Līgums par galīgo noregulējumu attiecībā uz Vāciju (vācu valodā: Vertrag über die abschließende Regelung in bezug auf Deutschland, franču valodā: Traité portant règlement définitif concernant l'Allemagne, krievu val: — krievu valodas nosaukums, angliski: Treaty on the Final Settlement with Respect to Germany, parasti saukts arī par 2+4 līgumu).

Tā 1990. gada 12. septembrī Maskavā parakstīja abas Vācijas valstis — Rietumvācija (Vācijas Federatīvā Republika) un Austrumvācija (Vācijas Demokrātiskā Republika) — un karā pret nacistisko Vāciju cīnījušās četras lielvaras: Francija, ASV, Apvienotā Karaliste un Padomju Savienība (PSRS).

Kas līgumā noteikts — galvenie punkti

  • Līgums likvidēja īpašās tiesības un pienākumus, ko sabiedrotie bija ieguvuši attiecībā uz Vāciju un Berlīni pēc nacistu kapitulācijas 1945. gadā, vienlaikus nostiprinot Vācijas suverenitāti.
  • Vācija apņēmās būt miermīlīga, atteikties no agresijas un neizstrādāt kodolieročus. Tika noteikti ierobežojumi attiecībā uz ieročiem un ārvalstu spēku dislokāciju bijušās Austrumvācijas teritorijā — īpaši aizliegums izvietot NATO karaspēku un noteikta veida kodolieročus Austrumvācijā.
  • PSRS apņēmās izvest savus karaspēkus no Austrumvācijas un Austrumberlīnes līdz 1994. gadam; trīs Rietumu sabiedrotie varēja uzturēt savus karaspēkus Berlīnē līdz padomju karaspēka izbraukšanai.
  • Līgums apstiprināja Vācijas ārējo robežu statusu un noteica, ka 1970. gadā noslēgtais vienošanās ar Poliju par robežu (Oder–Neisse līnija) paliek spēkā.

Parakstīšana, ratifikācija un stāšanās spēkā

Līgumu parakstīja sešas valstis, bet pilnībā ratificēja piecas — to ietekmēja fakts, ka Vācija apvienojās 1990. gada 3. oktobrī (Austrumvācija tika iekļauta Rietumvācijas sastāvā un pārtrauca pastāvēt kā atsevišķa valsts). Līgums stājās spēkā 1991. gada 15. martā, pēc tam Vācija ieguva pilnu suverenitāti, tostarp pilnu kontroli pār savu teritoriju un pār Berlīni.

Sekas un nozīme

  • Līgums bija pēdējais juridiskais solis, kas atbrīvoja Vāciju no pēckara neierobežotajām sabiedroto tiesībām un ļāva tai pilnībā atjaunot starptautisko suverenitāti.
  • Tas deva iespēju drošai Vācijas apvienošanai un noteica ārpolitiskos un militāros nosacījumus, kas samierināja Rietumu sabiedroto un PSRS (vēlāk — Krievijas) drošības intereses.
  • Norēķins par robežām ar Poliju un saistības par karaspēka izvešanu palīdzēja nodrošināt politisku stabilitāti Centrāleiropā pēc aukstā kara beigām.

Līguma parakstīšana un īstenošana bija svarīgs solis Eiropas drošības arhitektūras pārveidē pēc Aukstā kara un izšķiroši atbalstīja Vācijas miermīlīgu integrēšanos Eiropā un transatlantiskajās struktūrās.