Bundesregierung, dažkārt saukts arī par Bundeskabinetu jeb Federālo kabinetu, ir Vācijas Federatīvās Republikas valdība. Tā oficiāli sastāv no kanclera un federālajiem ministriem. Kanclers nosaka federālās valdības vispārējo politiku, bet ministri vada savu departamentu darbu, īstenojot šo politiku savos resoros.
Sastāvs un iecelšana
Kanclera izvēli veic Bundestags vairākums: Bundestags priekšsēdētājs virza kandidātu uz vēlēšanām, un pēc viņa ievēlēšanas federālais prezidents formāli iecēl kancleru. Federālos ministrus iecēl un atbrīvo no amata federālais prezidents pēc kanclera ieteikuma. Ministri var vienlaikus būt arī Bundestaga deputātiem, taču viņu galvenā atbildība ir valdības izpildvarā.
Konstitucionālās tiesības un pienākumi
Ministru kabineta pienākumi ir uzskaitīti Konstitūcijas 62.–69. pantā. Tur ir noteikts arī, ka ministram jānoliek amata zvērests pirms darba uzsākšanas. Kanclers kopā ar kabinetu sagatavo un vada valdības politiku, savukārt federālie ministri rūpējas par savu resoru ikdienas vadību un par valdības kopējo politikas īstenošanu šajos resoros.
Vadības principi
Valdības darbības pamatprincipi Vācijā ietver:
- Resoru princips — katrs ministrs ir atbildīgs par savu departamentu un pieņem lēmumus par tajā esošajiem jautājumiem, ievērojot kanclera izvirzītās vadlīnijas (vācu: vācu: Ressortprinzip)).
- Sadarbības (kollegiālais) princips — ja rodas domstarpības starp ministriem par to, kas un kā jādara, jautājumi tiek izskatīti valdībā, kur lēmumi tiek pieņemti ar balsu vairākumu (vācu: vācu: Kollegialprinzip)).
- Kanclera vadības kompetence — kancleram pieder tiesības noteikt valdības vispārējo politisko kursu (Richtlinienkompetenz), taču praktiskā administratīvā ieviešana bieži tiek deleģēta Federālās kancelejas vadītājam.
Lēmumu pieņemšana un koleģialitāte
Federālā valdība pieņem koleģiālus lēmumus kabinetā. Ja nepieciešams, jautājumi tiek izlemti ar balsu vairākumu. Tradicionāli ir ierasts, ka koalīciju valdībās tiek meklēts kompromiss starp partneriem, un Vicekanclers (parasti koalīcijas partnera līderis) ir formāla atbalsta figūra kanclera darbam.
Administrācija, likumdošana un budžets
Federālie ministri sagatavo likumprojektus savos kompetences laukos, kuri pēc tam tiek koordinēti valdībā un iesniegti Bundestagā. Federālā valdība sagatavo arī valsts budžeta projektu, ko iesniedz parlamentam apstiprināšanai. Daudzi federālie lēmumi prasa sadarbību ar zemēm un Bundesrat institūciju, īpaši tiem likumiem, kuru īstenošana skar zemju kompetenci.
Iestādes, atbalsts un atlīdzība
Valdību administratīvi atbalsta Federālā kanceleja (Bundeskanzleramt), kuru vada kanclera biroja vadītājs. Papildus ministriem darbā valdību atbalsta parlamenta pastāvīgie sekretāri (parlamentarische Staatssekretäre) un valsts sekretāri — daļa no tiem ir politiski iecelti, daļa — karjeras ierēdņi. Parlamenta pastāvīgie sekretāri un valsts ministri nav federālās valdības locekļi, bet palīdz ministriem ikdienas darbā.
Atalgojums un pensijas
Federālais ministru likums (vācu: Bundesministergesetz) nosaka, ka pensionēts federālās valdības loceklis var saņemt izdienas pensiju, ja viņš vismaz divus gadus ir bijis ministrs. Kā darba stāža periods var tikt ieskaitīts arī laiks, kas pavadīts kā parlamenta pastāvīgais sekretārs, kā arī līdzšinējā dalība zemes (Landes) valdībā.
Ikdienas prakse un sanāksmes
Parasti Federālais Ministru kabinets tiekas Federālajā kancelejā (Bundeskanzleramt) Berlīnē, tradicionāli trešdienās plkst. 9.30. Sanāksmju laiki var mainīties atkarībā no politiskās situācijas, ārkārtas jautājumiem vai darba kārtības.
Pārskats
- Bundesregierung ir Vācijas izpildvaras centrālā institūcija.
- Tās sastāvā ir kanclers un federālie ministri; kanclers nosaka vispārējo politiku, ministri vada savus resorus.
- Valdība koordinē likumdošanu, budžetu un ārpolitikas pozīcijas, strādājot kopā ar parlamentu (Bundestag) un federālo padomi (Bundesrat).
- Parlamenta pastāvīgie sekretāri un valsts ministri palīdz ministriem, taču nav kabineta locekļi.
Šī struktūra nodrošina gan individuālo ministriju autonomiju to resoros, gan koleģiālu koordināciju valdības līmenī, kas ir īpaši svarīgi koalīciju valdībās un sarežģītu starpnozaru jautājumu risināšanā.