Wende — VDR 1989–1990 miermīlīgā revolūcija un Vācijas atkalapvienošanās
Wende ("pagrieziens") ir vēsturisks process Vācijas Demokrātiskajā Republikā (VDR) 1989. un 1990. gadā pēc Mihaila Gorbačova padomju reformām. Komunistiskā Vācijas Sociālistiskā vienotības partija (Sozialistische Einheitspartei Deutschlands, saīsināti SED) zaudēja varu, un tika izveidota demokrātiska valdība. Šīs jaunās valdības politika beidzot noveda pie Vācijas atkalapvienošanās 1990. gada oktobrī.
Vende bija pazīstama kā ļoti miermīlīga. Cilvēki, kas bija pret SED un komunismu, nevēlējās izmantot vardarbību, tāpēc šos notikumus dēvē arī par miermīlīgo revolūciju (vācu valodā: Friedliche Revolution).
Fons un cēloņi
1980. gadu beigās VDR ekonomiskā un politiskā sistēma bija izsmelta — trūka preču, bija grūtības ar dzīves līmeni un ierobežota personiskā brīvība. Padomju Savienības vadība ar Mihailu Gorbačovu vērsa uzmanību uz reformām (perestroika, glasnost), kas samazināja Maskavas gatavību izmantot spēku pret satricinājumiem Varšavas līguma valstīs. Tas radīja iespēju plašākām iekšējām pārmaiņām VDR.
Galvenie notikumi 1989.–1990.
- Sabiedriskās kustības un baznīcas loma: Draudzes un tās sniegtās telpas (piem., Niklasas baznīca Līpcigā) kļuva par vietām, kur organizēja tikšanās un diskusijas par cilvēktiesībām. Pilsoniskās iniciatīvas, piemēram, Neues Forum, Demokratie Jetzt un citas, mobilizēja sabiedrību.
- Pirmie protesti un "pirmdienu demonstrācijas": no rudens 1989. gada visplašākās kļuva Montagsdemonstrationen (pirmdienu demonstrācijas), īpaši Līpcigā, kur simtiem tūkstošu cilvēku prasīja brīvību, reformas un demokrātiju.
- Honeckera krišana un pagaidu vadība: Ericha Honeckera vietā oktobrī 1989. tika ierasts Egons Krenzs un pēc tam novembrī pie varas nāca Hanss Modrovs kā pārejas valdības vadītājs, kas mēģināja vadīt reformu procesu.
- Padomi par robežu atvēršanu un Berlīnes mūra krišana: 1989. gada 9. novembrī preses konferencē amats cilvēku Günters Šabovskis (Günter Schabowski) nejauši pauda, ka robežas tūlīt tiek atvērtas — tas izraisīja tūlītēju masu kustību uz Brandenburges vārtiem, un Berlīnes mūris faktiski tika atvērts. Šis notikums simboliski iezīmēja režīma norietu.
- Rīkošanās miera ceļā: Visas šīs pārmaiņas lielākoties noritēja bez plašas vardarbības, pateicoties masveida miermīlīgai pretestībai un drošības spēku atturībai no sadursmēm.
- Politiskie soļi uz demokrātiju: 1990. gada 18. martā notika pirmās un vienīgās brīvās VDR vēlēšanas, kurās uzvarēja alianse, kas atbalstīja ātru atkalapvienošanos ar Rietumvāciju; Lothar de Maizière kļuva par pēdējo VDR kancleru/premjerministru.
- Monetārā un juridiskā integrācija: 1990. gada 1. jūlijā VDR teritorijā ieviesa Vācijas marku (Deutsche Mark) un darbojās monetārā un ekonomiskā savienība ar Rietumvāciju — tas bija svarīgs solis pretim vienotai valstij.
- Starptautiskie līgumi un atzīšana: 1990. gada oktobrī tika noslēgts arī starptautisks process (tostarp Two-plus-Four sarunas), kas atrisināja okupācijas tiesību jautājumus un deva Vācijai pilnu suverenitāti.
- Oficiālā atkalapvienošanās: 1990. gada 3. oktobrī notika oficiālā Vācijas Federatīvās Republikas un VDR apvienošana, ko tagad Vācijā atzīmē kā Nacionālo vienotības dienu (Tag der Deutschen Einheit).
Starptautiskā nozīme un reakcija
Pasaules lielvalstu attieksme — galvenokārt PSRS, ASV, Francija un Lielbritānija — bija izšķiroša, lai nodrošinātu miermīlīgu pāreju un atzīšanu. Gorbačova lēmums nerīkoties ar bruņotu spēku palīdzēja izvairīties no kara. Rietumvācijas kanclers Helmuts Kohls aktīvi lobēja ātru integrāciju un sniedza ekonomisko atbalstu.
Sekas un ilgtermiņa ietekme
Atkalapvienošanās radīja gan pozitīvas, gan sarežģītas sekas. No pozitīvās puses — tika apvienotas ģimenes, nodrošināta politiskā brīvība un piekļuve Rietumu tirgiem. No otras puses — straujas privatizācijas (Treuhand), rūpniecības pārstrukturēšana un sociālas pārmaiņas radīja augstu bezdarbu un migrāciju no austrumiem uz rietumiem. Tāpat vēl ilgi saglabājās atšķirības dzīves līmenī un politiskajās attieksmēs starp bijušajām VDR teritorijām un Rietumvāciju.
Atmiņas un nozīme
Wende tiek atzīta par vienu no ievērojamākajiem demokrātiskajiem un miermīlīgajiem masu kustību paraugiem 20. gadsimta beigās. Tā atgādina par to, cik svarīga ir pilsoniskā darbība, dialogs un institūciju spēja veikt pāreju bez vardarbības. Šo notikumu atceres pasākumi un pētniecība joprojām ir nozīmīga Vācijas sabiedriskajā un kultūras diskursā.
Pirmdienas demonstrācija Leipcigā 1989. gada 16. oktobrī
Cilvēki pie Berlīnes mūra pie Brandenburgas vārtiem
Sākums
Vendes notikumi bija daļa no komunisma sabrukuma visā Austrumeiropā, piemēram, Polijā, Ungārijā un Čehoslovākijā. Drīz vien šajās valstīs sākās reformas. Ungārija 1989. gada augustā atvēra savas robežas ar Austriju, un daudzi tūristi no Austrumvācijas šķērsoja robežu un bēga uz Rietumvalstīm.
Septembrī austrumvāciešiem vairs nebija atļauts doties uz Ungāriju. Drīz vien arvien vairāk austrumvāciešu devās uz Rietumvācijas vēstniecībām Varšavā un jo īpaši Prāgā. Drīz Prāgas vēstniecībā bija vairāk nekā 4000 cilvēku. Rietumvācija varēja panākt, ka Austrumvācija ļāva saviem cilvēkiem doties uz turieni. 1989. gada 30. septembrī Prāgā ieradās Rietumvācijas ārlietu ministrs Hanss Dītrihs Genšers un vēstniecības dārzā sacīja, ka austrumvācieši var doties. Viņi devās uz Rietumvāciju ar vilcieniem, kas kursēja caur VDR. Oktobra pirmajās dienās no Prāgas uz Rietumvāciju devās vēl vairāk austrumvāciešu.
Pirmdienas demonstrācijas
Pašā VDR tika dibinātas dažas opozīcijas grupas, piemēram, Neues Forum ("Jaunais forums"), Demokratischer Aufbruch ("Demokrātijas atmoda") vai Demokratie Jetzt ("Demokrātija tagad").
Kopš 1989. gada oktobra notika daudzas demonstrācijas pret SED un par demokrātiju un cilvēktiesībām. Leipcigas pilsētā cilvēki katru pirmdienu pulcējās baznīcā, ko sauc Nikolaikirche. Viņi lūdza par mieru un brīvību, un pēc tam izgāja demonstrēt. Šīs demonstrācijas sauc par Montagsdemonstrationen ("Pirmdienas demonstrācijas").
1989. gada 7. oktobrī bija VDR 40. "dzimšanas diena". SED rīkoja lielas svinības un festivālus Austrumberlīnē un citās pilsētās. Tajā pašā laikā ielās protestēja daudz cilvēku, un vairāk nekā 1000 no viņiem tika arestēti. Austrumvācijas dienvidos, Plavenā, daudzi cilvēki pulcējās uz demonstrāciju. Divas dienas vēlāk, 9. oktobrī, Leipcigā notika nākamā pirmdienas demonstrācija. Aptuveni 70 000 cilvēku miermīlīgi izgāja cauri pilsētas centram, un policija vai valsts drošība (Stasi) neko nedarīja, lai viņus apturētu.
18. oktobrī SED galvenie līderi nolēma, ka tās priekšsēdētājam Eriham Honekeram ir jāatkāpjas no amata. Par jauno SED vadītāju (Generalsekretär des Zentralkomitees der SED, "SED Centrālās komitejas ģenerālsekretārs") un valsts vadītāju (Staatsratsvorsitzender, "Valsts padomes priekšsēdētājs") kļuva Egons Krencs. Viņš paziņoja, ka vēlas sākt "Wende", bet demonstranti joprojām vēlējās, lai SED atteiktos no visas varas.
Demonstrācija Plavenā 1989. gada 30. oktobrī
Sienas krišana
4. novembrī Austrumberlīnē, Aleksandra laukumā, notika ļoti liela demonstrācija. Tajā piedalījās vairāk nekā 400 000 cilvēku, un demonstrāciju tiešraidē rādīja Austrumvācijas televīzija.
VDR valdība apsprieda jaunu likumu par ceļošanu uz Rietumvāciju un citām valstīm. 1989. gada 9. novembra vakarā notika preses konference, kurā piedalījās SED Centrālās komitejas preses sekretārs Ginters Šabovskis. Tieši pirms šīs preses konferences Egons Krencs bija iedevis Šabovskim papīra lapu par jauno ceļošanas likumu. Pirms preses konferences beigām kāds žurnālists no Itālijas uzdeva Šabovskim jautājumu par ceļošanas brīvību. Šabovskis nolasīja savu papīra lapu, kurā bija teikts, ka ikvienam būtu jāļauj izbraukt no valsts un atgriezties, kad vien viņš vēlas. Uz jautājumu, kad šim noteikumam būtu jāstājas spēkā, Šabovskis atbildēja "tūlīt" un "nekavējoties".
Šo preses konferenci televīzijā vēroja daudzi cilvēki, un Rietumvācijas plašsaziņas līdzekļi ziņoja, ka VDR vēlas "nekavējoties" atvērt robežas. Tāpēc arvien vairāk un vairāk austrumvāciešu devās pie mūra, lai pārliecinātos, vai tā ir taisnība. Kad viņi redzēja, ka mūris joprojām ir slēgts, viņi kļuva aizvien dusmīgāki. Pēc plkst. 23:00 robeža tika atvērta vienā robežkontroles punktā Bornholmer Straße, un drīz vien tam sekoja arī pārējie kontrolpunkti. Šajā naktī daudzi cilvēki devās uz Rietumberlīni un atpakaļ. Nākamajās dienās un nedēļās tūkstošiem cilvēku apmeklēja Rietumvāciju.
Šabovska preses konference 1989. gada 9. novembrī
Austrumvācijas ceļotāji ceļā uz Rietumvāciju, 1989. gada 12. novembris.
"Apaļie galdi" un Stasi beigas
1989. gada 13. novembrī Hanss Modrovs kļuva par jauno Austrumvācijas ministru prezidentu. Viņš izveidoja apaļo galdu politisko lēmumu pieņemšanai. Pie apaļā galda darbojās SED un tās masu organizāciju pārstāvji, opozīcijas grupu un baznīcu pārstāvji. Pilsētās, pilsētās un ciematos tika izveidoti arī daudzi citi apaļie galdi.
Daudzi VDR iedzīvotāji joprojām baidījās no Valsts drošības ministrijas, kas bija pazīstama kā "Stasi". Modrovs pārdēvēja ministriju par Amt für Nationale Sicherheit ("Valsts drošības birojs"; AfN). AfN sāka iznīcināt gadu gaitā savāktos dokumentus. Opozīcijas spēki vēlējās, lai dokumenti tiktu saglabāti, tāpēc 1989. gada decembrī un 1990. gada janvārī viņi okupēja visus "Stasi" birojus valstī. Pēdējā 1990. gada 15. janvārī tika aizņemta Stasi galvenā mītne Austrumberlīnē.
Bezmaksas vēlēšanas
1990. gada 18. martā notika Austrumvācijas parlamenta - Tautas palātas (Volkskammer) - brīvas vēlēšanas. Šajās vēlēšanās uzvarēja partiju grupa Allianz für Deutschland ("Alianse par Vāciju"), kas vēlējās, lai VDR tiktu pievienota Rietumvācijai. Saskaņas svarīgākā partija bija CDU, un tās priekšsēdētājs Lotārs de Maizjērs kļuva par jauno VDR ministru prezidentu. Jaunā valdība sāka atkalapvienošanās procesu, kas beidzot noslēdzās 1990. gada 3. oktobrī.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir Wende?
A: Wende ir vēsturisks process Vācijas Demokrātiskajā Republikā (VDR) 1989. un 1990. gadā pēc Mihaila Gorbačova padomju reformām.
Q: Ko nozīmē termins Wende?
A: Wende, kas angļu valodā nozīmē "turn-around", apzīmē politiskās pārmaiņas, kas VDR notika 1989. un 1990. gadā.
J: Kas zaudēja varu Wende laikā?
A: Wende laikā varu zaudēja komunistiskā Vācijas Sociālistiskā vienotības partija (Sozialistische Einheitspartei Deutschlands, saīsināti SED).
J: Vai Vende bija miermīlīga?
A.: Jā, bija zināms, ka Vende bija ļoti miermīlīga.
J: Kāda bija jaunās valdības politika, kas tika izveidota Wende laikā?
Atbildes: Vendes laikā izveidotās jaunās valdības politika bija tāda, lai beidzot 1990. gada oktobrī panāktu Vācijas atkalapvienošanos.
J: Kāds ir vēl viens termins, ko lieto Wende laikā notikušo notikumu apzīmēšanai?
A: Notikumus, kas norisinājās Wende laikā, dēvē arī par miermīlīgo revolūciju (vācu valodā: Friedliche Revolution).
Vai cilvēki, kas bija pret SED un komunismu, Wende laikā izmantoja vardarbību?
A: Nē, cilvēki, kas bija pret SED un komunismu, Vendes laikā nevēlējās izmantot vardarbību.
