Rietumvāciju; Lothar de Maizière kļuva par pēdējo VDR kancleru/premjerministru.
  • Monetārā un juridiskā integrācija: 1990. gada 1. jūlijā VDR teritorijā ieviesa Vācijas marku (Deutsche Mark) un darbojās monetārā un ekonomiskā savienība ar Rietumvāciju — tas bija svarīgs solis pretim vienotai valstij.
  • Starptautiskie līgumi un atzīšana: 1990. gada oktobrī tika noslēgts arī starptautisks process (tostarp Two-plus-Four sarunas), kas atrisināja okupācijas tiesību jautājumus un deva Vācijai pilnu suverenitāti.
  • Oficiālā atkalapvienošanās: 1990. gada 3. oktobrī notika oficiālā Vācijas Federatīvās Republikas un VDR apvienošana, ko tagad Vācijā atzīmē kā Nacionālo vienotības dienu (Tag der Deutschen Einheit).

Starptautiskā nozīme un reakcija

Pasaules lielvalstu attieksme — galvenokārt PSRS, ASV, Francija un Lielbritānija — bija izšķiroša, lai nodrošinātu miermīlīgu pāreju un atzīšanu. Gorbačova lēmums nerīkoties ar bruņotu spēku palīdzēja izvairīties no kara. Rietumvācijas kanclers Helmuts Kohls aktīvi lobēja ātru integrāciju un sniedza ekonomisko atbalstu.

Sekas un ilgtermiņa ietekme

Atkalapvienošanās radīja gan pozitīvas, gan sarežģītas sekas. No pozitīvās puses — tika apvienotas ģimenes, nodrošināta politiskā brīvība un piekļuve Rietumu tirgiem. No otras puses — straujas privatizācijas (Treuhand), rūpniecības pārstrukturēšana un sociālas pārmaiņas radīja augstu bezdarbu un migrāciju no austrumiem uz rietumiem. Tāpat vēl ilgi saglabājās atšķirības dzīves līmenī un politiskajās attieksmēs starp bijušajām VDR teritorijām un Rietumvāciju.

Atmiņas un nozīme

Wende tiek atzīta par vienu no ievērojamākajiem demokrātiskajiem un miermīlīgajiem masu kustību paraugiem 20. gadsimta beigās. Tā atgādina par to, cik svarīga ir pilsoniskā darbība, dialogs un institūciju spēja veikt pāreju bez vardarbības. Šo notikumu atceres pasākumi un pētniecība joprojām ir nozīmīga Vācijas sabiedriskajā un kultūras diskursā.